Kultūra
Literatūra

“Neiešu sev acīs spļaut.” Saruna ar dzejnieku Knutu Skujenieku1


Knuts Skujenieks
Knuts Skujenieks
Foto: Timurs Subhankulovs

Pirms 40 gadiem, pašā 1979. gada sākumā, pie lasītājiem nonāca KNUTA SKUJENIEKA dzejoļu krājums “Lirika un balsis”, kas nu piedzīvo atkārtotu izdevumu.

Dzejniekam tobrīd jau bija vairāk nekā 40 gadu – debijas krājumam, īpaši liriskās dzejas jomā, tas ir ievērojams vecums. Tiesa, cits krājums, “Sēkla sniegā”, bija tapis jau drīz pēc atgriešanās no izsūtījuma, taču cenzūra no tā par publicējamiem atzina tikai 12 dzejoļus, tādēļ manuskripts tika nolikts plauktā un dienasgaismu ieraudzīja vien 80. gados.

Arī “Lirika un balsis” saskārās ar grūtībām, taču pēc iznākšanas ieguva Dzejas dienu balvu un atstāja neizdzēšamu iespaidu uz tobrīd ļoti jauno Knuta Skujenieka kolēģi, tagad pazīstamo dzejnieku un atdzejotāju Guntaru Godiņu.

Tieši viņam radās ideja, ka savam laikam poētikas ziņā revolucionārais krājums jāizdod atkārtoti. Vērtību relativitātes laikmetā, kas šobrīd šķiet plaukstam pilnā spēkā, “Lirika un balsis”, kā arī paša Knuta Skujenieka dzīve atgādina, ka vienmēr ir izvēle, vienmēr ir iespēja nostāties patiesības pusē, iziet cauri grūtībām, turklāt saglabāt dzīvesprieku un darbasparu.

– Jūs taču nerakstījāt otro krājumu ar domu, ka šie dzejoļi ies cauri cenzūrai?

K. Skujenieks: – Par tādām lietām es vispār nedomāju. Šai grāmatai cenzūra noņēma 12 dzejoļus, es pats vēl kādus sešus. Kolēģe Monta Kroma man teica: “Tu taču esi dulls, tie ir labi dzejoļi.” Es zinu, ka tie ir labi, bet šeit neder, man vajag, lai tā biešu vaga ir taisna. Vispār man cenzūra palīdzēja ar grāmatas kompozīciju (smejas).

Grigulis (rakstnieks Arvīds Grigulis no 1971. gada bija Centrālkomitejas loceklis. – L. K.-Š.) vēl īsi pirms iznākšanas bija paziņojis, ka grāmata iznāks tikai pār viņa līķi. Ap 1978. gada Ziemassvētkiem tipogrāfijas darbinieki grāmatu bija redzējuši, bet grāmatveikalu plauktos tā parādījās tikai pēc Jaunā gada.

Kad man tajā laikā jautāja, vai esmu redzējis savu grāmatu, atbildēju, ka neesmu redzējis ne grāmatu, ne Griguļa līķi (smejas).

– Ja nu vienīgi aiz dusmām, ka tomēr iznāca, būtu varējis nomirt…

– Domāju, viņam nebija sevišķi patīkami, ka krājums iznāca, bet man, godīgi sakot, žēl nebija. Viņš jau bija paspējis man sariebt – tieši viņš iestāstīja čekai jau tad, kad mani pratināja, ka man ir pretpadomju dzejoļi. Un par šo grāmatu Grigulis teica, ka tā nevar iznākt, jo tajā ir buržuāziska ideoloģija. Kur tieši, tā arī nesapratu.

Šī grāmata man prasīja apmēram septiņus gadus, jo bija skaidrs, ka nekā padomiska tajā nebūs, lai kā mani centās pierunāt uz odu Ļeņinam, padomju varai, elektrifikācijai, piecgades plānam vai saulainajai dzimtenei – visas tās blēņas.

Neiešu jau pats sev acīs spļaut – par ko tad es galu galā sēdēju?!

Protams, pēc septiņiem gadiem ieslodzījumā nebiju arī tik dulls, ka rakstītu ļoti kvēlus pretpadomju gabalus, turklāt tas mani arī, godīgi sakot, neinteresēja. Tāpat kā lēģerī es, kā nu pratu, strādāju savu dzejnieka darbu. Mani interesēja literatūra, poēzija, sapratu, ka tur kaut ko varu uzrakstīt, ka tas ir mans darbs. Sākumā grāmatu sauca vienkārši “Lirika”.

– … lūk, tas jau patiešām ir buržuāziski…

– Tas bija izaicinoši un nekaunīgi. Bet man paveicās, ka tobrīd uz izdevniecību “Liesma” par galvenās redaktores vietnieci atnāca strādāt mana sena un laba kolēģe Lija Brīdaka. Pirms tam, kā pienākas, biju iesniedzis divus manuskripta eksemplārus izdevniecībā.

Izrādās, tos bija pievācis Latvijas Rakstnieku savienības sekretariāts vai partorganizācija, un es to pat nezināju, kamēr kolēģis Jānis Sirmbārdis pateica, ka izdevniecībā nav neviena eksemplāra. Citiem vārdiem sakot, tie tika prasti nozagti. Tika darīts viss, lai šī grāmata neiznāktu.

Tad pateica, ka šis manuskripts tiks apspriests principiāli un partijiski. Ļoti labi sapratu – tas nozīmē, ka grāmata tiks noslaucīta.

Bet, paldies Dievam, izdevniecībā atradās vēl viens labs cilvēks, Velta Spāre, kura pateikusi, ka apspriešana nav nepieciešama.

Kad uzzināju, ka izdevniecībā neviens manuskripta eksemplārs nav palicis, beidzot pievācu no cienītājām kādu piekto nospeķoto eksemplāru un aizgāju pie Lijas. Lija teica – tā ir laba grāmata un mums par to vajadzēs pacīnīties, ir jāiemet kāds āķītis.

Un, tā kā Lija zināja, ka strādāju par tulkotāju, viņa ieteica, lai krājumā parādās kādi no maniem tulkotajiem dzejoļiem – epigrāfi vai kas tāds. Un tad nosaukumā varētu likt “Lirika un balsis”, lai parādītu, ka manā dzejā ir arī internacionālais elements (smejas).

Es teicu – varētu būt nevis epigrāfi, bet gan veseli dzejoļi tajās vietās, kur man pašam apnikusi Skujenieka ņaudēšana un vajag ko pavisam atšķirīgu.

– Skujenieks neņaud…

– Sevišķi priecīga tā grāmata nav. Bet nav jau bijis arī īpaši par ko priecāties. Man bija ideja, un es to arī īstenoju, ka ar šo krājumu latviešu dzejā jāatjauno lirikas tradīcija, kas padomju laikā bija pilnīgi iznīdēta. Par to bija cīniņi ne tikai ar partiju, bet arī ar kolēģiem, kuri tolaik bija pieraduši rakstīt ļoti garus gabalus.

Otrs svarīgs šī krājuma elements – tajā ir daudz impulsu. No redzamākajiem – tautasdziesmas, Bībele. Bet ir arī vēl citi, kurus tik vienkārši nepamana, – izcili skandināvi, grieķi.

Un visa pamats ir latviešu valoda – ne tik daudz tā, kura virza, dzen uz augšu, bet gan tā, ko es izvelku no apakšas ārā.

Reizēm blakām smalkai, elegantai frāzei atrodas kāds pilnīgi lauciniecisks izteiciens – tādā veidā taisīju savu sirreālismu. Un vēl – visi mani dzejoļi ir ļoti klasiski formā, es daudz strādāju ar atskaņām.

– Bieži vien, kad runāju ar mūsdienu jaunajiem dzejniekiem, man saka – atskaņas ir novazātas, atskaņotas rindas ir novecojušas…

– Atskaņas nevar būt ne oriģinālas, ne banālas, viss atkarīgs no tā, kā noslogota rinda. Ja tas izdarīts pareizi, atskaņu nemaz nejūt, bet tā dod melodiku. Tādējādi man sakrājusies sadarbība ar veselu lērumu komponistu, jo viņiem atskaņas vajadzīgas (smejas).

Ja runājam par mūsdienu dzejniekiem, par lielu daļu – pat laikam jāsaka, lielāko, – varētu teikt, ir neinteresanti lasīt. Jo daudziem dzīšanās pēc oriģinalitātes šķiet svarīgāka par sevis ielikšanu dzejolī. Cilvēks jau raksta ne tikai ar galvu, bet ar visu organismu, un personībai jābūt dzejolī iekšā. Ja tā nav, tu vari darīt, ko gribi. Oriģinalitāte ir katrā iekšā, tā tikai jāatbrīvo.

– Tikai jāatrod sava balss. Bet vai tad tas nav pats grūtākais?

– Tas ir grūti, bet labi, ka viss atrodas tevī pašā, nekas nav jāizgudro, nav nez kur jāmeklē. Esmu visu bērnību pavadījis laukos, un šī tuvība dabai man ārkārtīgi palīdzējusi tulkot dažādu tautu tautasdziesmas.

Dzejoļos ir gan gove, gan nakte – nemaz nezinu, kādu atzīmi es no gramatikas viedokļa tagad skolā nopelnītu, kāda ir zemākā atzīme desmit ballu sistēmā (smejas)?

Taču es zinu, ko daru, manā dzejā nepareizības visu pataisa dzīvāku.

Apcerot to, kā mēs tagad divi mājās dzīvojam, uzrakstīju tādu pantiņu: “Divi sirmi kumeliņi, / Kur tiem bija aiztecēt. / Kur tiem bija aiztecēt, / Sapītām kājiņām?” Kad vēl rakstīju dzeju, būtu mierīgi varējis uzrakstīt dainas, un neviens neatšķirtu.

– Labi, ka nedzīvojāt tad, kad Krišjānis Barons vāca dainas, mums tagad būtu daudz neīstu tautasdziesmu Dainu skapī…

– Kāpēc neīstu? Bet ja tās tauta dziedātu? Tad būtu jāliek iekšā Dainu skapī (smejas). Daudz esmu rakstījis par dainām gan latviešu, gan ārzemju lasītājiem, jo mūsu tautasdziesmu struktūra ir unikāla, ne zviedriem, ne leišiem, ne igauņiem tāda nav.

Kad atgriezos no izsūtījuma, man Latvijas Universitāte uzreiz piedāvāja pasniedzēja vietu, lai lasu kursu par folkloristiku.

Teicu – nepriecājieties, vispirms pieklauvējiet pie pirmās nodaļas durvīm.

Tad Zinātņu akadēmija aicināja, teica – viņiem esot vakances. Atbildēju, ka man ir gatava tēma, varu sēsties klāt un rakstīt par tautisko atmodu Austrumu un Centrāleiropas zemēs, jo tas process jau bija universāls, radniecīgs visās šajās zemēs. Jau apmēram zināju mūsu dižos tautiskās atmodas varoņus, biju pētījis, kā procesi risinājās citur, par to piestrādājot būtu varējis disertāciju uzrakstīt. Bet teicu, lai pieklauvē pie pirmās nodaļas durvīm. Un nekā! Neļāva.

Labi, ka ļāva tulkot, jo neko citu nevarēju. Kad 1971. gadā mani uzņēma Latvijas Rakstnieku savienībā, tad tikai kā atdzejotāju.

Kad atgriezos Latvijā, Rakstnieku savienības pirmais sekretārs bija Alberts Jansons, es teiktu – vidēja mēroga rakstnieks, bet ļoti godīgs un principiāls cilvēks. Kad Inta kādreiz taisījās braukt pie manis, iedeva naudu, lai aizved man, un, kad Inta negribēja ņemt, teica: “Ņem! Katordznieks zina, kas katordzniekam vajadzīgs.” Jo viņš Ulmaņa laikā kā komunists bija sēdējis Kalnciema akmeņlauztuvēs.

Un, kad Jansons bija atkal izsaukts uz paklāja par rakstnieku vaļībām, viņam iemeta arī – palasiet, ko Skujenieks lēģerī raksta. Viņš paņēma, palasīja vienu lapiņu, otru. Un tad tā ļoti mierīgi: “Bet ko tad citu var rakstīt cilvēks, kurš sēž cietumā?”

– Sākāt stāstīt par dainām, kas mums unikālas. Vai no prūšiem kas folkloras jomā saglabājies?

– Nē, diemžēl pilnīgi nekā no folkloras, vispār tikai daži simti prūšu vārdu ar vācu tulkojumiem pierakstīti. Var jau vēl būt, ka prūši būtu saglabājušies, ja tautai kritiskā brīdī nebūtu arī mēris nācis…

– Mēdzam ņerkstēt un žēloties, bet, uz prūšiem skatoties, kā tauta laikam vēl varam būt stipri apmierināti ar savu likteni?

– Varam gan būt apmierināti, tikai nevajag aizskatīties pārāk senā vēsturē. Latviešu tauta sākās ap 16. gadsimtu, pirms tam visi pieņēmumi par senlatviešiem ir romantiski, bet nereāli, jo ciltis jau nebija viena ar otru draudzīgas. Kā ar mūsu pašu sarkanbaltsarkano karogu – faktiski leģenda ir par cīņu, kurā ordenis kopā ar cēsniekiem un letgaļiem gāja sist zemgaļus.

Ja mūsu teritorija netiktu vāciešu iekarota, ja te nebūtu iestādīta baznīca, mūsu nebūtu.
Saistītie raksti

Mēs būtu vai nu Lietuvā, vai Krievijā. Paši apvienoties nebūtu varējuši. Pārāk viegli vēsturi tveram, tā ir daudz sarežģītāka. Bet paldies Dievam, ka mēs esam.

Poētiska meditācija un līdz galam nepateiktais

Dzejnieks GUNTARS GODIŅŠ: “Knutam Skujeniekam iznākuši daudzi dzejoļu krājumi, tomēr man vislabākā viņa dzejas grāmata ir un paliek “Lirika un balsis”. Tas ir paradokss, bet, izmantodams samērā ierastus poētiskos līdzekļus, Knuts ar šo dzejoļu krājumu reabilitēja un modernizēja liriku. Viņa dzejoļi līdzinās poētiskai meditācijai, kur svarīgu lomu spēlē noklusējumi, pusvārdi, līdz galam nepateiktais, taču dziļi izjustais un pārdzīvotais.”

LA.lv