Māra Libeka: Valdība un arodbiedrības. Nekādu dialogu nebūs! 4
Tas, ka koalīcijai nav nekāda lielā vēlme topošā valsts budžeta jautājumus vispusīgi apspriest ar sociālajiem partneriem, nav nekāds pārsteigums. Arodbiedrības un Latvijas Pašvaldību savienība ir paudušas neapmierinātību, ka nav varējušas izteikt savus argumentus un priekšlikumus un ka valsts līdzekļu sadalījums tiekot pārklāts ar slepenības plīvuru. Bet tajā pašā laikā, piemēram, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja vietnieks Egils Baldzēns secina, ka budžeta izstrādes laikā politiķiem ir tik smagas koalīcijas sadarbības padomes sēdes, ka īsti neatliek laika sarunām ar Latvijas Pašvaldību savienību un sociālajam dialogam Nacionālajā trīspusējā sadarbības padomē. Kad grūtās, strīdīgās diskusijās koalīcija beidzot sastutējusi kompromisu, tad nevienam vairs nav vēlēšanās klausīties pretenzijās, lai kaut ko pamainītu un galu galā sabrucinātu politiķu pretrunās tik smagi nākušo vienošanos.
Finanšu ministrija iebilst, ka pārmetumi esot nevietā, ka slēgtajās valdības sēdēs vienmēr piedaloties arodbiedrību pārstāvis un viņš varot izteikt savus priekšlikumus un iebildumus, bet tādi neizskanot. Savukārt Baldzēna kungs ir sašutis, ka ministrija neredz un nedzird, ka viņš runājot. Līdzīgas situācijas atkārtojas katru gadu pirms valsts budžeta pieņemšanas.
Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes nolikumā ir ierakstīts cēls mērķis, ka “padomes galvenais uzdevums ir nodrošināt un veicināt valdības, darba devēju un arodbiedrību sadarbību nacionālajā līmenī ar mērķi nodrošināt saskaņotu, visai sabiedrībai un valsts interesēm atbilstošu sociālekonomiskās attīstības problēmu risināšanu (..)”. Tikpat cēli vārdi rakstīti arī par 2009. gadā izveidoto reformu vadības grupu, kuru vada Ministru prezidents. Tā radīta, lai nodrošinātu sabiedrības līdzdalību valsts budžeta izstrādē, reformu īstenošanā un citu valstij nozīmīgu lēmumu pieņemšanā. Tā ir plaši pārstāvēta no Finanšu ministrijas, Saeimas Budžeta un finanšu komisijas, Valsts kancelejas, arī no arodbiedrības, darba devējiem, Pašvaldību savienības un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras. Šogad nav bijusi neviena šīs grupas sēde, bet ir bijis daudz pārmetumu, piemēram, izglītības jomas vadībai par neīstenotām reformām vai veselības aprūpes darba organizatoriem par nepārskatāmiem, necaurspīdīgiem budžeta tēriņiem. Bet tieši šī reformu vadības grupa būtu tā vieta, kur pirms valsts budžeta pieņemšanas izdiskutēt visus asākos jautājumus, lai par tiem vienotos un noliktu uz koalīcijas galda.
Gandrīz katrā ministrijā ir kāda konsultatīvā padome, speciālistu grupa, kas tapusi, lai nodrošinātu sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanā. Piemēram, Veselības ministrijā ir gan veselības nozares stratēģiskā padome, kuras uzdevums ir ne tikai veselības politikas veidošana un īstenošana, bet arī informācijas apmaiņa, sadarbība starp dažādām institūcijām. Turpat darbojas arī Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes veselības aprūpes nozares apakšpadome ar valdības, darba devēju un arodbiedrību savienības pārstāvjiem. Uz šī fona valdības vadītāja Laimdota Straujuma savas pirmās valdības laikā, būdama veselības ministra pienākumu izpildītāja, izveidoja darba grupu ar paralēlām jau pieminēto struktūru funkcijām. Tātad sociālajam dialogam valstī ir radītas varen plašas iespējas, tikai jāspēj atšķirt, kurās vietās valda absolūts formālisms monologu veidā un kur ir vismaz kaut kādas reāla dialoga pazīmes, lai neapjuktu no pārāk lielās runāšanas dažādās padomēs un darba grupās.
