Psiholoģija

Neizdziedējamā slimība – dzīve 0

Foto no Misiņa bibliotēkas Sīkiespieddarbu krājuma

Mazotnē Jānis Ezeriņš ir dīvains un gudrs bērns, par tādiem saka – ilgi nedzīvos. Viņa mūžam izrādās atvēlēti tikai 33 gadi.

 

Jānis sāk dzejot, jau mācoties Cesvaines un Lazdonas skolā. Zvārguļa Zobgala kalendārā 1906. gadam ir viņa pirmā publikācija, bet rudenī jauneklis iestājas Valmieras Skolotāju seminārā – pateicoties vecmāmiņas gādībai, kura visu savu mantojumu, 500 rubļus, ziedo mazdēla izglītībai.

 

Seminārista dekadentiskā dzīve

Ap 1908. gadu seminārā izveidojas spēcīga literātu grupa, kurā aktīvi darbojas Ezeriņš un viņa nešķiramais draugs Leons Paegle. Abi publicējas jaunatnes literatūras krājumos Rīta vēji (1908) un Zem zvaigznēm (1909), arī semināra audzēkņu žurnālā Domas. Marksistiski noskaņotie biedri uzskata, ka Ezeriņš un Paegle raksta “kā dekadenti”.

Jānis allaž ir ar kaut ko aizrāvies un vienmēr gatavs dalīties savā sajūsmā, viņam ir skaļa balss un sulīga valoda ar Lazdonas pieskaņu. Kas slaidajam, tievajam zēnam ar dzīvajām, dedzīgajām acīm un tumšo matu cekulu ir uz sirds, tas arī uz mēles. Zobgalīgs, zina, ar ko var kuram iedzelt, taču nav ne kašķīgs, ne nesaticīgs. Seminārā viņš kļūst par aizrautīgu smēķētāju. Kad reiz neviļus ar papirosu aizdedzina drauga mēteļa kabatu, ir spiests samaksāt skādi.

 

Man gribas debesi zilo ar riekšavām tukšu smelt…

Pabeidzis semināru, nepilnu 19 gadu vecumā Ezeriņš kļūst par Lazdonas skolas skolotāju ar algu 280 rubļi gadā un brīvu dzīvokli. Saņēmis pirmo algu, viņš vecmāmiņai nopērk mīksto krēslu.

Lai gan skolotāja darbā mūžīgi jāatkārtojas, jāpaliek par “derīgu muļķi”, savus pienākumus Ezeriņš veic apzinīgi. Iestudē arī teātra izrādes, spēlē vijoli saviesīgos vakaros, vada kori un gatavo Emīla Dārziņa piemiņas vakaru. Pa vidu raksta – dzejo un tulko. Piezīmju grāmatiņās krājas domu un interesantu sarunu pieraksti, piemēram: “Kas ir dzīve? Dzīve ir neizdziedējama slimība, kurā visi cilvēki nomirst, un pārdzīvo tikai tie, kas nepiedzimst.” Bet citubrīd “Man gribas ziedos gulties/ Un puķu pili celt./ Man gribas debesi zilo/ Ar riekšavām tukšu smelt”.

1912. gada rudenī Ezeriņš iestudē jaunu izrādi un aicina tajā piedalīties skolotāju Antoniju Erdmani. Kaut kas viņu šajā ne pārāk izskatīgajā jaunajā sievietē ar “acīm piemiegtām un plašu smaidu sejā” neatvairāmi pievelk, un 1913. gada otrajā dienā Jānis ielūdz viņu ciemos. Pēc ciemošanās Antonija viņam kļūst par “mazo jociņu” un “mežonēnu”, kam tiek uzticētas vakara drūmās domas un arī praktiski lūgumi: nopirkt Rīgā tapetes, audumus, notis skolas sarīkojumiem. Abi tiekas reti, jo Antonija dzīvo Stukmaņos, tomēr Jānis par viņu bieži domā.

Tonija vēlas būt kā bērns zem eņģeļa rokas, un Jānim vajadzētu būt tam stiprajam. Taču arī viņam ir līdzīga sajūta – ja ko gaišu un paliekošu no sevis izvilinās pie rakstāmgalda, tad tikai, kad Antonija kā balts eņģelis stāvēs aiz muguras.

Viņš jau ir smagi slims, bet cenšas par to nedomāt.

 

Kā zirgam ar dunduriem

1913. gadā Ezeriņu ieceļ par Saikavas ministrijas skolas pārzini. Skolnieki divdesmit divus gadus vecajam skolotājam pieķeras, skolnieces viņu dievina. Tikmēr plaušu slimība progresē. Sāpošo krūšu dēļ Eze
riņam bieži jāpaliek gultā. “Labā puse krūtīm negrib vairs dzīvot,” Jānis ziņo Tonai, “bet gan pēc pāris nedēļām būs atkal labi.”

Pāris gadus slimība te uzbrūk, te atkāpjas. Diendienā gan tiek dziedāts, smiets un jokots bez gala, tomēr Jāņa grūtsirdība pieņemas spēkā. Ar veselību ir “kā zirgam ar dunduriem. Kad apgulstas un izviļājas, dūrēji aizskrien. Kā pieceļas, klāt atkal.”

1915. gada decembrī, kad Pirmais pasaules karš jau ir nonācis līdz Kurzemei, Ezeriņš vēl joprojām strādā Saikavas skolā un cer uz atvaļinājumu, ko varētu pavadīt Kaukāzā, sanatorijā “dļa slabogrudnih imeņi Kobeckavo”. Taču sanatorijas vietā Ezeriņš nonāk karadienestā, no kura slimības dēļ gan tiek steidzami atsvabināts.

1916. gada 15. martā viņš sēž Suhumi pasta kantorī ar pusotru rubli kabatā un domā, kā lai kājām noiet tās deviņas verstis līdz Gulripšas sanatorijai.

 

Zem dziļām debesīm Kaukāzā

Tas, šķiet, ir skaistākais laiks Ezeriņa mūžā. Sanatorijā, kur “zied palmas un debesis ir tik dziļas, ka tūkstošgades ziedus viņas izauklētu”, viņš no viduvēja dzejnieka pārtop par vārda mākslinieku un fiziski kādu brīdi jūtas pavisam vesels. Ezeriņš gan brīnās par neredzēto dārdzību: piena glāze maksā 10 kapeikas, parastākās ze
ķes – rubli! Naudu ēšanai viņam nevajag, tikai zeķēm un vēl krādziņas mazgāšanai tā tiek lūgta no Antonijas.

Studēdams slinkošanas mākslu, baudīdams skaistumu dabā un dzīvē, viņš katru pēcpusdienu raksta. Desmit dzejoļiem seko stāsts. Ilgās pastaigas, mierīgā dzīvošana, tīrais gaiss, veselīgais ēdiens – jau aprīlī viņš ēd zemenes! – krietni uzlabo Ezeriņa pašsajūtu. Arī smēķē mazāk – ārsts atļāvis tikai 10 papirosus dienā. Vīnu nedzer, jo no tā reibst galva. Krūtis labojas, smagums plecos, kas pēdējo gadu tā spiedis, vairs nav jūtams.

Maija vidū Ezeriņš, laimīgs par atgūto veselību, pamet sanatoriju. Rodas drosme nokārtot arī personīgo dzīvi. Otrajos Zie
massvētkos Jānis un Antonija tiek salaulāti.

 

Nervozais skurbums

Tomēr dilonis lēnām grauž Ezeriņu. Lai nebūtu jādomā par nenovēršamo, viņš sāk dzīvot mūžīgā steigā, nervozā skurbumā. Liels prieks ir meitiņas Rūtas piedzimšana, taču mūža pēdējos gadus Ezeriņš pārsvarā dzīvo viens. Kad Rīgai tuvojas Bermonta armija, Antonija pārceļas uz Praulienu un turpina skolotājas darbu, Jānis vada laikraksta Brīvā Zeme literāro daļu. Viņš drudžaini strādā – raksta noveles, tulko, veido avīzi. Dzīvo, kur pagadās – pie māsas Marijas, pie draugiem, paretam Centrāl-
viesnīcā. Raksta tur, kur tiek pie galda. Uz galda – alus pudele un papirosu gali. Ezeriņš mehāniski aizdedzina papirosu pēc papirosa, istaba vienmēr pilna dūmu. Nereti viņš stāstu uzraksta vienā vakarā, tad dodas ieelpot svaigu gaisu – un sagaida rītu kādā restorānā. Viņam patīk spēlēt šahu Sukubā kopā ar rakstniekiem un aktieriem. Draugi Ezeriņu mīl sabiedriskā rakstura un džentlmeniskās asprātības dēļ. Bet tāds dzīvesveids manāmi ietekmē slimības gaitu – arvien biežāk Ezeriņu moka klepus, kabatlakatā paliek sarkani plankumi.

Sapratis stāvokļa nopietnību, rakstnieks nolemj atpūsties un paārstēties. 1922. gada nogalē viņš noīrē mājiņu pretī Praulienas skolai, kurā strādā Antonija. Te tiek uzrak
stīta lielākā daļa no Leijerkastes novelēm, daudz domāts par romānu, tulkots. No visiem šķidrumiem Ezeriņš draudzējas “tikai ar pienu un tinti”. Būdams tik tuvu nāvei, viņš tomēr liedzas rakstīt savu autobiogrāfiju Kārļa Egles krājumam Atziņas – kauns un neveikli rakstīt par sevi, kamēr tikai viena grāmata drukāta, bet desmit sagatavošanā. Aizvien paaugstināto temperatūru un sāpes krūtīs Ezeriņš piedēvē vecajam draugam bronhītam, kas atkal sāk viņu mocīt, darot elpu ātru un īsu. Ezeriņu kaitina, ka slimības laikā viņš nedrīkst pīpēt.

Nākamajā pavasarī rakstnieks atkal ir Rīgā – strādā un žūpo. “Nenosodi, kad parunāsimies, viss būs labi,” Ezeriņš rak
sta sievai.

 

Ar mani iet pavisam uz leju

1924. gada februārī Ezeriņš saņem 50 tūkstošus latu no Kultūras fonda kā 1923. gada labākās prozas grāmatas autors. Švaki ar to latviešu literatūru, zobojas Leijerkastes autors, bet atzinība viņu iepriecina. Un rada iespēju aizbraukt uz ārzemēm. Jānis to iz-
lemj pēkšņi – uzraksta sievai, ka nākam-
svētdien dodas projām, atgriezīsies laikam pirms Jāņiem. Bez bagāžas, brīvs un laimīgs, viņš vilcienā dodas apskatīt Vīni un Berni. Paēd pusdienas Daugavpilī, kafiju padzer Varšavā. Ceļā cauru nakti pavada sarunās, Vīnē un Bernē vienmēr atrodas tur, kur vienkāršie ļaudis pulcējas. Aiziet uz Vīnes pilsētas teātri.

Kad sagrābj ilgas pēc dzimtās Malienas, pēc sievas un meitas, tikpat pēkšņi Ezeriņš iesēžas vilcienā un brauc mājās.

1924. gada rudens Rīgā ir slapjš un mitrs. Rakstniekam bieži trūkst elpas, moka stiprs klepus, bet pie ārsta neiet. Toties beidzot apsola Eglem savu autobiogrāfiju, jo “brālīt, ar mani iet pavisam uz leju”.

Pēc dažām dienām, vēlā novembra vakarā, ar draugiem šahu spēlējot, Ezeriņam sākas drudzis. Temperatūra saceļas līdz 40 grādiem. Nokļuvis pie māsas Marijas, kas dzīvo Stabu ielā, viņš noliekas slimības gultā, no kuras vairs nepieceļas. Tempera
tūra gan nokrītas, Ezeriņš vēl pagūst pastrādāt pie noveļu krājuma korektūras un sapņot par ceļojumu uz siltām zemēm. Kad beidzot tiek izsaukts ārsts, tam atliek konstatēt ātru tuberkulozes procesu. Ziemas
svētkus rakstnieks vairs nesagaida – 24. decembrī ap pusdienas laiku viņš pēkšņi beidz elpot.

 

LA.lv