Monika Zīle: Nav tiesa, ka sabiedrībai liegts ietekmēt prezidenta kandidāta izvēli 8
“Atkal, atkal ir debesis pušu!” – patlaban Latvijā ļoti daudznozīmīgi skan šī frāze no Imanta Kalniņa populārās dziesmas Nacionālā teātra izrādē “Lilioms”. Mūsdienīgi vaibsti arī rindiņā par debesu jumola remontu – aicinājums uz līdzdalību pušuma lāpīšanā ir tik netiešs, lai ikviens drīkstētu justies ielūgts. Nu gluži kā tie parlamenta saimei nepiederošie, kam ļoti gribas ietekmēt nākamā Valsts prezidenta kandidatūras izvēli… Bet kur problēma? Nav taču nekādu šķēršļu amatam piemērotas personas apspriest pie viesību galdiem, vētīt sociālo tīklu forumos un šķiest stundas tīmekļa diskusiju džungļos. Protams, to biežņā velti meklēt loģiku. Lielākoties tur verd tumšas emocijas, ko miermīlīgāk noskaņotie debatētāji cenšas līdzsvarot ar ieteikumu tukši neplēsties – tik un tā Valsts prezidentu Saeima izraudzīsies pēc saviem kritērijiem, kur sabiedrības viedoklim nav nozīmes.
Diemžēl grūti apstrīdēt šo secinājumu, kas sakņojas Latvijas politisko spēku apsaimniekotajos lauciņos ar neskaidrām robežām. Cita lieta, ja katram piederējis savs labi iekopts tīrumiņš. Bet Saeimas deputātu korpusā diezgan stabils vēlētāju kopums ir tikai “Saskaņai” un vēl kaut cik arī Zaļo un zemnieku savienībai. Pārējo elektorātā ir daudz svārstīgo, kas gluži kā nomadu ciltis pirms katrām vēlēšanām gatavas pārcelties pie jauna simpātiju objekta, ja tas zaļāku ganību apsolījumā iemanās pārspēt iepriekšējo. Šo klejotāju balsu zvejošanā politiķi pārkāpj visus iespējamos ētikas un morāles baušļus. Tiesa, ne jau tikai Latvijā. Taču tādā nelielā valstī kā mūsējā, kur mēdz strauji un pat kaunpilni norietēt uz populisma viļņa pēkšņi dzimušas kārtējās vēlēšanās čakli atbalstītas partiju saules, svārstīgā elektorātā pielabināšanai cepto solījumu pīrāgu dalīšana pat visiem valdošās koalīcijas spēkiem neļauj būt drošiem par atbalstītāju kodola stabilitāti. Liekas, tā nepieciešamība partijām arī daudz nerūp. Jo aktualizējas tikai kārtējo vēlēšanu priekšvakarā, kad atrodas emisāri un to misijām nepieciešamais finansējums, lai uzrunātu dziļāko nomaļu iedzīvotājus. Pēc lielāko pašvaldību domēs vai Saeimā “ieperēto cāļu” saskaitīšanas viņu partijas listēm balsis atdevušie politiķiem kļūst vienaldzīgi, jūtas izmantoti un guģojas, ka atkal nav ievēlējuši īstos.
Jāteic, paši vainīgi. Tāpēc, ka joprojām neizmanto savas tiesības pieprasīt regulāras atskaites no Saeimā iebalsotajiem. Iespējams, nav pati dižākā bēda. Daudz sliktāk, manuprāt, ka līdztekus tradīcijai būt nemierā ar politiķiem un likumdevējiem Latvijas sabiedrība nav mācējusi piedzemdēt žultaino skepsi līdzsvarojošu un demokrātiju attīstošu kustību partiju atbildības veicināšanai. Bet priekšnoteikumi ir – nevalstisko organizāciju un biedrību, pat interešu klubu un domubiedru pulciņu veidošanu pamatos liktā daudzpusīgās sadarbības ideja. Tā izpaužas galvenokārt projektu atbalstītāju meklējumos un netiek izmantota centieniem ietekmēt augstākos politiskos līmeņos pieņemtos lēmumus. Arī Valsts prezidenta ievēlēšanu. Latvijas attīstības nākotnē ieinteresētām un sabiedriski organizētām grupām šodien ir visas iespējas paust savu viedokli valdošajai koalīcijai par Valsts prezidenta kandidātiem. To izdarīt var pa dažādiem ceļiem. Vistaisnākais – caur tiem Saeimas deputātiem, kas iebalsoti no viņu atbalstītā saraksta un ar vēlētāju piešķirtu mandātu patlaban izraugās galvu mūsu valstij.
