Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
5. janvāris, 2016
Drukāt

Liāna Langa: Latvijas kultūras kanonam jābūt pastāvīgi papildināmai dārgumu krātuvei (5)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Liāna Langa

Gada nogalē, noslēdzot vērienīgo Hardija Lediņa gadu, Laikmetīgās mākslas centrs Gaismas pilī rīkoja diskusiju, vai Lediņu vajag likt Latvijas kultūras kanonā.

Gatavojoties šai sarunai, pārskatīju ne vien Latvijas, bet arī citus kanonus, tostarp dažādus sarakstus: TOP 100 grāmatas un arī 1001 grāmata, kura “esot jāizlasa pirms nāves”. Latviešu autoru vai Latvijas vārdu tur neatrast. Tādēļ dažs labs vietējais publicists ar kultūrmarksiskām nosliecēm uzskata, ka var pamatoti smīkņāt, saucot Latvijas kultūru par “dižu” un vēl īsti nepiedrāklētu pasaulei. Tas, protams, nekas, ka Latvijas valstij vēl nav pat simt gadu, savukārt no tiem piecdesmit pavadīti padomju okupācijā. Okupācijas režīms cēla gaismā sev lojālus dižgarus. Lielā mērā tieši Lediņa gads iezīmēja kvalitatīvi citu izpratnes apli par kanonizējamiem māksliniekiem.

Skatot rakstniecības sadaļu Latvijas kultūras kanonā, rodas neizpratnes un haosa sajūta līdz ar vieglu smaidu, neraugoties uz diženiem vārdiem un darbiem, kas tur atrodami. Šķiet, ka šis saraksts tapis vienas kampaņas laikā – un kā ļoti bieži pie mums – citur kanoni ir (Dānijā un Nīderlandē), mums arī tādu vajag, raujam augšā! Darbs padarīts, prezentēts un laimīgi aizmirsts. Citādi taču valsts pati pret to nopietni attiektos, un mēs vienīgā kanonizētā dzīvā klasiķa Ulda Bērziņa jubileju nesvinētu Maskavas forštates pagalmā, bet vismaz kādā zālē? (Citu mākslas jomu sarakstos korekti ietilpināti vien jau aizgājušie.) Visus kanonizēt nevar, tas saprotams. Tomēr kādēļ šajā sarak­stā vien četrpadsmit vārdu, un kāpēc nav divu mūsu ģeniālo dzejnieču – padomjlaiku nomocītās Velgas Kriles un trimdas nomocītās Veronikas Strēlertes? Vai žūrija, kas veica izvēli, savās domās patiesi atradās atjaunotajā Latvijas brīvvalstī? Kur palicis Fricis Bārda, Anšlavs Eglītis, Jānis Ezeriņš, citi? Aiz borta, ierēdnieciskā sarakstā viņiem izrādījies par maz vietas? Ierēdņiem darba mazāk, jā. Bet mums taču vietas netrūkst.

1990. gadā Knutam Skujeniekam iznāca lirikas grāmata ar ietilpīgu nosaukumu – “Sēkla sniegā”. Tas iedvesmo uz refleksiju. Piemēram, par to, vai varam atļauties savas relatīvi īsās valstiskās pastāvēšanas dēļ kaisīt daļu no vērtīgās kultūras sēklas bankas sniegā, salā, nebūtībā. Tādēļ piekrītu Knutam Skujeniekam, ka kanons nedrīkst būt nekas sastindzis, bet tai jābūt pastāvīgi papildināmai dārgumu krātuvei. Mums nav jādara kā Dānijā vai Nīderlandē, bet gan tā, kā vajag mums pašiem. Sēklas sniegā bakstīt nevaram atļauties daudzu saprotamu iemeslu dēļ, un viens no tiem ir ilgā, traumatiskā totalitārisma pieredze, no kuras divdesmit piecos gados vēl arvien neesam atkopušies. “dziedi man dievišķā mūza / klusu!/ lai mūza tura muti / kamēr nav parakstīts / ahaju un trojiešu / kopīgais komunikē” (Knuts Skujenieks, “Nekā personīga”, Neputns, 2010). Un zīmīga divrinde turpat ievadā – “esmu sacījis daudz prātīgu vārdu / bet ko lai dara – tos neņem vērā”.

Daces Melbārdes vadībā aizsākta pamatīga gatavošanās Latvijas simtgadei, aptverot plašu redzējumu par mūsu vērtībām un vēsturi. Programmā paredzēta arī latviešu nācijas kultūras ciltsmāšu un ciltstēvu godināšana. Šogad nozīmīgas jubilejas ir Janim Rozentālam (130), Knutam Skujeniekam (80), Vizmai Belševicai (85), un sabiedrībai tā ir iespēja svinēt viņu devumu, pētot, skatoties, lasot, atminoties, iemūžinot, iedziļinoties, godinot, apbrīnojot, citējot. Vēlos redzēt Rozentāla darbu reprodukcijas uz afišu stabiem un lasīt Belševicas un Skujenieka dzeju sabiedriskās vietās, katru dienu dzirdēt viņu dzejoļu lasījumu mūsu sabiedriskajā radio un tālrādē pēc ziņu laidieniem vai kultūras programmās, klausīties referātus par viņiem zinātniskās konferencēs un uzzināt, ka vidusskolās mobilizācija jau notikusi, un jubilāriem skolēnu apmācību procesā tiks piešķirta īpaša vērība. Uz priekšu, kultūras kuratori, ar vērtīgiem projektiem jau pirmajā VKKF projektu konkursā!

Polijas valsts tikko pasniegusi Knutam Skujeniekam medaļu par nopelniem poļu kultūras labā.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. “Okupācijas režīms cēla gaismā sev lojālus dižgarus. Lielā mērā tieši Lediņa gads iezīmēja kvalitatīvi citu izpratnes apli par kanonizējamiem māksliniekiem.”
    Jā, bet pavisam netalantīgi dižgari pat padomju laikā netika godā celti, ja nu varbūt pašās Staļina laiku beigās. Tautas mīlestība tomēr nav akla.

  2. palikuši ne tikai Langas minētie,bet arī Aspazija,Virza un daudzi citi.Dīvains mums tas “kultūras kanons”.

  3. Jā, … vārds “Kanons” jau savā pamatnozīmē (t.i. vārda vēsturiskajā izcelsmē) nav nekas radošs, bet tieši otrādi – cēlies no grieķu vārda – mērāmrīkste, arī vēlāk nozīmēja stingru matricu, standartu, no kura atkāpes nav vēlamas. Cik atceros, Dānijā šis kultūras kanons bija iecerēts kā minimums, ko mācīt ārzemniekiem, ja gribat – migrantiem, bēgļiem, lai katram bēgļu uzņemšanas centram nav jālauza galva par to.
    Būtībā stipri var piekrist Kairiša izteikumiem 100g kultūrā. Bet no otras puses – ja tiek kanonizētas kultūras vērtības – dārgumu krātuve- ar nav slikti, bet nevajadzētu jau katrā sadaļā obligāto skaitli 100l. Ja nav to dārgumu tik daudz, lai nav. Un vēl, man liekas, nevajadzētu likt šo standartu mācīties mūsu pašu bērniem skolās, bet tiešām gatavot kā instrumentu, lai iepazīstinātu ārzemniekus un svešos ar mūsu kultūras minimumu.

  4. Arhitektūras un dizaina kanonā iekļauti pat divi dzīvi klasiķi – arhitekti Gunārs Birkerts un Andris Kronbergs.

  5. Kanons - totalitarizēšana Atbildēt

    Noskatieties 100g kultūras (19. jūnijs 2014).
    Precīzi argumentēja gan par 100gadi, gan par kanonu V.Kairišs. L.Muktupāvela un pārējie šķita pilnīgi garām.
    V.Kairišs: Es nesaprotu, kas te tiek stāstīts. Visneprātīgākais ir fokusēties uz kultūras kanoniem, kas ir apšaubāma lieta. Tā ir kultūras totalitarizēšana, priekšstatu absolutizēšana priekš citiem, kuri nav spējīgi pieņemt savus lēmumus,” asi izteicās režisors.
    Es gribu dzirdēt vienu konkrētu inovatīvu nākotnē vērstu domu!” mudināja režisors. „Mums ir tā – ir kaut kāds notikums [simtgade], tiek veidotas grupas, tiek kaut kas spiests ārā, ko mums vajadzētu darīt. Pietrūkst vienas konkrētas idejas,” kritizē Kairišs.
    Noskatieties:
    Latvijas simtgade: no plašas kultūras programmas līdz vienai konkrētai idejai?

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (1)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+