Mārcis Auziņš: Partijām nav piedāvājuma augstākajā izglītībā un zinātnē 14
Nav politiskā piedāvājuma, nav politikas, tā īsumā varētu raksturot partiju priekšvēlēšanu programmu skopo saturu augstākajā izglītībā un zinātnē, ko it kā valdība un politiķi ir pasludinājuši par valsts prioritātēm. Tikai četrās no sešām manis analizētajām partiju programmām vispār ir pieminēta zinātne, bet piedāvātie risinājumi augstākās izglītības reformēšanā uzskatāmi apliecina izpratnes trūkumu. Manuprāt, vēl vairāk, tas ir spogulis, kas parāda patieso partiju ieinteresētību un attieksmi pret šīm nozarēm un tajā strādājošiem cilvēkiem – mācībspēkiem, pētniekiem, kā arī studentiem un ikvienu izglītotu cilvēku. Un vēl – absolūtu dialoga trūkumu ar nozari, kas nāktu talkā politiķiem, ja vien viņi to lūgtu un ieklausītos, jo augstākās izglītības un zinātnes ekspertīze ir koncentrēta universitātēs un zinātniskajos institūtos, nevis partiju birojos un ministrijās. Labiem ierēdņiem un politiķiem ir jābūt pilnīgi citām iemaņām – prasmei klausīties, gudri spriest un labi pārvaldīt.
Partiju “Vienotība”, “Saskaņa”, Zaļo un zemnieku savienība, “No sirds Latvijai”, Latvijas Reģionu apvienība un Nacionālās apvienības “Visu Latvijai! – TB/LNNK” programmas neatbild ne uz vienu no nozarē sasāpējušiem jautājumiem, toties sniedz acīmredzamu atbildi, kāpēc nozīmīgas reformas šajā jomā tā arī šajos gados nav notikušas. Tāpēc rodas jautājums, vai pēc vēlēšanām arī jaunās valdības deklarācijā redzēsim bērnišķīgus lozungus, piemēram, “Profesionālā un augstākā izglītība – tāda, kas sagatavo jaunos cilvēkus pilnvērtīgai dzīvei”, “Valsts izglītības iestādēs mācības notiek valsts valodā, mazākumtautību skolās papildus apgūstot savu valodu, kultūru un vēsturi”.
Un tas viss laikā, kad Latvija gatavojas būt Eiropas Savienības prezidējošā valsts, kas pusgadu noteiks Eiropas politisko darba kārtību un rūpēsies par “Eiropas 2020” stratēģiju, kas valstīm izvirza augstas prasības izglītības un zinātnes snieguma uzlabošanā un starptautiskās konkurētspējas celšanā. Nemaz nerunājot par citu pasaules lielvaru augstākajā līmenī īstenotajām politikām savas augstākās izglītības un pētniecības iestāžu kapacitātes stiprināšanā, lai tās spētu iekļauties mūsdienu mainīgajā pasaulē.
Latvijai ir jāseko citu valstu piemēram un par valsts stratēģisko mērķi jāizvirza Latvijas Universitātes kā zinātnes universitātes attīstība, kurā būtu koncentrēta nācijas ekselence un apvienotas visas zinātņu nozares, tiktu gatavoti valstī labākie praktiķi un izcilākie pētnieki. Rīgas Tehniskajai universitātei būtu jātop par spēcīgu tehnoloģiju universitāti, kas būtu vēl viens nozīmīgs valsts attīstības atbalsta punkts. Savukārt reģionu un nozaru augstskolu uzdevums būtu rūpēties par noteiktu speciālistu sagatavošanu un jaunu izcilību skološanu mūzikā, mākslā, sportā. Tāpēc aicinājums partijām un politiķiem, kam vēlētāji dos mandātu veidot nākamo valdību un rakstīt vienu no nopietnākajiem politiskajiem dokumentiem – valdības deklarāciju –, nekautrēties ieklausīties ekspertu viedoklī un kopīgiem spēkiem radīt jēgpilnu vīziju par Latvijas augstākās izglītības un zinātnes attīstību.
