Mobilā versija
-3.3°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
1. novembris, 2013
Drukāt

Nepievienojos gaudām, ka Latvijā trūkst spēcīgu, uzņēmīgu vīriešu
. Intervija ar dzejnieci Dainu Sirmo

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Kur gan dzejniece DAINA SIRMĀ līdz šim tik ilgi bija slēpusies? Tā prātoja daudzi, izlasot viņas pirmo dzejas grāmatu “Kailsals”, kas izdota pagājušajā gadā. Šopavasar Daina Latvijas Literatūras gada balvas pasniegšanas ceremonijā ieguva balvu par debiju literatūrā.

Tiekoties ar Dainu, citēju kādas paziņas teikto, ka grāmatas jāraksta jaunībā, lai ilgāk var izbaudīt popularitāti.

– Popularitāte – tas ir sunim zem astes. Bet, ja sevī ko jēdzīgu vari atrakt, tas gan sniedz gandarījumu, – atbild Daina.

Tad jau varbūt viņu poētiski var nodēvēt par vēlziedi, ja reiz pirmā grāmata, piedevām vēl tik atzinīgi novērtēta gan no kritiķu, gan lasītāju puses, sarakstīta brieduma gados?

– Uzskatu, ka ir noticis brīnums, un es to nevaru pat izskaidrot. Nevienā biogrāfijā neesmu lasījusi, ka pēkšņi vecumā atraisās spējas dzejas rakstīšanā. Mani pašu tas pārsteidza.

Jaunībā, studiju laikā rakstīju dzejoļus, bet nekas īpašs nesanāca. Nospriedu, ka man nav talanta, lai gan bija publikācijas žurnālā “Karogs”, ko uztvēru kā lielu godu. Bet toreiz dzejas rakstīšana apsīka pati no sevis. Strādāju skolā par latviešu valodas un literatūras skolotāju, bija liela slodze darbā, dzīvojām lauku mājās Dikļos, dzima bērni. Tā arī rakstīšanu noliku malā. Tagadējos dzejoļos nav nekā no jaunības laikā radītajiem, it kā tos būtu rakstījis cits cilvēks. Nejaušības pēc piecdesmit gadu vecumā sāku apmeklēt “Literārās Akadēmijas” dzejas meistardarbnīcu. To darīju bez jebkādām ambīcijām, gribēju apgūt ko jaunu, literatūra man vienmēr patikusi, un vēlējos uz to paraudzīties no cita skatupunkta. Pieteicos kā brīvklausītāja, nodarbības apmeklēju par savu naudu. Man nebija obligāti jāpilda mājas uzdevumi, taču es aiz laba prāta sāku to darīt. Lielais mājasdarbs bija jāpaveic vasarā – jāsagatavo dzejoļu kopa. Septembrī mūsu dzejoļi tika apspriesti, un meistardarbnīcas vadītājam Ronaldam Briedim mani darbi raisīja interesi. Pati sevi jau es nevaru novērtēt. Šie vasarā tapušie dzejoļi arī veido “Kailsala” pamatu, un Ronalds Briedis ir grāmatas redaktors. Dzejoļi rodas no pārdzīvojumiem, atklāsmēm, gadiem krātās emocionālās pieredzes, jo dzīves garumā jau daudz kas notiek. Mani iedvesmo valoda, kāda frāze, vārdu zemteksts. Piemēram, vārda “kailcirte” tiešā un pārnestā nozīme. No ģeogrāfiskā apzīmējuma “seismiskā zona” rodas rinda “sirds nakšņo seismiskā zonā”. Kategorijā “Debija” bijām nominēti četri autori. Pārējie trīs gados jauni, un es starp viņiem kā tāda mamma, – nosmaida Daina.

Viņa vēl aizvien turpina strādāt Valmieras Valsts ģimnāzijā par latviešu valodas un literatūras skolotāju, vienīgi pēdējos gados samazinājusi darba slodzi, jo palīdz pieskatīt mazbērnus, kad tas nepieciešams. Daina ar vīru Aivaru izaudzinājuši trīs bērnus. Vecākais dēls Mārtiņš ir meistars ēdienu gatavošanā un jau otro sezonu vada skatītāju iecienīto TV raidījumu “Sirmais pasaulē. Kulta ēdieni”. Meitai Mārai piemīt saimnieciska domāšana, viņa ir ekonomiste, bet dēls Dāvis mantojis pedagoģisko gēnu, ir jauniešu centra “Vinda” direktors.

Daina uzvārdu Sirmā ieguva jau jaunībā. Precoties ar Aivaru, viņai bija tikai divdesmit gadu. Daina atzīst, ka ar savu meitas uzvārdu – Luste – viņa nav bijusi diez ko apmierināta. Daudzi sprieduši – tev laikam tāda lustīga dzīve.

– Es jau uzreiz sapratu, ka Aivars ir spēcīga personība ar vīrišķīgu raksturu. Tajos laikos jau divi cilvēki nedzīvoja kopā bez precēšanās. Kā attiecības sākās, tiklīdz iemīlējās, tā precējās. Kopā sāka dzīvot tikai pēc kāzām. Mūsu ģimenē valda patriarhālas attiecības, man ir stipra vīra aizmugure. Viņš gādā par dzīves materiālo pusi, izstrādā stratēģiju. Vīrs mani ir izlutinājis, nenākas rūpēties par lielākiem pirkumiem un citām sadzīviskām lietām. Aivars to vienmēr dara cieņpilni, atļaujot man darīt, ko vēlos. Es gan arī esmu daudz strādājusi, man nav bijis pieņemami dzīvot vīra maizē. Esam piedzīvojuši arī sūrākus laikus, kad knapi varējām savilkt galus no algas līdz algai. Kad Latvijā sāka veidoties privātie uzņēmumi, tad uzplauka vīra talants. Tagad Aivars ir atkritumu apsaimniekošanas uzņēmuma “ZAAO” valdes priekšsēdētājs. Šo vērienīgo uzņēmumu savulaik izveidoja pilnīgi no nulles.

Es nepievienojos gaudām par to, ka Latvijā trūkst spēcīgu, uzņēmīgu, atbildīgu vīriešu. Manā, tāpat arī vīra dzimtā visi vīrieši bijuši un ir spēcīgi kā ozoli, kuri atbalsta ģimenes, iesaistās bērnu audzināšanā un sievietes vienmēr jutušās kā aizvējā.

Toties, manuprāt, sievietes mūsu sabiedrībā kļuvušas kareivīgas, grib ģimenes dzīvē ņemt virsroku. Ja vīrietim līdzās sieviete zaldāta zābakos, tad vīrišķības izpausmēm vairs nav vietas. Bet kur paliek sievišķīgie ieroči – maigums, vieglums, vijīgums? Mēs ar Aivaru abi esam stipra rakstura cilvēki. Taču es nerunāju vīram pretim, ja viņš kaut ko stingri izlēmis darīt, bet es varbūt esmu citādās domās. Savukārt vīrs jūt robežu, nekad man nav neko uzspiedis, ja to nevēlos. Es arī viņam neesmu pieprasījusi – man vajag zelta auskarus. Rotas vispār nav mana sievišķīgā vājība. Nepatīk iepirkties, šis process pilnīgi tracina. Kad tas nepieciešams, ātri sapērkos, lai pēc tam par to vairs nav jādomā. Nedievinu materiālās lietas, nešķiet svarīgi, ar kādu dakšiņu ēdu, vai virtuvē ir angļu vai krievu ražojuma izlietne. Laikam esmu minoritāte, taču uzskatu, ka pēdējā laikā pārāk daudz visi noņemas ar ēdienu gatavošanu. Ko tik vēl izdomāt, ko no kā pagatavot. Es ar to neaizraujos, cik vajadzīgs, tik arī gatavoju. Nesaprotu, kā var veltīt dzīvi ēdienam. Taču Mārtiņš to var, un viņam padodas. Savukārt man kas cits dzīvē liekas interesantāks, – atzīst Daina.

Spriežu, ka tad jau Mārtiņa pavārmākslas talants nebūs mantots no mammas.

– Visticamāk, viņš to mantojis no vīramātes un vecāsmātes, kuras izcēlās ar lieliski klātiem galdiem gan svētkos, gan ikdienā. Bet, atceroties senākus laikus, brīnos, kā varējām tikt galā ar sadzīvi. Es šajā ziņā neesmu praktiska – ne adīju, ne šuvu, ne aizrāvos ar kulinārijas brīnumu radīšanu. Kā lielāko traumu atceros veļas dienu, kurai nācās veltīt visu brīvdienu. Veļu vajadzēja mērcēt, vārīt, tad izgriezt caur veļas mašīnas “Rīga” rulli un vēl lielā toverī izskalot. Kad tas veikts, jāstiepj laukā izžaut. Ja gadījās vējaina diena, tad labi, vakarā varēja sākt gludināt, tas bija ārprāts, visa diena jāziedo tikai šim darbam. Pārtiku veikalos nevarēja nopirkt, tāpēc virtuvi nācās pārvērst par konservu cehu, ar burkām piepildot visu pagrabu. Padomju laika ikdiena sadzīviskā ziņā bija dramatiska. Un īpaši tāpēc, ka man šie saimnieciskie darbi negāja raiti no rokas, – noteic Daina.

Bet tagad šis laiks laimīgi ir garām un Daina var vairāk pievērsties garīgajam darbam. Vaicāju, kas viņai palīdz rast iedvesmu jaunu dzejoļu tapšanai. 
papirs

– Iedvesmas, spēka, jaunu atklāsmju un sapratnes avots man ir klasiskās mūzikas koncerti, mākslas izstādes un teātra izrādes. Tas viss rada lielu spēku un prieku dzīvē. Man nepatīk, ka kritizē jauniešus – viņi esot tehnokrāti, nelasot grāmatas, ir trūcīga valoda. Tā galīgi nav taisnība. Savā skolotājas darbā esmu pārliecinājusies, ka pusaudži ne tikai lasa, bet arī raksta dzejoļus. Bet grāmatu nelasītāji ar sliktu latviešu valodu sastopami arī citās paaudzēs. Nesaprotu šo vecišķo apgalvojumu – kad mēs augām, bija citādi. Man jau arī ir daudz gadu, bet esmu pieņēmusi domu, ka jauniešiem vienmēr taisnība. Lai arī viņi kļūdās, taču lai dara, kā uzskata par vajadzīgu. Galvenais – nestāvēt klāt un pamācoši nekratīt pirkstu. Apzinos, ka jaunie daudzās jomās ir gudrāki par mani, viņi spēj angļu valodā lasīt jaunāko dzeju. Nevar pieprasīt, lai jaunie tevi godā tikai tāpēc, ka esi vecāks. Šī cieņa un gods pašam ir jānopelna, – uzskata Daina.

Un kad mēs no dzejnieces varētu gaidīt nākamo dzejas grāmatu?

– Dzejoļi jau ir, tikai nezinu, vai tikšu līdz grāmatai. Esmu priecīga, ka pirmo grāmatu izdevās uzrakstīt literārā, nevis pašdarbības līmenī. Tagad negribētos pēc “Kailsala” krist uz leju. Kas būs tālāk, grūti pateikt, bet tas man noteikti būs pārbaudījums.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+