Mobilā versija
-3.1°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
6. janvāris, 2015
Drukāt

Uldis Šmits: 2015. gads būs politiski ļoti atbildīgs, arī attiecībās ar Krieviju (1)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Uldis Šmits

Līdz Ulda Ģērmaņa simtajai jubilejai gan vēl jāgaida līdz rudenim, bet vismaz daži viņa atzinumi jāatceras tūlīt un steidzami, jo 2015. gads būs politiski ļoti atbildīgs. Patiesībā tie bija jāielāgo jau krietni agrāk. Ieskaitot visvairāk citēto spārnoto frāzi – nekur nav teikts vai rakstīts, ka latvietim neizbēgami jābūt vientiesīgam. Vai – latviešiem jāatbrīvojas no lētticības un vientiesības. Viņa sacerējumos šīs īpašības piesauktas visai bieži, kas nav nejaušība. Bet jāsecina, ka citi tās ir pamanījuši labāk nekā mēs un attiecīgi izmantojuši. Tāpēc Latvijas valdošās aprindas ilgi tikušas vazātas aiz deguna ar t. s. maigās varas palīdzību, un vazātāji labi saprata, ka Latvija būs vieglāk iesaistāma nevis, sacīsim, Neatkarīgo valstu sadraudzībā, bet, piemēram, Kontinentālajā hokeja līgā vai kādā citā jaukā eir­āziskā projektā.

Tiesa, diez vai naivums ir raksturīgākā iezīme ietekmīgajiem ļaudīm, kas gadiem ilgi bremzē gāzes tirgus atvēršanu. Drīzāk jārunā par ieinteresētību. Iespējams, vientiesība vairāk piedēvējama Latvijas visaugstākā ranga amatpersonām, kuras vēl pavisam nesenā pagātnē apņēmās Eiropas Savienībā lobēt bezvīzu režīma izgādāšanu Krievijai. Varbūt zināma deva vientiesības piemita arī tā dēvētajām latviskajām partijām, kas balsoja par Šengenas gaisa tirgošanu jeb slaveno shēmu – uzturēšanās atļaujas apmaiņā pret ieguldījumiem, apgalvojot, ka tam nav nekādas saistības ar riskiem valsts drošībai. Uz visu var raudzīties dažādi, arī uz “krievu pasaules” pārstāvjiem, ko Kremlis uzlūko par politiskās ietekmes izplatīšanas līdzekli, savukārt padomju nostalģijas komercializētāji Jūrmalā un Rīgā – vienīgi par peļņas avotu. Un tas, ko Marts Lārs sauc par “melno kapitālu”, Šleseram ir “dzīvas investīcijas”. Protams, aina nav jāzīmē melnbalta, taču Baltijas telpā ir svarīgi paturēt prātā kopsakarības, bet igauņiem tas acīmredzot izdodas labāk nekā mūsu “elitēm”, jo to apliecina starptautisko organizāciju vērtējumi, tajā skaitā ekonomiskie, un korupcijas uztveres indekss. Bijusi arī ļoti atšķirīga attieksme pret valsts aizsardzību, kuru Igaunija finansējusi atbilstoši NATO saistībām, bet Latvija pēc pārpalikuma principa.

Pastāv arī jautājums par principiem attiecībās ar Krieviju jeb Putina režīmu. No vienas valdības deklarācijas otrā (arī Straujumas laikā) pārceļo apmēram tāds formulējums, ka “turpināsim veidot” šīs attiecības uz “abpusēja izdevīguma”, “savstarpējas cieņas” un “Eiropas vērtību pamatiem”. Šos vispārējos jēdzienus caurstrāvo lētticība, no kuras, kā iepriekš sacīts, esam aicināti atbrīvoties. Pretējā gadījumā tiešām atliek nostāties uz “Eiropas vērtību pamatiem”, atbal­stot Krievijas pārpalikušos demokrātus, vēl paretam sastopamo neatkarīgo presi un sabiedriskās organizācijas kā “Memoriāls”, ko Latvija, atšķirībā no citām Eiropas valstīm, nekad nav darījusi. Lai gan tās ir teju vienīgās aprindas, ar kurām mūs saista “savstarpēja cieņa”. Un varbūt tas pat dotu savu “izdevīgumu”. Lai gan esam pieradināti ar šo vārdu saprast tikai un vienīgi saimniecisko izdevīgumu. Lielās politikas vadlīnijas tiek vilktas Briselē, bet Latvija pusi gada uzņemas prezidentūru Eiropas Savienības Padomē, un tikmēr arī Rīga savā ziņā būs Brisele, uz kuru īpaši paļaujas ES Austrumu partnerības valstis. Pirmām kārtām Ukraina, kam esam parādā zināmu pateicību, jo Kijeva satricināja mūsu politiķu vēlmju domāšanu, un nekur nav teikts vai rakstīts, ka pie tās vajag atgriezties.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. korumpantus uzskatīt par lētticīgiem patiešām ir naivi. Nedomāju, ka Ģērmanis kādu zagli būtu saucis par lētticīgu.

Draugiem Facebook Twitter Google+