Neizmērojamā cilvēku lētticība 0
Mirdza Lejiņa Rīgā: “Es brīnos par cilvēku lētticību… Cik par to var runāt, ka ir tādi telefonkrāpnieki? Elementāri būtu piezvanīt pašam “nelaimē nokļuvušajam” bērnam vai mazbērnam un noskaidrot patiesību. Nekad man neviens telefonkrāpnieks nav zvanījis.”
Aldis Rukmanis Jelgavā: “Šie cilvēki, kuri iekrīt krāpnieku slazdos, ne pie kā nav vainīgi. Cilvēki ir jāaicina neuzticēties krāpniekiem. Tāpat kā baņķieriem un augļotājiem, kas aizdod naudu par trīs četriem procentiem, bet summa jāatdod par 17, 20 un pat 30 procentiem, jo līguma tekstā ar mazākiem burtiem rakstīti citi noteikumi. Arī šie naudas aizdevēji cilvēkus aplaupa un iznīcina.”
Eduards Romulis Valkas pagastā: “Pa telefonu man neko neizmānīs un kailām rokām arī nepaņems. Man pašaizsardzībai ir ierocis. Godīgi sakot, es neesmu redzējis nevienu tik dumju cilvēku, kas uzticētos šādiem zvanītājiem. Vienalga, vai viņam ir 80 vai 90 gadi. Gribētu uzzināt, kādā mucā apkrāptie ir turēti, ka nezina, kas pasaulē notiek. Un es vēlos zināt, no kurienes viņiem ir tāda nauda. Parasti veciem cilvēkiem naudas vairs nav.”
Ilga Sīle Koknesē: “Pirms dažiem gadiem man atrakstīja viens, iespējams, no cietuma ar tekstu, ka esmu laimējusi lielu naudu un man tikai jāpārskaita maza summiņa, lai to saņemtu. Es aizrakstīju pretī, ka Dievs debesīs visu redz un kā nav kauna tā krāpties. Bet vispār mani pārsteidz, kā var iekrist atkal un atkal uz telefonkrāpniekiem, it kā šie vecie cilvēki neskatītos ne televīziju, ne klausītos radio! Un vēl es brīnos, ka veciem cilvēkiem var iekrāties simti un tūkstoši. It kā man ir normāla pensija, bet ieeju aptiekā un iznāku “plika”… Gribas taču ievērot ārstu norādījumus, jo viņi ir mācīti cilvēki un zina, ko saka.”
