Mobilā versija
+5.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
19. jūlijs, 2013
Drukāt

Neils Kalniņš: Latvija kā vērtība un enkurs dzīves jūrā 


Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Viņš ne tikai ģenerē idejas, bet arī tās īsteno. Viņš sagrauj iesīkstējušus mītus un aizspriedumus, norādot problēmu konkrētus risinājumus. Viņaprāt, Latvija var kļūt neatkarīga no ārzemju energoresursiem, ja vien saimniekosim gudri un tālredzīgi.

 

Viņš apliecina, ka ar lauksaimniecību sekmīgi un ienesīgi var nodarboties ar tad, ja tavā īpašumā ir tikai daži hektāri zemes. Turklāt Latviju viņš izjūt kā vērtību. Viņa vārds ir NEILS KALNIŅŠ. Ar viņa gādību jūlija beigās klajā nāks pirmais Latvijā ražotais elektrovelosipēds. Labs iemesls, lai aicinātu Neilu uz sarunu.

 

– Jau divus gadus Latvijā skan vārdu savienojums “Blue Shock”, kas man asociējas ar zilo elektrības dzirksteli. Vai esmu pareizi sapratusi un kāpēc nosaukums angļu valodā?

– Koncepta “Blue Shock” ietvaros tiek darīts viss ap un par elektromobilitāti Latvijā un Baltijā, cerams, ar laiku arī plašākā mērogā, tāpēc mums bija svarīgi izvēlēties nosaukumu, kas atbilstu idejai un būtu saprotams ne vien latvietim, bet arī igaunim, spānim un dānim. Nosaukumu “Blue Shock” izvēlējās mans kompanjons, jo šādi angliski raksturo elektrību. Tiesa, ne visiem tas uzreiz asociējas ar elektrību, taču šoka moments intriģē pats par sevi, kas taču arī ir svarīgi.

– Kas ir tavs kompanjons?

– Artis Daugins, jauns un talantīgs liepājnieks. Artis divus gadus bija pētījis elektromobilitāti, līdz nolēma izveidot elektrotaksometru kompāniju Liepājā. Viņa uzņēmumam es sākumā biju vairāk kā mentors, bet kopš 2012. gada janvāra esam kļuvuši par partneriem. Tiesa, patlaban elektrotaksometru ideju esam atlikuši uz nedaudz vēlāku laiku, šobrīd visu enerģiju veltām elektrodivriteņu projektam “Blue Shock Bike”.

Šā projekta ietvaros mēs runājam ne tikai par elektrovelosipēdiem, bet vispār par gudrāku pārvietošanos. Ja Rīgā uz brauktuvēm katra velosipēdista vietā iedomājamies kaut vai mazos golfiņus, pilsēta būtu pilna ar dzelzs kastēm.

Nesen vienā diskusijā sākām spriest, kas notiks ar satiksmi Dziesmu svētku laikā. Un sapratām, ka ir īstais brīdis mudināt cilvēkus doties uz svētku pasākumiem ar divriteni. Taču uzreiz rodas jautājums: kur atstāt divriteni, lai tas būtu drošībā? Tā dzima ideja izveidot Latvijā pirmo un Baltijā lielāko mobilo velonovietni. Tie, kas uz Mežaparku atbrauca ar divriteņiem, varēja nodot savu velosipēdu mūsu “velogarderobē”.

– Kas ir elektrodivritenis?

– Tas ir gudrs divritenis, aprīkots ar atbalsta sistēmu, kas palīdz ar minimālu fiziskās enerģijas ieguldījumu (jāminas ir jebkurā gadījumā) attīstīt ātrumu līdz 25 kilometriem stundā. Var braukt vēl ātrāk, bet tad jāizmanto tikai pašam savs kāju spēks. Turklāt arī tad, kad baterija pieslēgta, katrs var iestatīt sev vēlamo atbalsta režīmu.

Patlaban mēs nodarbojamies ar riteņu nomu, tirdzniecību un servisu. Iznomājot riteņus, dodam cilvēkiem iespēju sajust elektrodivriteņa priekšrocības. Mēs esam arī vienīgie Baltijā, kas nodrošina pilnu servisu. Ja tai sarežģītai elektronikai kaut kas tomēr atgadās, mūsu speciālisti īsā laikā saremontēs.

Riteņus, ko līdz šim iznomājām un pārdevām, ražo čehi, bet no jūlija vidus būs pieejami arī Latvijā ražotie. Mēs paši dizainēsim rāmjus un paši metināsim, ieklausoties klientu vēlmēs. Mums ir cilvēki, kas to spēj.

Mūsu lielākais atbalstītājs un iedvesmotājs ir Andris Dambis. Īstenībā viņa kompetence ir nozīmīga pasaules mērogā. Protams, Andris strādā tikai ar sporta mašīnām, bet mēs esam ieinteresēti ielas mašīnu attīstībā. Tas ir gan videi draudzīgāks, gan ekonomiski izdevīgāks transporta līdzeklis. Elektrība ir vienīgais energoresurss, ko Latvija pati sev var saražot, cik vajag, un vēl tā, lai pāri paliek. Mums ir māte Daugava ar HES, labvēlīgi vēja apstākļi, ja vien savus vējparkus mēs veidotu gudri, nevis politiski angažēti, un mums ir pietiekami intensīva saule, lai to varētu izmantot paneļiem ar pārvadu sistēmām. Tā ir reāla atbilde ignalīnām un Krievijas naftai.

– Energoneatkarība – patiesībā tas ir arī valsts neatkarības jautājums.

– Un arī ekonomiskas attīstības jautājums. Par 10 km, kas veikti ar automašīnu, mēs degvielai iztērējam 2 latus, bet, ja braucam ar elektrodivriteni, tie ir 0,7 santīmi. Bateriju var uzlādēt, pieslēdzot pie parastās rozetes, gluži kā mobilo telefonu.

– Turklāt ar divriteni nav jānīkst sastrēgumos.

– Un aizbraukt var no durvīm līdz durvīm. Un nav jāmaksā astronomiska summa par stāvvietu. Es neesmu utopists, nesaku, ka tagad visi pārkāps uz divriteņiem – elektro vai parastajiem –, taču tas, uz ko mudina “Blue Shock Bike”, ir: domājiet racionāli, rīkojieties gudri! Ja kopā jābrauc vairākiem cilvēkiem, izvēlamies auto, bet, ja ir jābrauc vienam, ņemam divriteni. Ja darbā jābūt uzvalkā, varam ļaut, lai ritenis mums palīdz vairāk, bet vakarā, kad atgriežamies, atslēdzam bateriju un netērējam laiku un naudu trenažierzālē.

Mums ir arī daži joku projekti, piemēram, velotrenažieriem pievienot mazu ģeneratoru. Esam aprēķinājuši: ar 20 noslogotiem trenažieriem var saražot elektrību, lai apgaismotu to sporta zāli un vēl arī lai tur darbinātu mūzikas sistēmu. Vismaz kāds labums būtu no tās mīšanās.

– Tev ir arī “NK konsultāciju birojs” un “NK agro”. Ar ko šie uzņēmumi nodarbojas?

– Konsultāciju birojs kā vienmēr nodarbojas ar projektu vadību un stratēģisko plānošanu. Izstrādājot Latvijas pilsētām attīstības stratēģijas un citus īsāka vai garāka termiņa rīcības plānus un pētījumus, mēs esam nonākuši gan pie “Blu Shock”, gan pie “Agro”. Latvijā ir daudz mītu. Viens no tiem: ar lauksaimniecību var nodarboties tikai tad, ja tev ir tūkstotis hektāru, lielākais kombains un jaudīgākā sējmašīna. Mēs esam izpētījuši situāciju un nonākuši pie secinājuma, ka tu vari sekmīgi darboties arī tad, ja tev ir 5 hektāri, tikai jāizvēlas pareizā kultūra, kā arī jāsaprot, ko tu darīsi ar izaudzēto ražu. Tas ir pats svarīgākais, jo Latvijā gandrīz visiem patīk kaut ko audzēt, taču nepatīk domāt, kur to, kas izaudzēts, pēc tam pārdot.

Mums ir 50 ha zemes, šogad plānojam iestādīt 6 tūkstošus ābelīšu un 20 tūkstošus upeņu stādu. Ja viss ritēs, kā plānots, pēc 3 gadiem novāksim savu pirmo ražu.

– Jau zini, kur ražu likt?

– Upenes tāpat kā graudus tirgo biržā, tas nozīmē, ka jau pavasarī varam zināt, kāda būs upeņu iepirkšanas cena. Kolīdz raža ienāksies, visu dosim prom uz Igauniju, jo tur jau ir nodibināta upeņu audzētāju kooperācija, kas piedalās biržā.

Gribam tādu izveidot arī Latvijā. Ar laiku plānojam uzbūvēt saldētavas, kurās varētu apstrādāt produkciju, kas pēc tam ceļotu uz Spāniju, Dāniju un citām valstīm, kur to izmantotu maiznieki vai sulu ražotāji. Turklāt upenes ir daudzkārt ienesīgāks produkts nekā graudi.

Tā, manuprāt, ir svarīga ziņa daudziem, kam zemes platības nav pārāk lielas. Jo svarīgi taču ir nodarboties ar to, kas ne tikai sniedz gandarījumu, bet arī nes peļņu. Un vēl upenes ir nosacīti pieticīga, paklausīga kultūra, kam nav jāstāv klāt un jāravē vai jāslauc divas reizes dienā, arī meža zvēri to neēd. Cita lieta – ābelītes, tās ir daudz cimperlīgākas pret laika apstākļiem un garšo zaķiem, stirnām un citiem draugiem, tāpēc būs vajadzīgi nožogojumi.

– Vai tev atliek laiks ģimenei?

– Jāslēdz ārā diktofons. (Smejas. Un tad turpina gluži nopietni.) Ģimene man nozīmē ļoti daudz. Tāpēc gribētu būt kopā ar to daudz, daudz vairāk.

– Kur tu iepazināties ar Zandu, savu sievu?

– Latvijas Universitātē, protams. Savulaik es nevarēju iedomāties situāciju, ka es kādai meitenei skrietu pakaļ, turklāt rūpīgi un ilgstoši. Bet sanāca tā, ka ieraudzīju universitātē meiteni, simpātisku, interesantu, parunājām, iedzērām kafiju, bija jauki. Uzaicināju viņu uz randiņu, bet viņa man atteica. Uzaicināju otru reizi – atkal atteikums. Labi, kādu brīdī iepauzēju. Pagāja kāds pusotrs gads, līdz tā lēnām un pamazām tomēr aizgājām kādās pusdienās vai vakariņās. Un arī tad vēl ilgs laiks pagāja, kamēr Zanda secināja, ka varētu ar šo tipiņu ielaisties kādās nopietnākās attiecībās.

– Nu jums ar Zandu ir Haralds un Paula. Zinu, ka esi piedalījies dzemdībās. Kāpēc?

– Man bija svarīgi būt kopā ar Zandu, palīdzēt, cik nu iespējams, vismaz emocionāli. Īstenībā tas, kas ar tevi notiek brīdī, kad bērns nāk pasaulē, nav vārdos izteicams, tā ir neatkārtojama sajūta. Ja es to nebūtu piedzīvojis, pat nezinātu, cik daudz esmu zaudējis.

Tādi mirkļi ir ļoti svarīgi, vēlāk tie palīdz saņemties, kad ir grūti, kad šķiet, ka darāmā ir pārāk daudz un nejaudāsi tikt galā, kad nakti neesi gulējis un no rīta atkal jābūt darbā. Tie dod pilnīgi citu motivāciju visam, ko dari. Ne tā, ka tagad viss būtu kļuvis viegli, tas būtu melīgi teikts, taču tu skaidri zini, kāpēc dari to, ko dari.

Tas vispār dzīvē ir svarīgi – zināt, kāpēc tu dari to, ko tu dari. Un, ja vēl tas, ko dari, tev patīk – ko gan vairāk var vēlēties. Es pateicos Dievam, ka varu darīt lietas, kas man ļoti patīk.

– Kad biji mazs, par ko sapņoji kļūt?

– Tur ir vesels stāsts. Dzīvoju Jelgavā blakus lauksaimniecības mašīnbūves rūpnīcai. Rūpnīcas teritorijā bija kulinārija, kurp mēs ar omīti gājām pēc biezpienmaizītēm. Šad un tad redzējām, kā pa rūpnīcas vārtiem izbrauc pelēka volga, kurā sēž solīds kungs. Ome teica: tas esot rūpnīcas direktors. Un tad reiz (pats es šo epizodi neatceros, to mamma stāsta), kad man jautājuši, kas es būšot, kad izaugšu, es esot atbildējis: direktors. Un zini, manā CV citi amati vispār nav bijuši – tikai direktors. Kopš 16 gadu vecuma, kad kopā ar klasesbiedru Jāni izveidoju savu pirmo uzņēmumu, tiesa, tad gan mēs amatus sevišķi nedalījām.

– Kas tas bija par uzņēmumu?

– Skolas kafejnīca. Tas bija 90. gadu sākums, viss juka un bruka, mammīte pazaudēja darbu kolhozā, kur visu mūžu bija strādājusi par agronomi, un mums kā ģimenei, tas ir, man, mammai un omei, bija kaut kā jādzīvo. Sapratu, ka jādomā, kā es varētu nopelnīt naudiņu.

Bija karsta vasara, Jelgavā nebija saldējuma, abi ar Jāni nolēmām aizbraukt turpat netālu uz Kalnciema konservu kombinātu, lai nopirktu sākumā sev pašiem. Tad izdomājām, ka varētu uz divriteņa uzmeistarot kādu kasti, lai atvestu vairāk un pārdotu arī citiem jelgavniekiem. Tās vasaras laikā mēs tik daudz sabraukājām, ka rudenī varējām atvērt savā skolā mazu kafejnīcu.

Liels paldies skolas direktoram, kas ļāva mums, diviem zaļknābjiem, šo mazo eksperimentālo projektiņu īstenot.

Vēlāk, kad es jau biju nodibinājis konsultāciju biroju, Raitis Vītoliņš, bijušais Jelgavas mašīnbūves rūpnīcas direktors, tas pats, kas brauca ar pelēko volgu, bija kļuvis par pašvaldību iestādes Zemgales plānošanas reģiona direktoru. Viņiem vajadzēja konsultantus. Tā mēs satikāmies, un es izstāstīju viņam savu bērnības stāstu, kas mani joprojām iedvesmo. Un te nu liels paldies manai omei – viņa mani ir iedvesmojusi gan ar stāstiem par Latviju, gan ar stāstiem par savu tēti, tas ir, manu vecvectēvu. Ikvienam ir svarīgi zināt, kas un kāds ir bijis tavs vecvectēvs. Pats viņu neesmu redzējis, bet viņš man vienmēr ir bijis autoritāte, vīrs, kam vēlos līdzināties. Kad viņš atgriezās no Pirmā pasaules kara, viņam kā daudziem latviešiem nebija nekā, dzīvoja ar ģimeni īrētā dzīvoklīti. Tad viņš sāka staigāt apkārt, vākt vecus velosipēdus, visādus lūžņus un no tiem skrūvēt, ko nu varēja saskrūvēt. Atvēra savu velodarbnīcu, līdz pamazām kļuva par vienu no lielākajiem veloražotājiem reģionā. Detaļas pirka no visas Eiropas, pats ražoja rāmjus. Tad klāt nāca vēl arī mašīnu un motociklu, rakstāmmašīnu un šujmašīnu remonts, kā arī liels veikals. Viņš bija viens no lielākajiem importētājiem daudziem sarežģītiem darbagaldiem, kas tajā laikā tika izmantoti Latvijā.

Kad pabeidzu skolu, vienu brīdi apsvēru domu, vai nesākt ražot velosipēdus. Un re, tagad to daru. Patiesībā tā ir ļoti īpaša sajūta: darot konsultāciju darbu, tu nonāc līdz elektromobilitātei un caur to – pie elektrovelosipēdiem. Un tad pēkšņi viss saslēdzas kopā.

Ja es nezinātu sava vecvectēva stāstu, man nebūtu tik lielas motivācijas un vēlmes to visu darīt. Tas mani ļoti iedvesmoja. Un vēl mani iedvesmoja tas, ka viņš cieši strādāja kopā ar savu sievu. Arī mēs ar Zandu cieši strādājam kopā savā konsultāciju birojā kopš uzņēmuma pirmās dienas. Visi zinīgie personāldaļu vadītāji brīdina, ka tā nedrīkst: ja kaut kas noies greizi biznesā, jūs pazaudēsiet ne tikai biznesu, bet arī ģimeni. Var jau būt, ka tā kādam ir gadījies, bet mums, paldies Dievam, nav nogājis greizi ne konsultāciju birojā, ne citos biznesos.

– Bet varbūt tieši tāpēc, ka ir stipra ģimene, arī biznesā viss ir kārtībā?

– Domāju, ka tas tik tiešām ir ļoti saistīti. Ja man ģimenē kaut kas noietu greizi, tas būtu milzīgs motivācijas zaudējums. Ne tikai biznesam – arī dzīvei.

– Kas tev un Zandai palīdz uzlādēt “baterijas”?

– Haralds un Paula! Lai vai cik pārguris tu būtu, kad viņi ķiķinādami skrien pretī, tā nudien ir fantastiska sajūta! Mūs uzlādē būšana mājās. Tas izklausās neinteresanti, triviāli, bet tur sanāk būt tik reti, ka tajā brīdī, kad pilnvērtīgi vari būt kopā ar saviem mīļajiem, tas uzlādē. Protams, arī ceļošana.

– Ar divriteņiem?

– Nē, ar bērniem. (Smejas.) Gaidām to brīdi, kad ar divriteņiem visi četri varēsim brīvi mīties, pagaidām jaunākajai ilgāku gabalu arī sēdeklī braukt vēl negribas. Daudz ceļojam pa Latviju, reizēm arī ārpus tās. Taču vienmēr ir prieks atgriezties mājās.

– Cik noprotu, tu esi no tiem, kas nevis skatās, kurp aizbraukt, bet – ko un kā izdarīt labāk tepat uz vietas.

– Varbūt esmu uzsēdies uz savām emocijām, kas arī ir saistītas ar omes stāstījumiem, taču viņa man iedeva enkuru, kas mani cieši saista ar Latviju. Kopš mazām dienām viņa man mācīja “Dievs, svētī Latviju!”, mēs svinējām Ziemsvētkus, man bija skaidrs, kāds ir Latvijas karogs – īstais, nevis tas ar vilnīšiem. Tikai vēlāk sapratu, kas viņai par to visu varēja būt. Taču viņas stāstītais ir izveidojis manas attiecības ar šo zemi un valsti, un tautu. Un ir ļoti svarīgi, lai mēs katrs, kas audzinām bērnus, izveidotu saviem bērniem attiecības ar šo valsti. Runājot ar cilvēkiem, kas aizbraukuši, saprotu, ka lielākoties vecāki viņiem nav mācējuši iedot Latviju kā vērtību. Tas ir kaut kas tāds, kas tev liek nevis kaut kur ārpusē meklēt zemi, kur dzīvosi, veidosi savu ģimeni, bet būt te un kapāt. Tev nepatīk premjers? Kapā tālāk, dari savu lietu, nevis gaudies, ka izglītības ministrs nekam neder un tāpēc taviem bērniem ir slikta izglītība! Kur tad viss un līdz galam ir labi? Šveicē? Amerikā?

Latvijā un latviešos ir milzīgs potenciāls. Tāpēc man ir plāns saslēgt visus latviešus tīklā – kaut vai feisbukā – un runāt par elektromobilitāti. Ārpus Latvijas ir gan studenti, gan tādi latvieši, kas strādā uzņēmumos, kas varētu tirgot, piemēram, mūsu elektrovelosipēdus.

Gribu izveidot kopīgu pārdomu platformu, kur visi, kam nav vienaldzīgs Latvijas liktenis, varētu spriest, kā nostiprināt biznesa un zinātnes sadarbību ar mērķi izveidot Latviju par valsti, kas ražo un izmanto elektrotransportu, turklāt tā, lai tas būtu pasaulē slavens un pieprasīts produkts.

Saprotu, ka liela daļa Latvijas ekonomistu patlaban sāk raustīties krampjos: Neils runā, ka Latvijā varētu veidot jaunu mašīnbūvi. Bet Neils zina, ka to var izdarīt! Neils nekad neteiktu: veidosim dublikātu fordam, mersedesam vai kādai citai parastai mašīnai. Šīs kompānijas iegulda zinātniskajā izpētē milzu naudu un jau tagad zina, kā izskatīsies viņu parastā iekšdedzes mašīna pēc 7 gadiem. Latvija tam nav gatava, un, ja nevaram apsteigt, ja nevaram būt labākie, – nav vērts. Bet elektromobilitāte pasaulē ir tik jauna, ka te mums ir handikaps. Mums ir Tehniskā universitāte, Lauksaimniecības universitāte, cilvēki ar smadzenēm, kas strādā robotikas jomā, mums ir Andris Dambis, kurš, lai arī nodarbojas nevis ar ielas, bet sporta mašīnām, ir apliecinājis, ka Latvija var. Turklāt tirgus ir augošs un plašs, Latvijai būs kur izpausties. Ir tikai jāmācās, jāstrādā, jāgrib.

 

NEILS KALNIŅŠ

Dzimis 1975. gada 13. maijā Jelgavā.

Latvijas Universitātē ieguvis bakalaura un profesionālā maģistra grādu uzņēmējdarbības vadībā.

Uzņēmumu “NK konsultāciju birojs”, “NK Agro” vadītājs, uzņēmuma “Blue Shock Taxi” un zīmola “Blue Shock Bike” biznesa partneris.

Precējies, sieva Zanda, bērni Haralds (6) un Paula (3).

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+