Foto – Timurs Subhankulovs

“LA” sāk publicēt Ilzes Eņģeles trešo romānu “Mazā Mis” 0

Ilzei Eņģelei līdz šim iznākušas 2,06 grāmatas – cipari aiz komata norāda uz viņas dalību stāstu krājumā. Trešais romāns, ko patlaban sākam publicēt, veltīts atriebībai – sievietes centieniem atriebties vīrietim, kurš viņu neglīti pametis. Jo Dina, atverot žurnālu, atklāj – Francis, viņas ilggadējais mīļākais, ar kuru sapņojusi par skaistu, kopīgu nākotni, kopā ar sievu gaida ceturto bērnu. Viņam pat pietrūcis drosmes pateikt, ka attiecības beigušās… Jaunā sieviete nolemj atriebties, izmantojot Franča pieaugušās meitas Esmeraldas vājības, iesaistot viņu bērnu talantu konkursa rīkošanā…

Reklāma
Reklāma
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Lasīt citas ziņas

– Arī jūsu pirmais romāns bija veltīts šovam. Kas piesaista šajā realitātē?


– Droši vien cilvēku mūžīgā izrādīties kāre – tas ir neizsmeļams temats, katram no mums pazīstams, arī man daudzos gadījumos gribas izrādīties. Un vēl tas ir pateicīgs temats, kur izmantot ironiju, kas arī ir pozitīvi – par nopietnām lietām raksta daudzi, bet šajā nišā, pasmaidīšanā par vēlmi tikt augstākajās aprindās, es redzu brīvu vietu sev.

CITI ŠOBRĪD LASA

– Esmu pētījusi sievietes tēlu literatūrā, kas licis diezgan daudz domāt arī par sieviešu – māsu, draudzeņu, meitu un māšu, kolēģu – attiecībām. Tās daudzveidīgi atklājas arī jūsu jaunajā romānā. Kā jums šķiet, sievietes vairāk orientētas uz konkurenci vai sadarbību?


– Tas atkarīgs no katra cilvēka orientācijas, jo ir ļaudis, kuri vienmēr atradīs, kam sēdēt uz kakla, lai tā būtu draudzene vai māsa. Tūliņ pēc romāna uzrakstīšanas man šķita, ka tas pamatā ir par atriebību, bet pamazām sev par lielu pārsteigumu esmu nonākusi līdz domai, ka viss tomēr reducējas uz to, vai cilvēks ir vai nav atradis savu vietu dzīvē, proti, darba dzīvē. Jā, sievietei vajadzētu strādāt mazāk un vairāk ļaut, lai viņu aprūpē vīrietis, taču pat tad viņai nepieciešama nodarbošanās, lai nav jāgarlaikojas un jādomā visādas muļķības. Latvijā, manuprāt, vispār cilvēki strādā pārāk maz. Es ar to nedomāju bezdomu verdzību, kad ej uz darbu kā soda vietu, bet gan to, ka cilvēki cen-stos atrast jomu, kurā katram ir aicinājums, un patiešām tajā no sirds darbotos. Man mati ceļas stāvus, kad dzirdu – jau skolēniem jāizvēlas profesija, lai viņi nākotnē būtu pieprasīti darba tirgū. Tā ir vergu psiholoģija. Katram jādara tas, ko viņš prot un kas viņam sagādā prieku, lai uz darbu var iet ar prieku. Bet tas mūsu sabiedrībai nav izdevīgi, jo ar cilvēku, kurš dara to, kas viņam labi padodas un sagādā prieku, vairs nevar manipulēt. Un tā mēs audzinām vergu paaudzi, potējot viņiem, ka jādomā tikai par pieprasījumu darba tirgū. Varbūt tieši tādēļ daļa arī cenšas no darba izvairīties, jo tiek deklarēts, ka darbs ir kaut kas nepatīkams…

– Tomēr atriebība romānā tiek īstenota, kaut arī varbūt ne gluži tā, kā sākumā iecerēts.


– Galīgi ne tā, kā iecerēts. Man šķita ļoti svarīgi parādīt tēlus attīstībā, pamazām atklāt, ka Dina, kura iecer atriebību tādēļ, ka patiešām jūtas ļoti dziļi sāpināta, varbūt arī pati ir līdzatbildīga notikušajā, savukārt Esmeralda, iespējams, nemaz nav tik sekla un stulba zostiņa, kā tas sākumā šķiet. Tā ir ar katru cilvēku – pirmais iespaids lielā mērā ir šķietamība, gluži cita aina atklājas, viņu iepazīstot tuvāk. Nekas nav viennozīmīgi.

– Runājot par darbu, ļoti interesantas un tiešām ar ironiju šķita notēlotas attiecības Dinas darbavietā…


– Viss kā dzīvē. Pašai ir novērojumi, daudz dzirdēts un redzēts, un it īpaši sieviešu žurnāli ir lielisks iedvesmas avots, tur jau arī palaikam apraksta attiecības darbavietā.

– Ir vēl laiks tos lasīt?


– Izklaides dēļ patiesi nav, tagad tos meklēju un pētu apzināti, brīdī, kad saprotu, ka nevēlos atteikties no kāda temata, jo stāsti atkārtojas, pat ja kaislības citas. Vismaz no malas attiecību shēmas ir ļoti līdzīgas un smieklīgas, vismaz tik ilgi, kamēr pašam nesāp.

Reklāma
Reklāma

– Vai materiāla meklēšana un lipināšana kopā ir tas, kas sagādā visvairāk baudas rakstīšanas procesā?


– Žurnālus lasu ar lielu interesi, saprotot, ka šo informāciju vajag grāmatas tapšanai, bet man katra grāmata vienmēr sākas ar konkrētu ideju – iespējams, zinu, ar ko tā sāksies, varbūt redzu acu priekšā kādu ainu. To apaudzēju ar notikumiem, priekšvēsturi, tēlu raksturiem – romāns sākumā ir kā tukša istaba, kurā varbūt nolikts tikai viens krēsls. Lielāko darba daļu prasa tieši detaļu saskaņošana, izdomāt, kādēļ kaut kas ir noticis tieši tā, kā noticis.

– Ar ko sākās “Mazā Mis”, kas bija pirmais ķeblītis?


– Arī tas bija kādā žurnālā, kad kārtējo reizi izlasīju, kā cilvēki izrāda savu dzīvi žurnālistiem. Iedomājos: bet kādēļ gan tā nevarētu būt mana varone, kura tikai no žurnāla uzzina, ka viņas vīrieša dzīvē viss nav gluži tā, kā viņa ir iedomājusies? Un arī viņas dzīve nav tāda, kā šķita. Bija ziema, kad man šī ideja ienāca prātā, tādēļ arī romānā ir ziema, un tālāk jau devu vaļu iztēlei.

Man gan jāatzīstas, ka šo romānu rakstīt bija grūti, jo es vienmēr godprātīgi cenšos iejusties savos tēlos, tajā, ko viņi domā un jūt, kādēļ rīkojas tieši tā. Nejutos labi, kamēr nebiju pabeigusi romānu, jo, neraugoties uz humora un ironijas klātbūtni tajā, Dinas iekšējā pasaule ir diezgan pasmaga, un arī ar mani pašu sāka atgadīties visdažādāki nelāgi notikumi. Jo mēs esam tas, ko domājam, zemapziņa, kā zināms, īpaši neizšķir, kad mēs sakām “es” par sevi un kad tas notiek iztēlē. Jutu, ka kļūstu nospiesta, pievelku dažādas nepatīkamas situācijas. Bet ko nedarīsi precizitātes dēļ, jo uzskatu, ka visam jābūt ticamam un pārliecinošam.

– Slavējams prasīgums un lieliska pašdisciplīna. Vai arī patlaban, kad runājam, top kāds jauns darbs?


– Disciplīna man patiesībā ir gluži svešs jēdziens. Man dzīvē visās jomās ir tikai divi stāvokļi – vai nu dīka neko nedarīšana, vai vētraina aktivitāte. Tā arī patlaban baudu atpūtu rakstīšanas ziņā, pat datorā neskatos, bet zinu, ka drīz atkal sāksies darbs, jo ķeblītis, tēlaini izsakoties, istabā jau nolikts, vismaz trīs personāži tur sēž. Ar katru grāmatu gan kļūst arvien grūtāk. Pirmās grāmatas bija viegli atdot gan “Lata romānu” konkursam, gan “Zvaigzne ABC” konkursam, jo tobrīd nebija ko zaudēt. Tagad jūtu lielu atbildību lasītāju priekšā, īpaši pēc tam, kad “75 dienas” ieguva trešo vietu Bērnu un jauniešu žūrijā. Autoram iegūt vārdu – tas ir diezgan ilgstošs un grūts process, bet to zaudēt radošas neveiksmes dēļ ir ļoti viegli.