Inga Gaile
Inga Gaile
Foto – Karīna Miezāja

Neizgriezt kartonā stereotipus. Saruna ar literāti Ingu Gaili 4

Jau vairāk nekā gadu top Ingas Gailes pirmais lielākais prozas darbs, viņas pirmais romāns ar nosaukumu „Stikli”. „Darbība daļēji notiek 1938. gadā, daļēji – mūsdienās, un notikumu attīstību nosaka varoņu raksturi. Protams, galvenā varone ir sieviete. Rakstot jūtos satriecoši labi. Tas gan ir tāds absolūts pirmziemnieka prieks, un šobrīd man nav vērtējuma, ko šajā jomā varu izdarīt, ko – nē. Vienkārši esmu sajūsmā par to teritoriju, par to, ka man ir iespēja to darīt un ir pavēries kaut kas tik plašs. Šobrīd vienīgais, ar ko cīnos, ir laika trūkums. Tas noteikti ietekmē tekstu. Romāna rakstīšanai pa vidu gaidīju meitiņu, un tad šķita, ka jāraksta “Trauki”, šķita, ka tas jādara tieši tajā brīdī. Iespējams, sociāli politiskā vajadzības dēļ nodarīju pāri saviem varoņiem, iespējams, “Trauki” būtu labāki, ja es būtu devusi saviem varoņiem laiku.” Inga nevairās no viņai bieži veltītā apzīmējuma “feministe”.

Vienai no atzītākajām mūsdienu latviešu dzejniecēm un dramaturģēm Ingai Gailei šis gads ir ļoti intensīvs – gan esot divu meitiņu mammai, (7 gadi un 8 mēneši), gan strādājot rakstniecības laukā. Šobrīd top rakstnieces pirmais romāns, iestudējumu gaida viņas sarakstītā, Rainim un Aspazijai veltītā luga. Šī septembra dzejas dienās pašu rakstnieci sastapsim 11. septembrī, dzejas lasījumos Esplanādē, arī tradicionālajā dzejas dienu pastaigā – “Ceļojumā ar dzejniekiem” (12. IX), kura ietvaros šogad tiks apceļota Miera iela, kā arī līdz šim vērienīgākajā mūsdienu dzejai veltītajā notikumā “Dzejkoncerts”, kurā indie grupas “Sigma” sniegumā, piedaloties vairākiem latviešu dzejniekiem, četrās Latvijas pilsētās – Liepājā, Ventspilī, Rēzeknē un Cēsīs – no 4. līdz 20. septembrim klausītāji varēs novērtēt unikālu laikmetīgās dzejas, mūzikas un dejas saspēli.

Reklāma
Reklāma
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

“Darāmā šobrīd ir ļoti daudz, un no vienas puses, esmu laimīga par to. Vienīgi radošam darbam nav noteiktu robežu no deviņiem līdz pieciem, un tas, kā iespējams strādāt ir atkarīgs no katra temperamenta un rakstura. Es esmu mazliet “urbēja”, un dažreiz neprotu būt saudzīga pret sevi un pateikt – Inga, šobrīd to nav iespējams izdarīt, nedari! Ja esmu aizrāvusies darbā, nevaru apstāties. Tomēr es negribu sūdzēties, tas būtu stulbi, jo viss, kas ar mani notiek – meitas un iespēja strādāt darbu, kas man patīk, ir liela laime. Tā ir Dieva svētība – gan bērni, gan tie brīži, kad ir, ko teikt. Esot kopā ar meitām, man šobrīd jāiemācās prasīt palīdzību, ieturēt pauzes un atlikt darbu uz citu reizi. Jāiemācās nesūdzēties, ka māja nav kārtībā – pēdējais man ir liels pārbaudījums.”

Pie tēmas par sievietes ikdienišķajām lomām – māti, sievu, mīļāko un reizē – radošu personību, Inga emocionāli spēcīgi un līdz kaulam patiesi atkal un atkal atgriežas viņas daiļradē – gan dzejā un lugās, gan esejās. Viņa uzdod jautājumus, kurus ikdienā, iespējams, neuzdrīkstas skaļi izteikt daudz sieviešu – par sievietes un vīrieša līdztiesību, par dzimtes stereotipiem un cilvēcību, kas slēpta aiz tiem. Šobrīd “Dirty Deal Teatro” repertuārā skatāma Ingas Gailes un Marta Elīna Martinsones veidotā izrāde “Trauki”, asprātīgi uzdodot jautājumus pat to, cik lielā mērā sievietes rīcību mūsu sabiedrībā nosaka viņa pati, bet cik – sabiedrībā valdošie nerakstītie likumi? Jautāta, vai pašas dzīves šībrīža pieredze esot reizē mammai un rakstniecei ir tas, par ko viņa vēlas rakstīt šobrīd, Inga teic – “Protams, savā radošajā darbībā runāju par to, kas mani satrauc, tomēr daiļliteratūrā es nerunāšu par feminismu. Tur tomēr ir liriskais varonis, kurš aug un attīstās, pārsteidz arī mani, būdams arī ārkārtīgi nefeministisks, gļēvs, atklājot arī manas personības šķautnes – tās, kas nav publicistikā izsakāmas.”

Jau vairāk nekā gadu top Ingas Gailes pirmais lielākais prozas darbs, viņas pirmais romāns ar nosaukumu „Stikli”. „Darbība daļēji notiek 1938. gadā, daļēji – mūsdienās, un notikumu attīstību nosaka varoņu raksturi. Protams, galvenā varone ir sieviete. Rakstot jūtos satriecoši labi. Tas gan ir tāds absolūts pirmziemnieka prieks, un šobrīd man nav vērtējuma, ko šajā jomā varu izdarīt, ko – nē. Vienkārši esmu sajūsmā par to teritoriju, par to, ka man ir iespēja to darīt un ir pavēries kaut kas tik plašs. Šobrīd vienīgais, ar ko cīnos, ir laika trūkums. Tas noteikti ietekmē tekstu. Romāna rakstīšanai pa vidu gaidīju meitiņu, un tad šķita, ka jāraksta “Trauki”, šķita, ka tas jādara tieši tajā brīdī. Iespējams, sociāli politiskā vajadzības dēļ nodarīju pāri saviem varoņiem, iespējams, “Trauki” būtu labāki, ja es būtu devusi saviem varoņiem laiku.” Inga nevairās no viņai bieži veltītā apzīmējuma “feministe”.