Mobilā versija
-3.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
10. aprīlis, 2014
Drukāt

Nekāda glamūra
. Saruna ar kostīmu mākslinieci Jurati Silakaktiņu

Jurate_Silakaktina

Kostīmu mākslinieks ir režisora redzējuma iemiesotājs, drīzāk psihologs, ne šuvējs, saka kostīmu māksliniece Jurate Silakaktiņa. Viņai šobrīd ir darba pilnas rokas – viens pēc otras aprīlī pirmizrādes piedzīvos divi jauniestudējumi divos teātros. 13. aprīlī Jurates radītajos kostīmos uz skatuves kāps aktieri Valmieras teātra jauniestudējumā, režisores Ineses Mičules veidotajā Maikla Freina lugā „KLUSUMU! Notiek izrāde!”, savukārt aprīļa beigās Jurate ietērps izrādes „Latgola.lv – 2” kolorītos varoņus, kuri turpinās Danskovītes latgaliešu epopeju Latvijas Nacionālajā teātrī.

Jurates Silakaktiņas rokraksts šobrīd vērojams dažādās jomās no teātra līdz video un reklāmai. Sezonas sākumā viņas kostīmus valkāja dzīvesbiedra Gundara Silakaktiņa iestudētās melnās komēdijas „Kauli” aktieri. Jurate stāsta – starp lielajiem iestudējumiem, kino un teātri iespraucoties arī pa „skābpiena produktam” jeb reklāmas lauciņa pasūtījumi (maizīte jāpelna!). Lielu prieku dod darbošanās mūzikas video jomā. Piemēram, tikko veiksmīgi pabeigts darbs, Rīgā kopā ar Vides filmu studiju, uzņemot pasaulslavenās slovēņu grupas „Laibach” dziesmas videoklipu, par kuru jau saņemtas atzinīgas atsauksmes. Vēl gluži citā ampluā Jurates veidotie kostīmi priecēs acis maijā, Šekspīra festivālā Kalnciema tirdziņā, kur tirgus dalībnieki būšot jāietērpj Šekspīra laika tirgus stilā, uz mirkli pārceļojot Tjudoru laikā. Pašai māksliniecei sirdij gan esot tuvāks cits vēstures posms, Latvijas laiks, 20. un 30. gadu stils un mode, laikmets, kurā labprāt uz mirkli pārceltos arī pati. ”Tāds jūgendiņš,” viņa pasmaida.

Bez bumbulīšiem un pumpiņām


Pašlaik gan kostīmu mākslinieces domas grozās mazliet nesenākā pagātnē, 70. gados, kad norisinās lugas „KLUSUMU! Notiek izrāde!” komiskie notikumi. Maikla Freina luga ir ironisks, bet mīlestības pilns skatījums uz teātri un cilvēkiem, kas ar to „saindējušies”. Sižets – lugas varoņi, kas sajaukuši teātrī un dzīvi, un aktieri pēdējā ģenerālmēģinājumā – cenšas noskaidrot ne vien to, kas nav saprasts lugā, bet grib atrisināt arī ne vienu vien „dienesta romānu”.

Radīt kostīmus komēdijai, Jurati Silakaktiņu iedvesmo vārdi, ko savulaik viņas mammai, kostīmu māksliniecei Baiba Puzinai teicis aktieris Valentīns Skulme – „Es negribu smieklīgu kostīmu, es pats gribu smieklīgi nospēlēt.” Tāpēc Jurate brīdina – Valmierā negaidiet klasiskos košos, teatrālos komēdiju kostīmus – rišas, lielās, jocīgās parūkas, bumbulīšus un pumpiņas. Māksliniece saka – šoreiz režisores Ineses Mičules viņai dotais uzdevums esot daudz sarežģītāks – veidot neizskaistinātus, nesadomātus aktieru ietērpus. „Kostīmiem jāpaspilgtina tēlu raksturus, pielāgotus katrai aktrisei, aktierim. Jurate smejas, ka, piemēram, aktrise Inese Ramute atzinusi – viņa jaunās izrādes kostīmā „aizjūras saulrieta krāsa” varētu iet dzeju lasīt!

Izrādās, kostīmu mākslinieka darbs nebūt nav tāds, kādu iedomājas ne viens vien skatītājs – rutīnas process no lugas materiāla studijām līdz skiču papīram un tad jau – uz šūšanas cehu. Jurate stāsta, ka, meklējot tēlam atbilstošus tērpus, bieži vien esot jāapstaigā un jāizpēta tās pašas „humpalas” un „vintāžas” garderobes – pieredze, kas esot jāliek lietā arī gatavojot kostīmus Valmieras un Nacionālā teātra izrādēs. Jurate atzīst, ka „ķemmējot” daudzās sīkbodītes, lai sameklētu, piemēram, septiņdesmitajiem raksturīgus vīriešu apavus ar augstiem papēžiem vai kreklus ar rombiņiem, ir jāiegulda daudz laika un pacietības. „Tikko saskrējos uz ielas ar leģendāro kostīmu mākslinieci Ievu Kundziņu, kura nāca pretī ar tādiem pašiem lieliem drēbju maisiem rokās. Nekāda glamūra!”

Savukārt „Latgola.lv” vajadzībām nācies iepazīties ar lauku radinieku šķūnīšu bagātībām – izrādei esot vajadzīgas īstas lietas ar „smaržu”– vateņi, jakas. Darbu gan atvieglojot apstāklis, ka izrādes tēli jau labi zināmi un klāt nāk tikai nedaudz jauni. Tomēr, lai izjustu īstenu latgaliešu ģērbšanās manieri, ticis rīkots īpašs brauciens uz Baltinavu, jeb, kā smejas Jurate „plenērs”. Ko valkā „Latgolas” jaunbagātnieks no Viļāniem? „Treniņtērps laikam tomēr ir klasika, klāt nākuši tikai „krokši”,” skaidro māksliniece.

Ar aizskatuves pieredzi


Aicinājumu veidot kostīmus topošajā izrādē Valmieras teātrī esot pieņēmusi ar īpašu azartu – kā nekā šis būs iestudējums, kas ļaus skatītājiem ieskatīties izrādes tapšanā no kreisās, „aizkulišu” puses. Jurate spriež, sava loma tajā, ka režisore Inese Mičule šo darbu piedāvājusi tieši viņai, bijusi faktam, ka māksliniece burtiski uzaugusi teātrī, un viņai ir krietna pieredze dažādās situācijās, nereti – komiskās. Aktieru untumi un dīvainības taču ir viņas ikdiena! Jurate priecājas – izrāde dodot iespēja uznest uz skatuves dažas aktieru dīvainības, kas ikdienā sagādājušas ne vienu vien pārsteigumu.

Valmierā skatītāji varēs sekot līdzi kādas izrādes „dzīvei” sešu mēnešu laikā no ģenerālmēģinājuma līdz jau kārtīgi iespēlētai izrādei, un sava „dzīve” tajā ir arī kostīmiem. „Tur ir, piemēram, kāds brīnišķīgi skaists peņuārs ar rozīšu izšuvumu, kas beigās jau ir izmazgāts kopā ar melnām zeķēm un saplēsts, ir arī aktrise, kura viņai paredzēto kurpju vietā negaidīti apauj zelta krāsas kurpes… Luga ir ļoti asprātīga, un ļoti ceru, ka tāda tā liksies ne tikai teātra cilvēkiem, bet arī skatītājam „vienkāršajam”,” pasmaida māksliniece.

Psiholoģe, nevis šuvēja


Izcelt skaistāko un notušēt to, kas nebūtu jāredz – vēl viens no kostīmu mākslinieka „neredzamajiem” darbiņiem, ko, skatoties uz aktrišu krāšņajiem skatuves tērpiem, skatītājs nepamana. „Man ir ļoti svarīgi, lai aktrises justos ērti, un lai nav mokoši nospēlēt lomu. Protams, gadās arī padiskutēt, ja ir kāda nepārvarama vēlme, visi taču ir pieauguši cilvēki, bet kāvušās neesam (smejas). Katrai aktrise tāpat kā jebkurai sievietei ir savs „punktiņš”, ar kuru jārēķinās, un kuru var apiet. Vienai šķiet, ka viņai ir lielas ausis vai potītes, un tavs uzdevums ir, lai viņa ir laimīga. Kostīmu var nepamanīt, bet, ja ir izdevusies izrāde, tad padarītais darbs dod gandarījumu. Atceros, biju Večellas Varslavānes asistente Mihaila Gruzdova iestudētajā „Mīli mani”, no kuras neviens varbūt neatceras kostīmus, taču tā ir viena no manām vērtīgākajām pieredzēm – perfekts darbs ar tēliem. Divas ģimnāzistes vienādās kleitās, tikai vienai Čella iedeva apakšsvārkus un mazliet papēdīti kurpei, bet otrai – vīriešu mēteli un vīriešu kurpes. Ar minimāliem līdzekļiem uz skatuves ir divi pilnīgi dažādi cilvēki. Tas nenozīmē, ka esmu tīrā minimālisma piekritēja. Ir jātaisa arī lielas, krāšņas izdomas bagātas izrādes. Teātrim jābūt daudzveidīgam.”

„Esmu režisora gribas izpildītājs,” par viņas, kostīmu mākslinieces sūtību saka Jurate. Ja saprotu, ko režisors vēlas, varu to papildināt, uzlabot, bet to deķīti uz savu pusi vienmēr vilks režisors. Esmu paklausīga! Protams ir bijušas reizes, kad es pasaku – nē! Gadiem ejot, es saprotu, ka ir reizes, kad ir jāprot pateikt šo „es tā nedarīšu”. Ir bijis tā, ka režisors pēc vairākiem gadiem pienāk klāt un saka – zini, tev bija taisnība.”

„Ar nepareiziem kostīmiem var nogremdēt izrādi. Izglābt – nē. Varbūt būs skaisti un interesanti, un būs, kur piesiet aci, bet pēc būtības – radīt izrādi nevar, jo tā tomēr ir daudzu elementu kopums. Tērps taču strādā tikai tad, kad tas ir mugurā konkrētam aktierim, konkrētā režijā un inscenējumā. Savulaik par to daudz runājām un diskutējām ar mammu. Vienojāmies, ka kostīma vērtība ir tikai konkrēta aktiera mugurā, konkrētā materiālā. Man ir ļoti svarīgi ir iepazīties ar tiem, kas spēlēs izrādē, ar meitenēm, un, protams, arī kungiem, paskatīties, cik liela ir skatuve. Sajust atmosfēru. Zināmā mērā kostīmu māksliniekam jāveic neliels psiholoģisks pētījums.”

Jurate atzīst, ka ikdienas skrējienā pašas tērpiem un stilam laika īpaši neatliekot, un pasmīn – galvenais, lai ir kedas kājās un var paskriet. Arī vecākā no abām mākslinieces meitām Justīne mammai savu stilu noteikt vairs neļaujot. „Pamēģiniet kaut ko iestāstīt 13 gadu vecam cilvēkam,” smejas Jurate. Tāpat arī dzīvesbiedra, režisora Gundara Silakaktiņa stils atstāts paša ziņā. „Viņš ir pašpietiekams. Oerfekts tāds, kāds viņš ir. Negribu mainīt,” smejas Jurate. Jau tuvā nākotnē abus radošos dzīvesbiedrus gaida nākamais kopdarbs – Jurate veidos kostīmus Gundara iestudētajai izrādei „Vaņa, Maša, Soņa un Spaiks” rudenī Dailes teātra mazajā zālē „Esam raduši strādāt kopā, un tas ir normāli. Protams, gadās, kad trijos naktī kāds pamodina otru iesaucoties – es sapratu, tur vajag tā!”

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+