Viedokļi
Komentāri

Zatlers: Somijai un Zviedrijai jāiesaistās NATO 13


Valdis Zatlers
Valdis Zatlers
Foto – Timurs Subhankulovs

Pieaugot konfrontācijai starp ES un Krieviju, starp NATO un Krieviju, no jauna aktualizējies jautājums par Baltijas valstu un visa Baltijas jūras reģiona drošību pret iespējamu Krievijas militāru agresiju. Mācību “Zapad 2013” un “Zapad 2017” plānošanas dokumenti, kā arī militāro operāciju simulācijas norāda uz potenciālu militāru akciju Baltijas valstīs un kontroles iegūšanu pār Baltijas jūru.

2008. gada Krievijas – Gruzijas karš un vēlākā Krievijas – Ukrainas militārā konfrontācija liecina, ka Krievija spēj pieņemt radikālus lēmumus un izšķirties par militāru agresiju pret kaimiņvalstīm. Paļaušanās uz NATO līguma piekto pantu (alianses valstis automātiski aizstāv viena otru) un NATO militārā kontingenta klātbūtni Baltijā vēl simtprocentīgi neizslēdz militāra konflikta iespējamību reģionā. Pats piektais pants var tikt iedarbināts tikai reāla uzbrukuma gadījumā, kas nozīmē Baltijas valstu ekonomiskās infrastruktūras izpostīšanu. Tādēļ nepieciešams izstrādāt efektīvu kolektīvās atturēšanas politiku, kas pazeminātu militāra konflikta iespējamību līdz minimumam. Viens no atturēšanas politikas stūrakmeņiem ir Baltijas jūras valstu ekonomiska, politiska un, kas ir pats vissvarīgākais, militāra vienotība, izslēdzot iespējas izmantot reģiona valstu atšķirīgās pieejas šiem jautājumiem citu iespējami nedraudzīgu valstu politiskiem un militāriem mērķiem.

Praksē mēs apzināmies, ka Baltijas jūras valstis ir līdzīgi domājošas valstis ar kopīgām vērtībām un valstu eksistences pamatprincipiem. Taču militārā jomā Somija un Zviedrija ir pieņēmušas neitralitātes principu, kas līdzšinējā vēsturē ir bijusi šo valstu zināma priekšrocība. Tomēr mūsdienu kara tehnoloģiju apstākļos saglabāt neitralitāti ir neiespējami. Somijai cerēt, ka tā spēs sevi aizsargāt pret militāru iebrukumu, pamatojoties uz Otrā pasaules kara relatīvas veiksmes stāstu, ir naiva ilūzija. Arī Zviedrijai jārēķinās, ka, sākoties karadarbībai, Krievijas mērķis būs pārņemt kontroli par Baltijas jūru, kam sekos zvans Zviedrijas premjerministram ar lūgumu atļaut izmantot Zviedrijas lidostas Krievijas lidmašīnām. Saprotams, ka neitrālajai Zviedrijai nekas cits neatliks kā šādu atļauju dot.

Mums jāsaprot, ka, ja sāksies karadarbība, tā būs masīva un agresīva, iesaistot lielus militāros spēkus. Palikt nomaļus drošībā šajos apstākļos būs praktiski neiespējami. Tāpēc jāatgriežas pie diskusijas par iespējami efektīvāko militāras atturēšanas politiku Baltijas jūras reģionā. Visām Baltijas jūras valstīm jāizveido vienāda izpratne par to un jāvienojas par šīs politikas īstenošanas pasākumiem. Ar militāro sadarbību starp Somiju un Zviedriju vai katras šīs valsts sadarbību ar NATO vien būs par maz. Tā lieti noder tikai miera laikā. Tā ir efektīva, arī sadarbojoties starptautiskās operācijās kā, piemēram, Afganistānā. Bet, lai īstenotu vienotu, efektīvu militārās atturēšanas politiku Baltijas reģionā, nepieciešama visu valstu vienota militāra aizsardzības plānošana un visu valstu militāro spēku pakļaušanās vienam militāro pavēļu komandu centram. Praktiskā dzīvē tas nozīmētu visu valstu dalību NATO. Nav iespējams efektīvi militāri sadarboties, ja valstis ir tikai daļēji saistītas ar kolektīvās drošības organizāciju. Tas var radīt pat apjukumu un negatīvas sekas militāra konflikta gadījumā.

Pierastais arguments pret Zviedrijas un Somijas dalību NATO ir jautājums, kā uz to reaģēs Krievija. Atbilde ir skaidra – protams, negatīvi. Bet tā būs ātra, emocionāla reakcija, kas garākā laika periodā izgaisīs. Krievija labi apzinās, ka NATO nav nekāda iemesla uzbrukt vai draudēt Krievijai. NATO ir kolektīvas aizsardzības organizācija, un tieši tāpēc tā spējusi efektīvi pastāvēt 70 gadus. Visos šajos gados nav bijusi neviena epizode, kad NATO būtu izvirzījusi teritoriālas vai militāras pretenzijas pret Krieviju. Vēl tiešāka un plašāka NATO – Krievijas robeža un tai sekojoša NATO – Krievijas sadarbība būtu jaunas drošības ēras sākums Eiropā.

Saistītie raksti

Kāpēc šobrīd ir īstais laiks šādai diskusijai? Pirmkārt, Krievijas prezidents Vladimirs Putins ar savām melu ziņām ir zaudējis uzticību Eiropā un, ļoti iespējams, to vairs neatgūs. Otrkārt, Krievijas attiecības ar ES un NATO ir zemākajā līmenī kopš PSRS sabrukšanas. Tās nav iespējams pasliktināt vēl vairāk, izdarot Krievijai kaut ko nepatīkamu. Treškārt, Krievijas militārās mācības “Zapad” ir beigušās, un tuvāko trīs gadu laikā nav plānota liela mēroga militārā spēka demonstrācija pie Baltijas valstu robežām. Ceturtkārt, Krievijas ārpolitika šobrīd par prioritāti ir izvirzījusi ietekmes stiprināšanu Tuvajos Austrumos un arābu pasaulē, lai ātri aizpildītu ietekmes nišu, kuru ir atbrīvojis ASV prezidents Tramps. Eiropas politika Krievijai palikusi otrajā plānā.

Šis ir laiks, kad Eiropai jāstiprina pašai sevi gan ekonomiski, gan militāri. Laiks, kurā vienīgais šķērslis Eiropas politiskai, ekonomiskai un militārai integrācijai ir tikai pašu eiropiešu neizlēmība. Eiropas valstu politiķiem ir jāsaredz šī nākotnes vīzija, jārunā ar savu sabiedrību, jāizskaidro savi mērķi miera nodrošināšanā Eiropā. Ja tas tā notiks, tad viss Eiropas kontinents ieies jaunā konkurētspējas un drošības nodrošināšanas dimensijā. Eiropai jāsaprot, ka tās attīstības modelis ir vismodernākais mūsdienu pasaulē un rada priekšzīmi citiem pasaules reģioniem. Ir jābūt drosmei pārvarēt pašapmierināto naivumu, ka Eiropa visu jau ir sasniegusi un drosmīgas pārmaiņas vairs nav nepieciešamas. Mums, eiropiešiem, jāspēj skatīties nākotnē ar tās globālajiem izaicinājumiem.

LA.lv