Latvijā
Sabiedrība

Neizrunātais veido “pelēkās zonas”. Saruna ar dzejnieku Vādonu 1


Jānis Vādons
Jānis Vādons
Foto – Karīna Miezāja

Dzejnieks, tulkotājs un publicists Jānis Vādons studējis valodniecību Ventspils Augstskolā. Vairāku dzejas krājumu autors, patlaban arī lektors Ventspils augstskolā.

Nesen izlasīju jūsu rakstu ”Pagātne šodienā: pārdomas par laimes deficītu” žurnālā “Domuzīme”. Kas tad latvietim šodien traucē būt laimīgam savā zemē, savā tautā un valstī?

J. Vādons: Atmodas laiks bija skaists un arī visai vienkāršs. Mēs labi apzinājāmies, ko vēlamies sasniegt, – savu valsti. Dzīve tolaik krāsojās melnbalta, bez pustoņiem. Bija patoss, vismaz manu ģimeni Latvijas neatkarības ideja pārņēma pilnībā. Un tikai retais apzinājās, ka smagākais, sarežģītākais laiks vēl tikai priekšā. Ka karogs gan būs mastā, bet sekos grūtā ikdiena. Tāpēc daudzu piedzīvotā vilšanās ir visai likumsakarīga. Ideālu, absolūti perfektu valsti mēs nevarējām uzbūvēt, tā vienkārši nemēdz būt.

Tas, kas mani mulsina šodien, – ka vilšanās sajūta daudzus nevis mobilizē darbam, bet tieši otrādi – demoralizē. Cilvēkiem nolaižas rokas, aizvien biežāk sāk skanēt visai dīvainas frāzes saistībā ar pagātni, par padomju laikiem, proti, ka nemaz jau tik slikti nebija, ka daudz kas tolaik bija pat labāks nekā šodien. No atmodas laiku ilūzijas par gaišo nākotni mēs vēlamies paglābties citā, tagad jau pagātnes izstarotā mirāžā.

Bet vai tad 20. gadu Latvijā nebija līdzīga vilšanās? Jānis Akuraters šo laiku raksturoja ar vārdiem “atplūdu laikmets”.

Arī Rainis bija visai vīlies jaunajā Latvijas valstī. Starp citu, tolaik garīgā konfrontācija bija pat asāka, jo brīvība tika izkarota ar ieročiem rokās, maksājot ar asinīm. Mums šodien pietrūkst gudras un atklātas sarunas par valstī notiekošo. Valda plakātisms, saukļi, konfrontācija pašas konfrontācijas dēļ – gan starp latviešiem un krieviem, gan pašu latviešu starpā. Bet, raugoties pasaules mērogā, mēs esam tikai maza saujiņa, kuriem īsti pat nebūtu ko dalīt.

Atļaušos jūs citēt – ka “laiks atceras visu”, “pagātne savažo”, bet mēs joprojām “paliekam lojāli pagātnes rēgiem”. Ko jūs ar to vēlējāties pateikt?

Rēgi slēpjas neizrunātajā, neizsāpētajā okupācijas laiku mantojumā. Tas, ko šodien daudzmaz esam apzinājušies – latviešu attiecības ar okupācijas varām. Bet joprojām apieti un neizprasti palikuši procesi, kas okupāciju laikos norisinājās pašas latviešu sabiedrības iekšienē. Un šeit atklājas jau daudz sarežģītāka aina. Bija viss – iztapīga, pat aizrautīga sadarbība, nodevība, klusējoša piekrišana, vienkārši nei­trāla malā stāvēšana, pasīva pretošanās, kas, būsim atklāti, visai reti pārauga aktīvā rīcībā. Tāpēc pat 26 gadus pēc neatkarības atgūšanas joprojām ir aktuāla lustrācija, pēc kuras sabiedrisks pieprasījums gan tā īsti nav jūtams.

Galerijas nosaukums

Bet ko mēs saprotam ar lustrāciju? Tiesisku procesu, kam varētu sekot dažu profesiju aizliegums? Jeb vai pietiktu ar atklātu izrunāšanos?

Tāda jau ir sākusies. Pēdējos gados notikušās atzīšanās, kas izpaudušās, piemēram, visai atklātās intervijās ar padomju laikos pazīstamiem cilvēkiem, arī uzskatāmas par sava veida lustrāciju. Patiesībā nekas nav nokavēts, īpaši zinot to, ka dažās stratēģiski svarīgās komercstruktūrās Latvijā joprojām šiverē “bijušie”. Arī Vācijā tā sauktie denacifikācijas procesi turpinājās vēl ilgi pēc kara, pat 60. gados. Tiesa, tas notika galvenokārt amerikāņu spiediena ietekmē, paši vācieši īpašu centību neizrādīja.

Lustrācija var kļūt problemātiska tad, ja mēs to pārvēršam par kārtējām raganu medībām. Jāvairās no vienkāršotiem mehānismiem, kad pasaule rādās vien baltās un melnās krāsās. Zinot sabiedrības brieduma pakāpi, no tā gan būs visai grūti izvairīties. Un tomēr neviens mūs netraucē šādu procesu veikt gudri, pārdomāti, uzmanīgi un taktiski. Apzinoties, ka okupāciju laiks bija sarežģīts, pretrunīgs, traģisks, ka katrs cilvēks bija nolikts individuālos, tikai viņam vien piemītošos apstākļos. Izvēles bija smagas, it īpaši tiem, kuri atradās nevis kartupeļu vagā, bet kaut cik atbildīgos amatos.

Vēl vienas lamatas, kurās nedrīkst iekrist, – mēs nekādā gadījumā nedrīkstam skaitliski mērīt abas okupācijas, padomju un nacistisko, ka vienā bija tik, otrā atkal tik upuru, ka viena varbūt bija “maigāka” par otru. Abi režīmi mūsu un citām Latvijā dzīvojošām tautām atnesa tik neizmērojamas ciešanas, ka tās ir neiespējami, bezjēdzīgi salīdzināt.

Man ir sava teorija, kāpēc par nacistu noziegumiem pasaulē šodien runā vairāk nekā par boļ­ševiku. Nacisti savus noziegumus fotografēja, pat filmēja, tāpēc atstāts daudz vizuālu liecību. Viens piemērs – ja jūs šodien “Google” attēlu meklētājā ierakstāt vārdus “Liepāja history” (“Liepājas vēsture”), tad pirmais, kas tiek rādīts, – attēli ar izģērbtām ebreju sievietēm, kas gaida nošaušanu Šķēdes kāpās. Turpretim čeka aiz sevis centās iznīcināt jebkādas pēdas.

Bet ir vēl viens iemesls – Padomju Savienība bija starp karu uzvarējušām valstīm. Inerces procesi cilvēku domāšanā jūtami vēl šodien – apgalvojumi, ka nacisms bija briesmīgāks, nežēlīgāks, agresīvāks. Londonu jau nebumboja Staļins, bet gan Hitlers, Pērlhārborai uzbruka nevis krievi, bet japāņi. Turklāt atrašanās uzvarētāju aliansē padomju režīmam deva laiku un iespēju noziegumus noslēpt. Kaitināt Padomju Savienību nebija ērti vēl daudzus gadu desmitus pēc kara beigām. Manuprāt, būtu pienācis laiks atklāti runāt par to, ka Rietumu valstu klusēšana par notiekošo Padomju Savienībā bija noziedzīga. Augstākajos varas līmeņos taču bija zināms par masu slepkavībām, organizēto badu Ukrainā, deportācijām Baltijā un gulaga nometnēm. Nav brīnums, ka ne jau tikai krievi slēpj savus arhīvus, tas pats notiek arī Rietumos. Domāju, mūs gaida visai pārsteidzoši atklājumi.

Savās publikācijās jūs esat iestājies par tādu lietu kā “liberāls nacionālisms”. Ko lai ar to saprotam?

Jebkurš nacionālisms pēc savas būtības ir konservatīvs, vērsts uz tradīciju, uz stabilitāti. Par liberālu nacionālismu es dēvētu tādu, kas spēj pakāpties augstākā atvērtības pakāpē, kas redz ne tikai tautastērpu un folkloru, bet arī mainīgo pasauli mums apkārt, ar kuru jāsadzīvo un no kuras jāmācās, pārņemot visu vērtīgo.

Tad mēs pienākam pie diskusijas par etnisko un valstisko nacionālismu, ko savulaik aizsāka filozofs Pauls Jurēvičs. Grāmatā “Nacionālās dzīves problēmas”, kas iznāca 30. gados, viņš apgalvoja – “tautiskums, kas ir stipri šaurāks jēdziens kā nacionālisms, zināmos apstākļos var kļūt kaitīgs nacionālajām interesēm”. Vai tā ir?

Tagad, kad latviešiem atkal ir sava valsts, šaurs, etniski orientēts nacionālisms mums vairs nav vajadzīgs. Starp citu, tas nozīmē arī norobežošanos no pretnostatījuma “krievi – latvieši”. Latviešiem ir skaidri jāpasaka – ja tu zini latviešu valodu un cieni Latvijas valsti, tad esi mūsējais! Katrs no mums pazīst kādu krievu, kurš ir lielāks Latvijas patriots par vienu otru latvieti. Jautājums ir cits – vai mēs visi patiešām varam vienoties par kopējām pamatvērtībām.

Un kas tās būtu?

Vispirms jau latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda Latvijā. Ka tā ir bagātība, kas vieno visus šeit dzīvojošos cilvēkus. Tāpat nepieciešams tikt skaidrībā par dažām vēsturiskām aksiomām, atzīstot, ka šeit bijušas padomju un nacistu režīmu okupācijas. Tas nepavisam nav jautājums, kur katrs var mierīgi palikt pie saviem īpašajiem uzskatiem. Neizrunātas lietas veido “pelēkās zonas”, kas savukārt rada augsni iespējamām manipulācijām, tajā skaitā arī no ārpuses.

Atgriežoties pie etniskā un valstiskā nacionālisma – pastāv taču arī uzskats, ka pašreizējā Latvijas valsts mašinērija tautai ir par smagu. Ka nodokļi gan pastāvīgi tiek celti, bet tie nav taisnīgi, pat ideja par pro­gresīvo ienākuma nodokli paliek vien diskusiju līmenī.

Patiesībā alternatīvas te nav. Vai nu mēs visiem spēkiem stiprinām savu valstiskumu, vai arī atsakāmies no tā un meklējam vietu cita paspārnē. Problēma tā, ka dažkārt vienlaikus cenšamies iet abos virzienos. Kaut vai tas pats valodas jautājums – tiek spriests, vai augstskolā amatpersonai ir jāzina latviešu valoda vai varbūt pietiek ar angļu. Vai arī dīvainie ierosinājumi, ka dažus priekšmetus vidusskolā varētu mācīt tikai angļu valodā. Valodnieks būdams, es te saskatu milzīgas problēmas. Tas nozīmē, ka latviešu valodas lietotājam, turklāt dzimtās valodas nesējam, kādā jomā neveidojas leksika. Bet tas ir taisns ceļš uz valodas atmiršanu! Esmu sastapis latviešu studentus, kuri Rīgā studē politoloģiju angļu valodā un savā jomā vairs neprot sakarīgi izteikties latviski. Tas pats attiecas uz zinātniskajām publikācijām. Manuprāt, Latvijā strādājošiem zinātniekiem, kas publicējas angļu valodā, būtu pienākums reizi gadā uzrakstīt un publicēt savu darbu kopsavilkumu arī latviski. Tikai tā varēs attīstīties zinātnes terminoloģija.

Starp citu, pēdējā laikā valodas jomā esmu ievērojis dīvainas lietas. Ar vienu saskāros “Swedbank” filiālē Purvciemā, kur ieviesti tādi kā “klientu sagaidītāji”. Vismaz man radās iespaids, ka šiem darbiniekiem ieteikts pēc ārējā izskata un uzvedības uzminēt, kas ienācis bankā – latvietis vai krievs, un tad vērsties pie klienta viņa dzimtajā valodā. Dīvaina situācija valstī, kurā esam vienojušies par vienu valsts valodu. Un kāpēc pazīstamu beķereju ķēdē blakus uzrakstam “maksājumu kartes nepieņem” redzams tulkojums krievu valodā? Es piezvanīju saimniekam un saņēmu atbildi – ak, tas taču Purv­ciems, jūs tak zināt, kāda tur situācija. Kamēr no mūsu pašu puses būs šāda attieksme, nekas daudz nemainīsies.

Jūs esat bieži uzsvēris, ka mums nepieciešami lojāli plašsaziņas līdzekļi krievu valodā. Bet kam par to būtu jāmaksā?

Vispirms jau valstij, tātad mums visiem. Viens piemērs – ir daudz labu sabiedrības integrāciju veicinošu materiālu latviešu valodā. Bet tiem vajadzētu būt pieejamiem arī publikai, kas sēž uz Krievijas televīziju adatas, tātad krievu valodā! Jāsaprot, ka, lai aizstāvētu jau pieminētās pamatvērtības, nepietiek dažas reizes gadā nolikt puķes pie pieminekļiem, jāver vaļā arī maks.

Cik noprotu, jūs tomēr neesat starp tiem, kuri brēc – viss ir slikti!

Patiesībā atjaunotās neatkarības gados sasniegts ir daudz. Pats strādāju Ventspils Augstskolā un redzu, kā beidzot sāk materializēties savulaik tālredzīgi pieņemtais lēmums izveidot šo mācību iestādi un ieguldīt tajā naudu. Mūsu nelaime ir gānīšanās pašiem par sevi, tāda “ķēķa līmeņa” kritika, apgalvojumi, ka aiz robežām viss ir labāk, tiesiskāk, kārtīgāk, bagātāk, ka tur nu ir tā īstā paradīze. Patiesībā, aprunājoties ar ārzemniekiem, kuri uz Latviju skatās no neitrālām pozīcijām, bieži dzirdam uzslavas. Arī es neredzu pilnīgi nekādu pamatu pesimismam, jo gudrības, spēka un enerģijas mūsu tautai pietiek.

LA.lv