Māra Libeka: Ģimenes ārsti neredz baļķi savā acī 0
Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidente Sarmīte Veide brīdina par iespējamu ģimenes ārstu streiku, jo, lūk, ārstus neapmierinot problēmas, kas radīšoties līdz ar e-veselības ieviešanu, kā arī atalgojums. Elektroniskā sistēma esot ļoti lēna, atņemot laiku ārsta sarunai ar pacientu.
Pirms sākt runāt par streikošanu, no visas plašās ārstu saimes tieši ģimenes ārstiem visvairāk vajadzētu ielūkoties savā darba virtuvē un izrevidēt, kas būtu uzlabojams, lai apmierināti būtu gan pacienti, gan kolēģi slimnīcās. Es negribu apgalvot, ka tas jādara pilnīgi visiem 1318 ģimenes ārstiem, taču ir daļa, kuru rīcība gremdē arī pārējos cunftes brāļus un māsas.
Jau nezin kuru gadu pēc kārtas Rīgas universitāšu klīniku uzņemšanas nodaļās, kā arī Neatliekamās medicīniskās palīdzības centrā ir statistika, ka vairāk nekā 40% slimnieku, kas tiek atvesti ar ātro palīdzību, ir ģimenes ārstu neizdarības sekas – slimnieki nav varējuši viņus sazvanīt, ārsti atteikušies ierasties mājas vizītē, jo slimnieks atrodas pilsētas otrā galā jeb pārāk tālu no ģimenes ārsta darba vietas. Bijuši gadījumi, kad ārstēta viena kaite, bet atklāta pavisam cita. Tiesa, netrūkst arī tādu slimnieku, kam ārsts ir pārāk tālu, lai līdz viņam tiktu. Bija laiks, kad P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas uzņemšanas nodaļā tika fiksētas to ārstu prakses, kurās reģistrētie pacienti uz slimnīcu ar ātrajiem tiek atvesti visbiežāk, kaut gan varēja ārstēties ambulatori pie sava daktera. Taču drīz šai reģistrācijai atmests ar roku, jo nevienam augstākstāvošam tādi dati neesot bijuši vajadzīgi. Vēl ne tik sen Veselības ministrijā tika spriests par saprātīgiem kvalitātes kritērijiem ģimenes ārstiem, bet arī šis darbs līdz galam nav izdarīts, taču papildu nauda ģimenes ārstu praksēm ir piešķirta.
Kopš atvēries “zaļais koridors” onkoloģiskajiem pacientiem, arvien lielāku neapmierinātību par ģimenes ārstu darbu izrāda ārsti, pie kuriem pacienti tiek nosūtīti. Pirms pacients dodas uz Rīgu, Liepāju vai Daugavpili, kur ārstē vēža slimniekus, ģimenes ārstam, ņemot vērā valdības pieņemtos noteikumus, ir jānosūta pacients uz analīzēm tuvējā ārstniecības iestādē. Taču liela daļa pacientu onkoloģiskajās klīnikās ierodas kā baltas lapas, nevis ar primārajiem izmeklējumiem, kas apstiprinātu ģimenes ārsta aizdomas par audzēju, nemaz nerunājot par pacienta sūdzībām, kas jāfiksē rakstveidā. Ar to vien nepietiek, ka telefoni onkoloģiskajās ārstniecības iestādēs ir sazvanāmi acumirklī un ir ļoti laba komunikācija, kā to aptaujā norādījuši ģimenes ārsti.
“Kā es varu zināt, kur ir vēzis?” Ģimenes ārsti šādu jautājumu nereti uzdodot, ja pārmet, ka slimnieks uz onkoloģisko ārstniecības iestādi nosūtīts bez elementāriem izmeklējumiem. “Reizēm šķiet, ka ģimenes ārsts nekad nav slimnieku redzējis bez drēbēm. Tāpēc nav jābrīnās, ka arī pacients, kas nav izvairījies no vizītēm pie ģimenes ārsta, nokļūst onkoloģijas centrā ar ielaistu ādas vai krūts audzēju,” no onkologiem izskan ne viena vien šāda replika.
Tas ir labi, ka Sarmīte Veide iestājas par lielākām algām ārstiem kopumā. Nesen rakstīju, ka ķirurgs, transplantologs P. Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā par savu darbu saņem trīs eiro stundā neatkarīgi no veikto operāciju daudzuma. Nedaudz virs 600 eiro par darba slodzi tiek maksāts arī Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas ķirurgiem. Taču lai nu kam, bet ģimenes ārstiem par savu atalgojumu uz šī fona nebūtu jāsūdzas. Ja daktere Veide gatavojas rīkot nemierus, solidarizējoties ar cunftes brāļiem un māsām citās specialitātēs, tad uz priekšu! Bet, pirms rūpēties par citiem, nenāktu par skādi ielūkoties sava darba virtuvē, lai salabotu to, kas labojams, un tikai tad draudētu ar iziešanu ielās.
