Kultūra
Latvijā

Nekas nav jāsacer. Saruna ar gleznotāju Anitu Kreitusi 4

Anita Kreituse. Viena no spilgtākajām, taču vienlaikus arī klusākajām un noslēpumainākajām latviešu māksliniecēm. Viņu aizrauj dzenbudisma paradoksi, sūfiju mīklas, kristiešu mistiķu atklāsmes, indiešu kultūras askēze un greznums. Viņa glezno sapņus un nojausmas, šķiet, saprot putnu un zvēru valodu, sarunājas ar puķēm, kokiem un eņģeļiem. Pirms gada pabeidza darbu pie altāra apsīdas gleznojuma Šveices pilsētas Moršahas Marijas kapelā. Pēc dažām dienām RISEBA Arhitektūras un mediju centrā tiks atvērta Anitas Kreituses gleznu un viņas dzīves drauga Aleksa Ribovska fotogrāfiju izstāde “Eņģeļi un dēmoni”.

– Vairākus gadus tu esi dzīvojusi zem Vasarsvētku notikuma un Marijas kapelas zīmes. Kad tapuši darbi, kas būs redzami izstādē?

– Tie ir šīs ziemas darbi. Gribējās domās un sajūtās vēlreiz pabūt kopā ar eņģeļiem, kas mani pavadīja visu to laiku, kamēr strādāju pie Šveices projekta. Bet Sašam tie ir pēdējo divu gadu darbi – gan no Indijas brauciena, gan sūfiju bildes, kas tapušas Turcijā un Latvijā. Izstādes atklāšanā būs arī Sašas grāmatas prezentācija, viņš ir ne vien grāmatas idejas un fotogrāfiju, bet arī teksta un dizaina autors.

– Grāmatas nosaukums ir “Anitas ceļojums uz Marijas kapelu”. Tajā soli pa solim ir fiksēta Moršahas sienas gleznojuma tapšana – no pirmajām skicēm līdz iesvētīšanai un arī nedaudz pēc tam. Kurā brīdī tu pati ieraudzīji pirmo konkrēto ceļazīmi – “Marija, apustuļu ķēniņiene”?

– Sākās viss pirms gadiem pieciem, kad Vācijā nāca klajā bērnu Bībele ar manām ilustrācijām. Bībeles tekstu adaptācijas autore bija šveiciete, kas strādā par redaktori žurnālā “Ferment”, ko izdod palotīniešu ordenis – katoļticīgu kristiešu kopiena, kas savu nosaukumu guvusi no svētīgā Vinčento Paloti. Viens žurnāla numurs viss bija veltīts mūsu grāmatai, kur lielu daļu aizņēma ilustrācijas. Ordeņa mestrs Adriāns Villi, ieraudzījis Vasarsvētku notikuma ainiņu, sameklēja mani un jautāja, vai es nebūtu ar mieru to uzgleznot uz audekla. Teicu jā, un tā tas palika. Pēc diviem gadiem pāters Villi pēkšņi atkal pieteicās, jautāja, vai es šo darbu nevarētu iedomāties vai nu kā altārgleznu, vai sienas gleznojumu. Lai saprastu, ko atbildēt, mēs ar Sašu aizbraucām uz Moršahu. Tā vieta ir nereāli, neiedomājami skaista. Anglijas karaliene Viktorija savulaik braukājusi turp ik vasaru. Reiz viņa esot izsaukusies: It is the most beautiful place on earth! (Šī ir skaistākā vieta pasaulē.) Īstenībā to atzīst vai ikviens, kas tur pabijis. Kad apskatījāmies kapelu, sapratu, ka gribu to darīt un ka tas būs sienas gleznojums.

– Cik ilgā laikā darbs tapa?

– No pirmajām skicēm līdz iesvētīšanai pagāja nedaudz vairāk par gadu.

– Tātad ceļš gada un vēl visas tavas iepriekšējās dzīves garumā.

– Tā var teikt. Kad strādāju pie sienas gleznojuma, pēkšņi atklāju, cik brīnumainā veidā dažādi manas pieredzes un sapņu gabaliņi ir sakārtojušies vienotā rakstā.


Man vienmēr ir bijusi tuva eņģeļu tematika. Man vienmēr ir gribējies strādāt pie liela formāta un ar akrilu, jo pastelis ir kā teātra izrāde – tu uztaisi, ieliec tajā visu sevi, bet kādā brīdī nekā vairs nav, izrāde izņemta no repertuāra. Arī iespēja gleznot uz sienas mani vienmēr ir vilinājusi. Un te pēkšņi visas manas mīļās lietas ir sanākušas vienkop, es redzu, kā materializējas mani sapņi un ilgas.

Un arī pati Marijas kapela bija kā brīnums. Tā ir celta pagājušā gadsimta 30. gados ar jūgendstila iezīmēm dažās detaļās, tās jumta slīpums ir veidots ar ieliekumu, tādēļ siluetā asociējas ar japāņu arhitektūru. Kamēr kapela nebija līdz galam restaurēta, tai bija stiklots priekšnams. Naktī, ja durvis no priekšnama uz kapelu bija atvērtas, gaisma no iekštelpas spīdēja cauri stikliem, atklājot perfektas proporcijas. Tu paej kādus simt soļus prom no baznīcas – zvaigžņota debess un katoļu kapela kā japāņu mājiņa. Absolūti mistiska sajūta. Tu taču zini, cik ļoti tuvi man ir Japānas motīvi.

Un vēl otrpus ielejai ir uzkalniņš, kas man ilgu laiku nebija pieejams, jo es strādāju diendienā no sešiem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā ar dažām īsām tējas pauzēm. Tajās pauzēs es skatījos uz pakalniņu un sapņoju, kā tur varētu izveidot japāņu dārzu, man šķita, ka tā būtu ideāla vieta šādai slēgtai pasaulītei. Kad darbs bija galā un es beidzot tiku līdz tam uzkalniņam, izrādījās, ka tur kādreiz ir bijusi villa, ko ieskāvis japāņu dārzs. Villa sen nojaukta, daudzi koki izgāzušies vai nocirsti, taču dažas japāņu kļavas, priedes un ķirsīši vēl saglabājušies. Pilnīgi neiedomājami – Šveices kalnos ir vieta, kas it kā īpaši man būtu iekārtota.

Un arī tas, ka palotīniešu ordeņa mājai, kurā dzīvojām, līdzās bija milzīga kūts, no kuras ik rītu govis dzina ganos. Skaņas, smaržas un sajūtas – kā no bērnības vasarām pie vecmāmiņas laukos, kur arī bija kūts un lopi. Tikai te maušanai vēl pievienojās arī zvaniņu šķindoņa.

Un mājas pārvaldnieks bija palotīniešu mācītājs indietis. Mēs ar Sašiņu taču esam kā traki uz visu, kas saistīts ar Indiju. Jā, tur bija apbrīnojami daudz lietu, kas sirdij tuvas.

– Tu pieminēji bērnību. Kāda tā bija?

– Gaiša. Laimīga un saulaina. Ciemošanās pie vecmāmiņas nebija biežas, varbūt tāpēc tās dažas reizes tik spilgti atmiņā palikušas. Lielākoties vasaras pavadīju Jūrmalā, Lielupē, kur priedes un jūra. Turpat arī Sašiņš dzīvoja. Tikai toreiz mēs vēl nebijām pazīstami.

– Par Sašiņu parunāsim pēc mirkļa. Zinu, ka tev kopš bērnības svarīgi ir sapņi. Kas rosināja tavu iztēles pasauli?

– Mājas vide, mākslas grāmatas un albumi. Un tad vēl visi tie mammas žurnāli.

– Viņa bija žurnāla “Māksla” galvenā redaktore.

– Jā. Un tēvs, kam ar mākslu nebija tiešas saiknes, arī ļoti iespaidoja. Viņam bija perfekta stila izjūta. Atceros, ķīniešu vāze ar reljefiem, rotājumiem un figūriņām bija nolikta goda vietā. Bija viņam arī dažas japāņu litogrāfijas, kas man ļoti patika. Mammai bija Rēriha grāmatas, bet tēvam – milzīga klasiskās mūzikas skaņuplašu kolekcija, ko viņš vāca un vāca, pierakstot katru jaunieguvumu kartotēkā. Viņam tikai nebija laika to visu klausīties, viņš bija ļoti aizņemts. Bet es gan tās plates labprāt klausījos. Šīs dažādās lietas veidoja manu sapņu pasauli.

Galerijas nosaukums

– Pirmos sešus gadus mēs ar tevi mācījāmies vienā klasē. Tad tu aizgāji uz rozentāļiem, bet uz mūsu klasi atnāca Sašiņš.

– Jā, var teikt, ka Sašiņš atnāca manā vietā. Taču pazīstami esam ne no tiem laikiem. Reiz nejauši satikāmies Lielupes stacijā, tad vēlreiz, neilgi pirms viņa ģimene emigrēja, un tas arī viss. Ilgus gadus esam gājuši paralēlus ceļus, bijuši pavisam netālu viens no otra, taču satikāmies, kad mums bija četrdesmit deviņi gadi. Sašiņš sāka braukāt uz Latviju, viņam radās ideja par projektu ar latviešu māksliniekiem, tā reiz viņš atnāca pie manis ciemos. Mums jau daudz nevajadzēja. Parunājām par Tibetu, par Indiju, un viss bija skaidrs. Pēc tam vēl aizbraucām uz Roču rezervātu, kur tie dīvainie uzkalni, tādi, it kā zem tiem būtu piramīdas. Vietās, kur virsslānis mazliet pagājis nost, atklājas akmens bluķi, kam tur ģeoloģiski nevajadzētu atrasties. Un tiem bluķiem vēl ir tādas kā šuves. Īpatnēja vieta, spēka vieta. Es speciāli aizvedu Sašiņu uz turieni, lai pārbaudītu, vai arī viņam būs līdzīgas sajūtas. Pasēdējām mēs kādu laiku pašā konusa galotnē, pēkšņi Sašiņš sniedz man pudelīti ar sandala eļļu un nejauši pieskaras manai rokai. It kā elektrība man izietu cauri! Pieskāriens kā Leonardo gleznā, kad gars tika nodots tālāk. Zīmīgs mirklis.

– Kopš tā mirkļa esat kopā?

– Var teikt, jā. Tiesa, pēc dažām dienām Sašam bija jābrauc prom, taču mēs sarakstījāmies un sazvanījāmies, viņš man mūziku sūtīja, Tibetas dziedātājus. Un tad jau arī sākām dzīvot kopā.

– Kur tev tagad ir māju sajūta?

– Bebru kraujā pie Amatas. Tur gan tagad ir izcirtuši lielo egļu mežu. Bet agrāk tā vieta bija kā no citas realitātes. Iedomājies, tu izej uz kraujas – priekšā Amatas līkums, līdzās mazs strautiņš, bet aiz muguras mežs, divsimtgadīgas un trīssimtgadīgas egles, patvēruma sajūta. Bet… tādas reālas māju sajūtas man vispār nav.

– Hamburgā neesi iedzīvojusies?

– Dzīvojot Hamburgā, ilgojos pēc Latvijas. Tiesa, ik vasaru mēs vairākus mēnešus pavadām Lielupē, tad varu tikties ar mazbērniem, Martu, draugiem. Braukāt apkārt, klīst pa mežu un laukiem, staigāt gar jūru, izbaudīt to, ka Latvijā vēl ir tik daudz neskartu vietu. Bet tad nāk rudens, un mēs atgriežamies Hamburgā, kur es ieslēdzos darba režīmā. Sašiņš strādā mājās, es darbnīcā. Ejam arī uz koncertiem, izstādēm. Šoziem palaimējās beidzot dzirdēt Naidželu Kenediju un Marizu. Arī mūzikā taču var rast patvērumu un māju sajūtu. Jo dvēsele jau ir tā, kas arvien ilgojas pēc mājām. Pēc dvēseles mājām.

Un vēl. Savulaik mēs izbraukājām visu Ziemeļvāciju, apmeklējām senos akmens krāvumus, sauktus par dolmeniem. Tagad mums ar Sašiņu ir savs Mitago mežs, sava spēka vieta. Stundas braucienā no Hamburgas pasakaini skaista dižskābaržu meža vidū ir trīs akmens krāvumi un divi svētkoki – trijžuburu dižskābardis un liepa. Uz turieni braucam kurināt ugunskuru, nu jau tā mums ir tāda stabila tradīcija.

– Tātad tagad Sašiņš un darbs ir tavs patvērums.

– Tā var teikt. Sašiņš man ļoti palīdz. Pat nezinu, kā būtu tikusi galā ar Moršahas projektu, nebijis viņa. Sākumā taču tīri fiziski vajadzēja pārnest zīmējumus uz sienas. Četrdesmit deviņas figūras uz septiņarpus reiz četriem metriem. Tā ir šausmīga slodze, strādāju nosaitētām rokām, biju sastiepusi cīpslas.

Vispār es vēl tagad nespēju aptvert, kā tas viss notika: divarpus mēnešus strādāju bez atelpas – no tumsas līdz tumsai. Un gandrīz bez ēšanas. Ja esi paēdis, nevari strādāt. Vispār jau tas ir atsevišķs temats. Tāda sajūta, ka man palīdzēja augstāki spēki. Pieslēdzās kāda īpaša enerģija. Citādi es to nejaudātu paveikt.

Kad es jau varēju strādāt viena, Sašiņš sāka braukāt apkārt un fotografēt. Vienu dienu, kad es biju aizgājusi padzert tēju, viņš ierodas un saka: nāc ātri uz baznīcu, man priekš tevis ir pārsteigums. Ceļos un eju. Skatos, stāv tur kāds onkulītis nošņurkātā praķītī. Nevaru saprast, ko Saša no manis grib, kāpēc mani traucē un tīšuprāt kaitina, jo es taču domās esmu citur. Bet onkulītis tāds labdabīgs un mierīgs. Aiziet līdz altārim, apstājas, atver nelielu kastīti, izņem kaut ko līdzīgu mazai arfai, un pēkšņi baznīcu piepilda neiedomājami skaistas skaņas. Man sirds nodreb, es vairs nedomāju, kam tas viss vajadzīgs. Bet, kad vēl viņš sāk dziedāt, man mati saceļas un zosāda uzmetas no tām pārpasaulīgajām vibrācijām, kas iziet cauri visam ķermenim. Mēs ar Sašiņu vienkārši stāvam un raudam.

Tā cilvēka vārds ir Pēteris Šols, viņš naudiņu pelna valsts darbā, savāc un izved atkritumus, bet visu savu brīvo laiku veltī muzicēšanai baznīcās. Meklē, kur labāka akustika. Viņš dzied, izraisot virstoņus. Protams, viņš priecājas, ja kāds to dzird, bet tieši tāpat viņš dziedātu arī tad, ja baznīcā būtu viens.



– Tā ir īpaša muzicēšanas tehnika, ko praktizē Tibetas mūki: balss tembrs, skaņas augstums un telpas akustika, mijiedarbojoties izraisa virsskaņas. Sākumā skan divas oktāvas, tad kvinta, kvarta, liela terca, maza terca, kaut gan tas, kas muzicē, ir dziedājis tikai vienu skaņu.

– Sašiņš stāstīja, ka tad, kad pirmo reizi dzirdējis Pēteri, bijis pārliecināts, ka baznīcā muzicē koris un orķestris. Atvēris durvis un nespējis noticēt, ka tur ir tikai viens vīrs padilušā mētelītī. Sagaidījis, kad Pēteris beigs, gājis klāt un lūdzis, vai viņš nebūtu ar mieru atbraukt uz Moršahu.

Vēlāk Pēteris teica, ka Moršahā esot izcili laba akustiska. Viņa dziedājumu ieraksti skanēs arī mūsu izstādes atklāšanā.

– Un tā nu mēs atkal atgriežamies pie “Eņģeļiem un dēmoniem”. Cik noprotu, eņģeļi ir tavējie, bet dēmoni – Sašas.

– Sašiņam jau arī ir eņģeļi. Tāpēc par izstādes moto izvēlējāmies Gētes vārdus “Kur liela gaisma, tur bieza ēna”. Vispār jau es pavisam nebiju gatava nopietnai izstādei. Šajā ziemā tapušie darbi – tā man bija vēl viena iespēja pabūt kopā ar eņģeļiem. Un arī sava veida atvadas no Marijas kapelas. Pati es neko nebūtu rīkojusi, bet Sašiņš pārliecināja. Galvenais arguments – sarīkosim iespēju draugiem, labiem paziņām un interesentiem sanākt kopā un paskatīties, ko pēdējā laikā esam darījuši, ar ko dzīvojuši. Arī izstādes atklāšana nebūs tāda klasiska. Būs eņģeļu dziesmas, dervišu dejas, Sašiņa grāmatas atvēršana, vienubrīd muzicēs arī mana meita Marta ar grupu “Zāle”. Martas dziesmas ir pasaule, ko es vēl gribētu uzgleznot.

– Izstāde būs atvērta līdz 7. septembrim, līdz Baltajai naktij. Kas pēc tam?

– Zini, kad es sāku zīmēt un darboties ar krāsām – gan skolā, gan akadēmijā –, man nebija domas, ka es būšu gleznotāja, nebija konkrēta mērķa, ko es gribētu sasniegt. Man vienkārši patika to darīt. Un viss notika it kā pats no sevis. Mums arī tagad nav plānu. Gan jau viss notiks, kā tam jānotiek. Dzīve sniedz iespējas, un tad es izvēlos, kur piedalīties, no kā atteikties. Nekas nav jāsacer.

LA.lv