Lai saglabātu saikni ar Latviju, pilnībā uz Briseli neesam pārcēlušies. Saruna ar Valdi Dombrovski 15
Saruna ar Eiropas Komisijas (EK) viceprezidentu eiro un sociālā dialoga, finanšu stabilitātes, finanšu pakalpojumu un kapitāla tirgu savienību jautājumos Valdi Dombrovski, kurš šajās dienās viesojās Rīgā, tajā skaitā arī “Latvijas Avīzes” redakcijā.
Cik bieži jums rodas izdevība atbraukt uz Latviju?
V. Dombrovskis: Kaut gan iespējas ir ierobežotas, tomēr reizi mēnesī ierodos Latvijā. Cenšos apmeklēt pasākumus, atsaukties uzaicinājumiem, ko saņemu.
Tie ir oficiālie pasākumi, bet vai ir izdevies noskatīties izrādes, kur runā par politiku un politiķiem (arī jums) – “Veiksmes stāsts” Nacionālajā teātrī un “Kārkli” Jaunajā Rīgas teātrī?
Diemžēl nav izdevies. Teātrī es kādu laiku neesmu bijis, bet, ja eju noskatīties kādu izrādi, tad, jāteic, visbiežāk dodos uz Jauno Rīgas teātri.
Vai jūsu dzīvesbiedre arī tagad dzīvo Briselē?
Lai saglabātu saikni ar Latviju, pilnībā uz Briseli neesam pārcēlušies. Kad es nevaru atlidot šurp, sieva atbrauc uz Briseli.
Nesen intervijā “Latvijas Avīzē” bijušais ekonomikas ministrs jūsu vadītajā valdībā Daniels Pavļuts, kurš tagad ir “Kustības Par” līderis, secina, ka pēc Dombrovska atkāpšanās daudz kas tiekot sabojāts, nobremzēts, aizmirsts… Kopš tā laika viņu nepametot sajūta, ka Latvija slīgst politiskajā stagnācijā. Ja pieņemam, ka Pavļutam kaut kādā mērā varētu būt taisnība, vai jūs nāktu atkal vadīt valdību, ja tiktu aicināts?
Patlaban man nav konkrēta plāna šajā virzienā, bet nekad neesmu šādu iespēju izslēdzis, domājot par nākotni. Paldies Pavļuta kungam par pozitīvo vērtējumu, bet valsts attīstība tomēr turpinās. Laimdotas Straujumas laikā sekmīgi tika novadīta Latvijas prezidentūra, Māra Kučinska valdība pabeidza iestāšanās procesu OECD. Ekonomiskā izaugsme ir pietiekami stabila. Tiesa, pastāv arī problēmas, kuras ļoti skaidri izgaismo “oligarhu sarunas”, ir jautājumi, pie kuriem jāturpina strādāt – gan pie strukturālajām reformām konkurētspējas nostiprināšanai, gan kopumā pie valsts pārvaldības institūciju stiprināšanas.
No “oligarhu sarunām” uzzinām, ka neesat traucējis, kad valdība lēma par zemes piešķiršanu Šleseram kāpu zonā Jūrmalā. Zemkopības ministrs Dūklavs stāstījis, ka Ministru prezidents Dombrovskis atteicies šo jautājumu pats virzīt, bet piekritis, ka Dūklavs to izdara, kamēr pats premjers būs ārzemju vizītē. Ar Dombrovski viss esot bijis nokārtots.
Šis jautājums tiešām tika vairākkārt virzīts no Zemkopības ministrijas puses, un vairākkārt es to ņēmu ārā no valdības sēdes darbakārtības. Ministrija gan norādīja, ka ar visām nepieciešamajām institūcijām tas esot saskaņots, tāpēc to nevarot politiski bloķēt un to jādod izlemt Ministru kabinetam. Toreiz nepārprotami pateicu, ka es šo jautājumu neatbalstu, tomēr kaut kādā brīdī tas bija jānodod lemšanai valdībā.
Intervijā “Latvijas Avīzē”, kad vēl bijāt premjera statusā, mēs jums jautājām, kāds ir jūsu viedoklis par samazināto pievienotās vērtības nodokli pārtikai. Jūs toreiz diezgan asi atbildējāt, ka mazāks šis nodoklis nekļūšot. Vai joprojām pie tā turaties?
Vajadzētu atcerēties tā laika intervijas kontekstu – tas bija pēckrīzes periods, un tajā laikā valsts fiskālās iespējas bija stipri ierobežotas. Bija jārisina jautājumi par fiskālo konsolidāciju, nevis par papildu finansējuma piešķiršanu. Raugoties no šī viedokļa, patlaban situācija ir pilnīgi atšķirīga.
Šis jautājums ir Latvijas valdības kompetencē un atkarīgs no tā, kādā veidā tiek īstenota nodokļu politika. EK ir rekomendējusi Latvijai samazināt nodokļu slogu zemu atalgotajam darbaspēkam un pārnest to uz citām nodokļu bāzēm, kas mazāk ietekmē izaugsmi. Jāatzīst, ka pašreizējā nodokļu reforma tikai daļēji ir vērsta uz to, lai samazinātu nodokļu slogu strādājošiem, kam ir zems atalgojums.
No vienas puses, Centrālā statistikas pārvalde informē, ka vidējā tautsaimniecībā strādājošo alga palielinās, bet, no otras puses, Latvijas Bankas amatpersonas brīdina, ka ekonomika uzkarst, un atgādina par krīzes laika pārkaršanu. Kad tiem, kuri nesaņem tūkstošiem lielas algas, dzīves ap-stākļi nedaudz uzlabojas, tie, kuri vienmēr trekni dzīvojuši, kā tas ir pieminētajā bankā, uzreiz sāk skandēt brīdinājuma zvanus. Ko jūs par to domājat?
Šim jautājumam ir divi aspekti. Mēs patlaban nevaram runāt par ekonomikas pārkaršanu.
Jautājums nav par pārkaršanu, bet uzkaršanu.
Tās ir lingvistiskas nianses. Nu labi, neieejot šādās niansēs, patlaban Latvijā nav klasiskas ekonomiskās pārkaršanas, kāda tā bija krīzes laikā. Atgādināšu, ka banku kredītu apjoms ekonomikā starp 2004. un 2007. gadu pieauga četras reizes, bet daudzos gadījumos tie netika novirzīti produktīviem mērķiem. Inflācija bija sasniegusi divciparu skaitli, nekustamā īpašuma burbulis kļuva arvien lielāks un līdz ar to strauji kāpa īpašumu cenas… Tekošā konta deficīts bija virs 20% no iekšzemes kopprodukta. Patlaban nekas tāds nenotiek. Bankas īsteno piesardzīgu kreditēšanas politiku, lai neteiktu, ka pārāk piesardzīgu. Arī Latvijas Banka ir atzīmējusi, ka bankas diemžēl nepietiekami kreditē tautsaimniecību. Inflācija un tekošā konta deficīts saglabājas pietiekami zemā līmenī. Līdz ar to mēs nevaram runāt par ekonomikas pārkaršanu.
Racionālais grauds, bet vienlaikus arī smaga dilemma tautsaimniecībā būs jūsu minētais algu pieaugums. Algas ir jāceļ, jo tā ir gan objektīva nepieciešamība, gan arī instruments emigrācijas bremzēšanai. Tajā pašā laikā, ja algu kāpumam, kas ir pietiekami straujš (tiek prognozēts, ka 2018. gadā bruto vidējā alga pārsniegs 1000 eiro), nesekos līdzi produktivitātes kāpums, tad valsts pakāpeniski zaudēs konkurētspēju. Vispirms tas ietekmēs eksporta rādītājus. Tiesa, patlaban eksports turpina augt, bet atgādināšu, ka tā saucamajos treknajos gados rūpnieciskā eksporta apjoms sāka kristies tieši nepietiekamas produktivitātes dēļ.
Viens no svarīgākajiem sociālā dialoga jautājumiem Eiropas Savienībā patlaban ir nevienlīdzība darbaspēka atalgojumā. Piemēram, būvnieki, kas dodas strādāt uz Vāciju, nesaņem šīs valsts celtnieku algu, un līdz ar to viesstrādnieku firmām ir lielākas priekšrocības, piemēram, iepirkumos, jo izmaksas nav tik lielas. Uz nevienlīdzību ir norādījis arī Francijas prezidents Makrons. Kā EK grasās atrisināt šo jautājumu?
Šis Eiropā tiešām ir ļoti pretrunīgs jautājums, un valstu viedokļi tajā atšķiras. Te būs jāmeklē kompromisa risinājums. Pašreizējā sistēma ir tāda, ka, nosūtot darbiniekus no Latvijas, piemēram, uz Franciju, ir jāmaksā vismaz Francijas minimālā alga. Iebildumi ir par to, ka tajā pašā laikā Francijā ir uzņēmumi, kuriem ir koplīgumi, nozares līgumi, kuros noteikts cits atalgojuma līmenis, kas, iespējams, ir lielāks par minimālo algu. Līdz ar to Francija un daudzas citas valstis prasa, lai atalgojums būtu pielīdzināts līdz koplīgumā noteiktajam apmēram. Tad konkurences nosacījumi būs vienlīdzīgi. Patlaban ES Padomē notiek diskusijas starp Eiropas Savienības sociālo lietu un labklājības ministriem, kādā veidā šīs intereses sabalansēt, neslēdzot tirgu citu valstu, šajā gadījumā Austrumeiropas valstu, uzņēmumiem. Igaunijas prezidentūra aktīvi strādā pie šī jautājuma, un droši vien tiks atrasts kāds kompromisa risinājums.
EK prezidents Žans Klods Junkers nesen savā ikgadējā runā Eiropas Parlamentā sacīja, ka viņš stingri iestājoties par pāreju uz kvalificēta vairākuma balsošanu lēmumos par PVN, par taisnīgiem nodokļiem digitālajā nozarē un citiem nodokļiem. Vai tas nozīmē, ka ar vairākumu varētu nobalsot par vienotu PVN un citiem viņa pieminētajiem nodokļiem un tādējādi nodokļu politiku izņemt no dalībvalstu rokām?
ES jau patlaban ir daļēji harmonizēta nodokļu politika, kas skar netiešos nodokļus, piemēram, PVN un akcīzes nodokli. Šiem nodokļiem tiek regulēts minimālais līmenis – valsts nevar noteikt zemāku likmi, nekā nolemts kopumā Eiropas Savienībā. ES prezidents, no vienas puses, aktualizē jautājumu, ka nodokļi tiek pielemti pēc vienprātības principa, kas dod drošību valstīm, ka to intereses netiks ignorētas. Bet, no otras puses, tas nozīmē to, ka daudzi nodokļu faili nevirzās uz priekšu. Piemēram, par uzņēmuma ienākumu nodokļa bāzi. Šis EK priekšlikums piecus gadus atrodas ES Padomē. Nesen EK izvirzīja aktualizētu priekšlikumu, bet arī tas uz priekšu nevirzās. Gausums kavē lēmumu pieņemšanu, bet tajā pašā laikā pasaule jau no tā neapstājas savā attīstībā.
Nesen aktualizējām tēmu par globālo interneta kompāniju (“Amazon”, “Google”, “Facebook” un citām) aplikšanu ar nodokli. Digitālā ekonomika strauji attīstās. Ja nodokļu sistēma tai neseko līdzi, tad parādās nopietnas problēmas no tā, ka valstī krītas nodokļu ieņēmumu bāze. Digitālās ekonomikas peļņa tiek pārnesta uz zemāku nodokļu valstīm. Kaut vai viens piemērs. Ja mēs Latvijā nopērkam “iPhone” vai “iPad”, juridiski tas ir uzkonstruēts tā, ka šī produkcija tiek nopirkta, pieņemsim, Īrijā un uzņēmuma ienākuma nodoklis par to tiek maksāts Īrijā. Tātad “Apple”, pārdodot savu produkciju mūsu valstī, Latvijā nemaksā uzņēmumu ienākuma nodokli no gūtās peļņas.
Nodokļu jomā vēl ir daudz jautājumu, kas būtu jārisina Eiropas līmenī. Klauzula Lisabonas līgumā pieļauj iespēju, ka dalībvalstis var pieņemt lēmumu pāriet uz kvalificētā vairākuma balsojumu nodokļu jomā. Vai dalībvalstis tam piekritīs, tas jau ir cits jautājums.
Junkers uzsvēris arī to, ka Eiropas vienotības vārdā eiro ir jābūt vairāk nekā tikai atsevišķu valstu grupas valūtai. Viņš norāda, ka esot paredzēts, ka eiro ir vienotā valūta ES kopumā. Vai tas neizklausās utopiski, jo kā tad piespiedīs Zviedriju, Poliju, Dāniju pievienoties eirozonai?
ES līmenī ir atrunāts, ka eiro ir ES kopējā valūta. Izņēmums ir vienīgi Lielbritānija un Dānija. Pārējo valstu pienākums ir pēc Māstrihtas kritēriju izpildes pievienoties eirozonai. Taču mēs zinām, ka šis process nevirzās strauji. Zviedrijā ir bijis referendums, kurā balsojums nebija par labu eiro, arī Polija un Ungārija nevirzās uz eiro ieviešanu. Prezidents Junkers uzsvēra, ka EK ir gatava sniegt atbalstu, tehnisko palīdzību tām valstīm, kas aktīvi strādās, lai tiktu ieviests eiro. Līdz šim EK nostāja bijusi samērā pasīva. Tiesa, nevienu valsti nevar piespiest ieviest eiro, bet tās valstis, kuras vēlas pievienoties eirozonai, var rēķināties ar mērķtiecīgu EK atbalstu. Patlaban cerības vieš Bulgārija, jo šīs valsts valdība strādā, lai pievienotos eirozonai.
Taču nevienu valsti piespiedu kārtā uz eirozonu nevilks.
