Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs.
Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs.
Foto-LETA

Uldis Šmits: Jāvērtē ministra veikums, nevis viņa seksuālā orientācija 94

Pastāv jautājumi, par kuriem jādiskutē pavisam noteikti. Piemēram, augstu amatpersonu politiskās nostādnes vai likumprojekti. Arī varbūtējais likumprojekts par partnerattiecību regulējumu, ko pieminējis mūsu ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, atzīdams, ka ir gejs. Turpretī pazīstamu cilvēku, tostarp ārlietu ministra, seksuālā orientācija nav nacionāla mēroga politisks jautājums, bet katra privāta lieta. Par to, protams, arī runāt nevienam neaizliegsi, un šādu tēmu apcerēšanā specializējas smalko aprindu apskatnieki un daudz glancētu žurnālu. Vēlams – ar apceramo personu vismaz klusu piekrišanu vai pat zināmu ieinteresētību, jo reizēm paši politiķi mēdz atsegt privātās lietas popularitātes vairošanai. Diez vai tāds bija Rinkēviča kunga nolūks, zinot Latvijā kopumā valdošo attieksmi. To saprotot, jāatzīst, ka viņa solis bija arī politisks – Latvijas varas gaiteņos viņš ir pirmais, kas to uzdrošinājies spert. Pie šā konstatējuma tad arī vajadzētu palikt un turpināt vērtēt ārlietu ministru atbilstoši ārlietās paveiktajam vai nepaveiktajam.

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
Lasīt citas ziņas

Varbūt Latvijas gadījumā vispiemērotāk ir atsaukties uz Luksemburgu, kas savā būtībā ir ļoti konservatīva katoliska valsts. Tomēr tur nevienam nenāk prātā prasīt, lai premjerministrs Ksavjē Betels atkāpjas no amata tāpēc, ka viņš ir gejs. Turpretī likums, kas ļauj juridiski noformēt viendzimuma pāru attiecības, gan raisīja diskusijas. To tomēr pieņēma. Varbūt arī jāpiemin, ka bijušais Parīzes mērs Bertrāns Delanoē un tāpat Berlīnes mērs Klauss Vevereits tika ievēlēti un atkal pārvēlēti savos amatos, kad viņu homoseksuālā orientācija nebija nekāds noslēpums. Līdzpilsoņi vadījās pēc viņu piedāvātajām programmām un pēc viņu izdarītā, un abi joprojām bauda cieņu Francijā un Vācijā. Vēlētāju acīs profesionalitāte, kas apliecināta darbos, ir galvenā mēraukla, bet politiskā orientācija ir svarīgāka par seksuālo. Pretējā gadījumā mēs varam nonākt pie liekulīga realitātes nolieguma. Kā Soču mērs, kurš pirms ziemas olimpiādes pavēstīja, ka viņa pilsētā geju nav. Vai kā Krievijas kultūras modrie uzraugi, kas negrib pieļaut, lai, teiksim, kādā filmā parādītos pat mazākie mājieni par Čaikovska homoseksualitāti. Sabiedrības pieredze, kas gandrīz it visur gājusi caur geju un lesbiešu sodīšanu, “ārstēšanu” un citiem salaušanas mēģinājumiem, arī ir daļa no šā realitātes nolieguma, kas saglabā likuma spēku daudzviet musulmaņu zemēs vai valstīs ar odiozu režīmu. Bet tie parasti apspiež jebko, kas tiek uzlūkots par “netradicionālu”, ieskaitot elementāras personiskās brīvības izpausmes. Ļoti uzskatāms morāles normu diktēšanas paraugs – turklāt no amorālu varas turētāju puses – ir redzams tīmeklī izplatītajos kadros no “Luhanskas tautas republikas”, kuros totalitārās kārtības ieviesēji paģērē jaunām sievietēm nerādīties kafejnīcās un restorānos, un viņām tiek dota komanda – “sēdi mājās un izšuj krustdūrienā” vai “sēdi mājās, cep pīrādziņus, svini 8. martu”. Pēc tāda veida tirādēm ir viegli iztēloties arī “Jaunkrievijai” paredzēto sabiedriski politisko iekārtu.

Šādu “tradicionālo vērtību” laiks demokrātiskajās sabiedrībās, par laimi, ir pagājis. Tas nenozīmē, ka tradicionālo vērtību vispār nav. Var strīdēties, kas tajās iekļaujas. Domājams, arī atziņa par katra tiesībām dzīvot privāto dzīvi pēc saviem, ja arī netradicionālajiem, ieskatiem.