Foto – Shutterstock

Monika Zīle: Nejauko dziņu inkubatori 6

Gandrīz ikvienai labai lietai diemžēl piemīt arī ēnas puse, kas pirmajā brīdī nav bijusi īsti paredzama un nejaukos vaibstus atklāj tikai laika gaitā un tuvplānā. Piemērs nav tālu jāmeklē. Interneta ēras dzimšanas brīdī skanējušās gaviles par tīmekļa lietotāju aktivitāšu pozitīvo ietekmi uz cilvēka redzesloka paplašināšanos un saskarsmes attīstību tagad nomainījis bažīgs klusums, arvien skaļākie mudinājumi ierobežot anonīmo komentētāju tekstus un arī tiesu darbi.

Reklāma
Reklāma
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas

No pēdējā laika uzmanības vērtākajiem ir Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) 16. jūnija lēmums strīdā starp Igaunijas valsti un tur darbojošos portālu “Delfi”. Tas, neapmierināts ar Igaunijas Valsts tiesas 2009. gadā uzlikto sodu par konkrētu personu aizvainojošu un vardarbībai rosinošu komentāru publicēšanu, bija vērsies ECT un izrādījās ne vien zaudētājs, bet, runājot tēlaini, strīda iznākumā šķīra jaunu lappusi tīmekļa atbildības grāmatā. Proti – ECT atzina, ka pilnīgi visi komentāri iekļaujas portāla saturā un interneta medijam par tiem jāuzņemas atbildība ar visām izrietošajām sekām. Kā jau bija paredzams, tīmekļa lietotāji Latvijā reaģēja neviennozīmīgi: ikvienam ECT lēmumu atbalstošajam viedoklim pretī lēca vārda brīvības aizstāvji – tiesa, pārsvarā slēpjoties aiz “niku” maskas. Taču diskusija nodzisa bez tālejošām sekām, un populārākajās vietnēs joprojām lielākoties izpaužas segvārdu bruņinieki, spļaudīdamies par jebko un metot dubļu piku katram ziņā pieminētajam.

Tīmekļa eksperti apgalvo, ka gānīšanos piekopjošo pulks salīdzinoši neesot liels un sastāvot no indivīdiem ar zemu pašcieņu, kuru šie cilvēki nu agresīvi mēģina spodrināt anonīmajā telpā. Savukārt psihologi jūtīgiem ļaudīm iesaka vispār nepievērst uzmanību interneta viedokļiem, ja tie viņus traumē. Taisnību sakot, padoms strīdīgs: tam paklausot, tuksnesī zūdošās balsīs pārtaps arī sabiedrības un valsts attīstībā ieinteresēto lietišķie secinājumi un priekšlikumi. Tad – kā?…

CITI ŠOBRĪD LASA

Vispareizāk būtu, ja Latvijas portāli sekotu pasaules lielāko vietņu paraugam, komentēšanu atļaujot tikai reģistrētiem lietotājiem. Taču daudzi interneta mediji šo praksi atbalstīt kavējas, reklāmu piesaistīšanas vārdā būdami ieinteresēti pēc iespējas kuplākā apmeklētāju skaitā. Labākā gadījumā algo moderatoru, kas izdzēš acīmredzami naidu kurinošus, necenzētām lamām pārpilnus un teroristiski krāsotus viedokļus. Cauri šķidrajam sietam no anonīmiem aktīvistiem birst bezpamata apvainojumi, prastas ķengas, apsaukāšanās un tamlīdzīgas “pērles”. Tās izkaisījušie uzdodas par vārda brīvības karavīriem un pieprasa sevi uztvert kā demokrātijas produktus un karognesējus. Patiesībā šis informatīvo tehnoloģiju sasniegums ļāvis izveidoties nepieskatītam inkubatoram, kur dīgst un attīstās cilvēku ļaunvēlība, skaudība un citi nejaukumi. Mazākā bēda, ja to izpausmes piesārņotu tikai internetu. Ļaunākais, ka slikto dziņu kopšana līdzīgi rūsai saēd paša kultivētāja personību. Jūs ticat, ka šāds anonīmais rūgumpods, aiz maskas noslēpies verbālo mēslu sviedējs un prastu ķengu autors spēj būt mīlošs vīrs (sieva), gādīgs tēvs (māte), radošs profesijā un patriots valstij svarīgos brīžos? Tiešām ticat?…