Mobilā versija
+0.4°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
13. decembris, 2013
Drukāt

“Slepens” dēls no tumšādaina vīrieša piedzimst balts; mazbērns – nēģerēns šokē ģimeni (20)

Foto - Shutterstock.comFoto - Shutterstock.com

Mana mantra ilgus gadus bija: “Nekad nesaki, nekad…” Un tā man arī izdevās paturēt noslēpumā savas dzīves lielāko grēku. Līdz vienam īpašam brīdim. Tagad es zinu, ka strādā cits likums: “Nekad nesaki – nekad!”

Mēs ar Ilmāru apprecējāmies 1983. gada vasarā – gadu pēc tam, kad biju beigusi vidusskolu. Tolaik mēdza tik agri precēties, un savu vīru pazinu kopš pamatskolas laika. Manai vecākajai māsai jau vairākus gadus bija ģimene, un māsas bērni tik mīļi, ka sapņoju par savējiem jau izlaidumā.

Ilmārs bija vienīgais bērns ģimenē, turklāt uzaudzis bez tēva, kurš bija tālbraucējs šoferis un tika nogalināts reisā kaut kur PSRS plašajā teritorijā. Viņa slepkavu, starp citu, tā arī nekad neatrada… Ilmārs arī ilgojās pēc ģimenes un bērniem, tāpēc mūsu kopdzīve sākās saskanīgi un mīļi.

Dzīvojām vienā no lielākajām Latvijas pilsētām, vīrs strādāja labi atalgotu darbu rūpnīcā, es atradu pārdevējas vietu. Tā kā uzreiz plānojām bērniņu, neko vairāk nevēlējos. Bet… ne viss notiek, kā mēs sapņojam. Gāja mēneši, gads, divi – no mazuļa nebija ne miņas. Cītīgi apmeklēju ginekoloģi, pat konsultējos ar speciālisti Rīgā, taču ārsti manī nekādu vainu neatrada. Saņēmu mājienus, ka arī vīram vajadzētu veikt pārbaudes. Man bija grūti saņemties to viņam pateikt, un viņam pēc tam bija grūti saņemties to izdarīt. Tā mēs novilcinājāmies vēl pāris gadu. Galu galā Ilmārs nodeva analīzes.

Dienā, kad vajadzēja saņemt atbildi, viņš bija tā satraucies, ka no rīta nespēja neko ieēst. Teica, lai neeju viņam līdzi. Nu jā, toreiz jau nebija mobilo telefonu – es vīru gaidīju mājās līdz pusnaktij. Biju pārnervozējusies līdz ārprātam. Es jau sapratu, ka atbilde būs slikta, taču tas viss nobālēja baiļu priekšā – nāvīgu baiļu priekšā, ka viņš varētu sev ko nodarīt. Kad biju apzvanījusi visas iespējamās vietas un draugus, man nekas cits neatlika kā gaidīt. Vēders bija savilcies kamolā, locekļi stīvi, galvā šaudījās visdīvainākās iedomas. Kad viņš naktī beidzot slēdza vaļā ārdurvis, man jau visas dusmas bija pārgājušas, pārņēma milzīgs atvieglojums.

Tiesa, tādā paskatā Ilmāru nebiju nekad redzējusi: parasti no draugu puses ķircināts par “atturībnieku” – lai gan pāris glāzītes viņš svinībās vienmēr izdzēra –, tagad viņš acīm redzami bija pievārējis pāris pudeles… Taču šis izmisīgais mēģinājums aizmirsties nebija palīdzējis. Man negribējās tovakar uzplīties ar jautājumiem, bet viņš ieskatījās acīs un pateica: “Man bērnu nebūs.” No viņa tas izskanēja tik smagi, it kā iemestu ūdenī lielu akmeni. Un viss. Cerības nogrima.

Vēlāk, kad bijām daudzmaz nomierinājušies, apspriedām adopcijas variantu. Abi sapratām, ka neesam gatavi pieņemt svešu bērnu – bija bail no viņa gēniem, no sliktas iedzimtības. Nevaru teikt, ka tas bija strupceļš – ārsti it kā deva nelielas cerības, bet ietekmēt to nevarēja ne viņi, ne mēs… Tā šis jautājums palika karājamies gaisā.

Tad es sapratu, ka mūsu laulības pirmais cēliens ir beidzies. Un starpbrīdī vajadzēja izdomāt, kā dzīvot tālāk.

***

Sākās atmodas laiks, un es arī it kā “atmodos” – sarosījās mana pašpārliecība, radās ambīcijas, un rezultātā iestājos universitātē studēt angļu valodu. Augstskolā izrādījos viena no spējīgākajām, un, kad radās piedāvājums doties uz Stokholmu studentu apmaiņas ietvaros, mani iekļāva trīs veiksminieku vidū. Mēs lidojām uz Zviedriju Ziemassvētku laikā un pavadījām Stokholmā divas nedēļas.

Biju daudz ceļojusi pa bijušo PSRS, bet šis bija mans pirmais ārzemju brauciens un sagādāja pamatīgu kultūršoku… Pie mums vēl nebija sācies tagadējais materiālais kults, vēl valdīja padomju laika nabadzība un produktu deficīts. Bet tur – viss vienās elektriskajās lampiņās, viss izrotāts ar neredzēti krāšņiem dekorējumiem, dāvanu tirdzniecība lielveikalos un uz katra stūra, karstvīns, sveces un lāpas… Eh, ko tur stāstīt – pie mums tagad ir tāpat.

Kronis visam bija iespēja pabūt Nobela prēmijas pasniegšanas ceremonijā, ko zviedru puse mums kā daudz cietušajiem baltiešiem brīnumainā kārtā izgādāja. Sēdēju balkonā un skatījos, kā lejā, uz skatuves, sēž īsta karaliene – tautas mīlētā Silvija, īstā vakarkleitā, un kā prožektoru gaismā mirdz viņas kaklarota un kronis ar īstiem briljantiem.

Lai man piedod zviedru studenti, bet sadraudzēties ar viņiem nesanāca. Bija jau laipni un izpalīdzīgi, taču mēs bijām no divām dažādām pasaulēm, un zviedru pārticības pārākums, zināms snobisms un nenoliedzamais ziemeļnieku vēsums neveicināja īstu tuvību.

Taču man radās simpātijas pret Bernāru – viņš studēja Zviedrijā, bet pats bija no Francijas. Viņš bija kā uguns pret ūdeni – no viņa nāca tāds siltums, draudzīgums, vienkāršība, bija ļoti viegli ar viņu. Mēs daudz jokojām un smējāmies, un tajā pašā laikā ar viņu varēja izrunāties no sirds.

Jā… tā es nemaz nemanīju, ka mūsu attiecības pārkāpa draugu robežu. Tas bija kā īss uzliesmojums – vairāk laika jau mums arī nebija atvēlēts. Vai es to nožēloju? Šķiet, ka ne. Man bija sajūta, ka šīm attiecībām bija jāpiepildās, taču kopā mums nav jābūt. Nu bija man, protams, pārdomas par to, vai esmu nodevusi Ilmāru, savu vīru un mīlestību, un sirdsapziņas pārmetumi, ka esmu ļāvusies vilinājumam. Tomēr galu galā pieliku tam punktu, nodalot šo savu personiskās dzīves stūrīti no visa pārējā. Vai man nevarētu būt kaut kas savs, ko paturēt sevī un kas nav jādala ne ar vienu citu?

Drīz šī doma izrādījās liktenīgāka, nekā būtu varējusi iedomāties. Un mans sānsolis noveda mani pie pilnīgi jauna dzīves cēliena.

***

Biju atradinājusies domāt par drošu seksu jau gadiem ilgi, un, kad nesagaidīju kārtējās mēnešreizes, pirmā doma bija par slimību. Un tad – ak Dievs… Tas bija grūtākais lēmums manā dzīvē: veikt abortu vai paturēt bērnu, zinot, ka vīrs atklās patiesību? Vēl bija iespēja – atzīties Ilmāram, un tālāko lai lemj viņš. Laiks ritēja, un šausmīgais brīdis – pēdējais brīdis, kad jāizšķiras, – bija klāt. Un tad es vienkārši sapratu, ka nemaz nespēšu izdarīt abortu – ne jau es vai Ilmārs to izlems, bērns to izlēma. Jo viņam ir tiesības dzīvot.

Grūtniecības laiks bija šausmīgs – ne fiziski, bet morāli. Visu laiku dzīvoju nākotnē – tajā brīdī, kad bērns piedzims un viss atklāsies. Tikmēr Ilmārs bija kā spārnots, viņš ticēja, ka liktenis ir mūs apžēlojis. Es gļēvi spēlēju viņa priekam līdzi, bet drūmos brīžus norakstīju uz grūtniecības rēķina.

Kad puika piedzima un man viņu parādīja, es sāku nenormāli raudāt. Tas bija no milzīgā atvieglojuma, ka viņš izskatās normāls, parasts latviešu bērns, turklāt ir vesels. Ilmārs bija pārlaimīgs, visi mūs apsveica, priecājās līdzi… Negaidīti dzīve bija brīnumaini sakārtojusies un ieguvusi jaunu jēgu. Tad arī es sev nosolījos: “Nekad nesaki, nekad… nevienam…”

Mēs viņu nosaucām par Klāvu, lolojām un audzinājām, priecājāmies un uztraucāmies par viņu – un vairāk nekā divdesmit gadi paskrēja nemanot. Sākumā es, skatoties uz viņa lūpu un deguna formu, uz tumšajiem matiem ar tieksmi cirtoties, vienmēr atcerējos Bernāru. Un bažījos, vai Ilmārs arī nesaskata ko svešādu. Taču ar laiku Klāvs kļuva viņš pats – ne mātes, ne tēva dēls, bet izskatījās pats pēc sevis. Cik gan nav bērnu, kas nelīdzinās nevienam no vecākiem!

Jā, viņš ātri izauga un ātri satika savu meiteni – Leldi, ar zilām acīm un blondiem matiem, nu, labi, balinātiem matiem. Viņi gribēja apprecēties, un mēs nevarējām iebilst – paši bijām precējušies ļoti agri. Par laimi, viņiem nebija mūsu problēmas – Lelde palika stāvoklī jau pēc pusgada. Un pēdējais šā stāsta cēliens norisinājās dzemdību namā.

***

Leldei dzemdības sākās nedēļas nogalē, un mēs ar vīru un Leldes māti (viņas tēvs bija miris) arī ieradāmies slimnīcā. Viss ritēja normāli, kaut vilkās stundām. Klāvs, kā jau tagad ierasts, piedalījās dzemdībās. Atceros, viņš uz brīdi iznāca un, priecīgi satraukts, paziņoja, ka nu jau vairs nav ilgi. Pēc tam notikumi risinājās pārāk strauji, man atmiņā ir tikai spilgti fragmenti, no kuriem vēl tagad kļūst nelabi.

Tur bija Klāvs, kas izskrēja no dzemdību zāles pilnīgi ne savā ģīmī, nobālējis un izmisīgu skatienu – un es momentā atcerējos Ilmāru, kā viņš teica: “Man bērnu nebūs.” Klāvs apstājās pie mums, pastomījās, tad izgrūda caur zobiem: “Tas nav mans bērns. Es no viņa atsakos.” Un aizskrēja prom.

Tur bija Lelde, nomocījusies, sviedros samirkušiem matiem un plaši ieplestām acīm. Nabaga bērns – viņas sejā bija tādas šausmas un neizpratne. Man likās – viņa tūlīt sajuks prātā… Viņas māte bija šokā: viņa skatījās te uz meitu, te uz jaundzimušo un vārstīja muti, nespēdama izteikt ne vārda. Ilmārs paskatījās uz mani un satriekts nogrozīja galvu.

Vecmāte, atguvusies pēc pirmā pārbīļa, centās normalizēt Leldes stāvokli. Saskrēja teju visas medmāsas, kas bija slimnīcā – lai palūkotos uz mūsu mazbērnu. Visi bija nesaprašanā.

Tikai man viss bija skaidrs. Bērns bija melns. Laikam neminēju, ka Bernārs bija melnādainais?

***

Protams, tas bija šoks arī man. Ne mirkli nebiju iedomājusies, ka otrajā paaudzē mans grēks izlīdīs ārā – tik melns, ka vecmāte no pārsteiguma to gandrīz izmeta no rokām! Tas tā, tēlaini sakot. Īstenībā situācija bija traģiska – nevainīgā Lelde juka prātā, visi vainoja, dabiski, viņu… Klāvs kategoriski atteicās tikties ar sievu, gatavojās iesniegt šķiršanos. Tas nedrīkstēja notikt – kā es to varētu pieļaut?

Ar lielām pūlēm man izdevās visus sasaukt kopā – viņi domāja, ka es moralizēšu vai apelēšu pie saprāta balss, vai tamlīdzīgi. Es viņiem visu izstāstīju. Viņi sākumā neticēja! Es teicu: “Nu, ieskatieties taču, kādas Klāvam ir pabiezas lūpas un deguns, kā cirtojas mati un kāda tumsnēja āda…”

Paldies Dievam, Klāva dzīve nokārtojās. Tagad notikumi dzemdību zālē ir viņu iemīļotākais joks. Bet bērns… savs bērns ir savs, pat ja melns.

Savs ir savs arī, ja izaudzināts – Ilmāra jūtas pret Klāvu nemainījās. Pret mani gan. Mēs gan izrunājāmies, un viņš visu pieņēma, samierinājās, bet… melna strīpa palika.

Pievienot komentāru

Komentāri (20)

  1. nenosodīsim nevienu , lai paši kādreiz netaptu sodīti . vai maz kas dzīvē mums katram var gadīties .

  2. Protams, ka sadomāts, – šītais stāsts ir no tās pašas sērijas kā aknu mednieki. Bet pat priekš daiļdarba – finālā – kur tad ir apspriestas vedeklas jūtas? Nopietns laikraksts it kā un ik pa brīdim atļaujas kaut ko tādu publicēt?

  3. Man šo stāstu izstāstīja kāda gide 1975. gadā Maskavā, viesnīcā, kur dzīvojām vienā istabā. Viņa bija satikusi to vecmāmiņu, kas brauca kaut kur uz Voroņežu vai Tambovu glābt sava dēla laulību un atzīties, ka studiju gados Patrisa Lumumbas universitātē sagrēkojusi ar nēģeri. Nolēmusi – ja piedzims balts bērns, tad paturēs, ja mulāts, tad atdos bērnu namā. Un tagad vedeklai piedzimis mens bērniņš un visi, protams, šokā.
    Tā kā esmu to stāstījusi pa labi un pa kreisi daudz reižu, tad nav brīnums, ka vienreiz kāds ņem un to uzraksta avīzē. 🙂

  4. Ļoti jauki uzrakstīts stāsts, daudzus tādus līdz asarām aizkustinošus, esu lasījis internetā. Tā ir īsa pamācība ģenētikā,jau pirms šī stāsta, esu lasījis ,,populār zinātniskus ,,stāstus par pārmantotību nakamajās paaudzēs! Paldies interesanti,emocionāli skaists sacerējums!

  5. Vienīgā priecīgā ziņa šajā visā – LABI, ka tas atklājās jau 2. paaudzē. Varēja būt sliktāk, ka melnie gēni pēkšņi it kā no nekurienes uzrodas pēc daudziem gadiem, kad sagrēkojusī vecvec…mamma vairs nav dzīvajos un nevar paskaidrot. Gan jau arī tādi gadījumi vēsturē zināmi.

  6. Interesanti, bet stāsts šķiet izdomāts, lai iebiedētu latviešu sievietes nepīties ar citu tautību un rasu pārstāvjiem!

    • Tāds pārāk gluds un sadomāts jau likās tas stāsts. Bet nez kāpēc man liekas, ka tā “viena no lielākajām Latvijas pilsētām” ir Liepāja…?

  7. Nu vai nav lieliski, ko? .. sačakarēja dzīvi trim paaudzēm!

    • Es jau gaidīju tādu reakciju no ,,tīrās latviešu rases,,piekritējiem! Izdomāts stāstiņs jums uzdzina šermuļus pār kauliem,vai tikai manā ģimene neparādīsies pēcnācēji no Pētera 1 mora! Labs attaisnojums ,ja ārzemju komandējumā pārgulēji ar neģeri,vecvecmamma vainīga!

  8. Tu esi nožēlojams, piedod! Ir tāds teiciens-”Deguna galu redz, dzīves galu neredz”. Ar to es gribēju teikt, ka Tu savu dzīvi vēl neesi nodzīvojis, Tu nezini, kādā situācijā vari nonākt pats, Tavi bērni vai mazbērni. Nevajag ar tādu naidu runāt par to, ko nesaproti. Lai veicas!

  9. Tiešām pretīgi, gan par sievietes maucību, gan degradēto rases apziņu. Kā vispār var krāpt savu otro pusi, un vēl ar nēģeri?

    • U13,tev par mierinājumu,ja tu pārgulēsi ar ,,riebīgi,,skaisu neģerieti, tavai sievai piedzims bērni balti kā sniegs! Atslābsti,atgādinu ka rasims ir sodāms ar likumu. Bet ja nopietni,tad tumsā jau nevar saskatīt nēģeris vai baltais.

      • ” rasims ir sodāms ar likumu”. Bet šo likumu radījuši mūsu ienaidnieki. Rasisms ir veselīga tautu saglabāšanās dziņa.

        Ik tautai ir sava vieta pasaulē.

        • Ak taa gan? “Sava vieta pasaulee?” Interesanti, kursh gan tos melnaadainos no Aafrikas savulaik aiztransporteeja gan uz Ameriku, gan arii uz Eiropu, lai izmantotu kaa vergus? Vai tik ne baltie? Tad gan neviens nebeedaaja par to, ka katram “sava vieta pasaulee”. Bet vienkaarshi uz aadas kraasu balstiits rasisms ir pretiigs.

  10. Nēģeru bērni, piedzimstot, nav melni, āda iegūst pigmentāciju nedaudz vēlāk.

  11. Tiešām būtu smieklīgi, ja nebūtu tik skumji. Te ir stāsts ne tikai un ne tik daudz par morālām problēmām, cik par cilvēku elementāru (ne)izglītotību. Tiem, kas daudz maz vidusskolā abguvuši bioloģiju gan būtu jāsaprot, ja bērns nav no vīra, to nevar noslēpt gandrīz nekad un tam citam nemaz nav jābūt melnādainam. Lielisks piemērs pie kā var novest uzskats, ka jāmācās tikai tas, kas tiešā veidā saistās ar izvēlēto profesiju.

Gribi pilnībā mainīt stilu? Kā spert pirmo soli, iesaka stiliste Una BernatovičaLūdzu, pastāstiet, kas jādara, lai sieviete pilnībā mainītu savu stilu! Kā panākt efektu, lai neviens viņu vairs nepazīst? ILONA KULDĪGĀ
Pieci sejas kopšanas rituāli pārejai uz "ziemas laiku"Mainoties gadalaikiem, jāmaina sejas kopšanas paradumi.
LEGO Duplo - Konstruktori pašiem mazākajiem!Mazuļa dzīves periods ir īpašs, un to apzinās katra jaunā māmiņa. Viņas mazais iemācās pasauli, kuru mēs pazīstam un zinām, pilnīgi no
Draugiem Facebook Twitter Google+