Mobilā versija
-3.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
16. februāris, 2016
Drukāt

Neklusēt un neminstināties! (2)

Otto_Ozols_Neertas_patiesibas_8

Iespējams, nebūs pārspīlēts, apgalvojot, ka nesen ceļu pie lasītājiem sākusi viena no 2016. gadā visnepacietīgāk gaidītajām latviešu oriģinālliteratūras grāmatām.

Tas ir izdevums, kurā apkopoti rakstnieka un publicista Otto Ozola rak­sti par visdažādākajiem tematiem, kas tapuši no 2011. gada. Autors pats izdevumu nodēvējis par vēstulēm, kuru adresāts ir jaunā gadsimta latvietis. Raksti krājumā sakārtoti pēc tematikas un veido četras daļas: “Latvija man ir sapnis”, “Kaimiņam kaimiņa tikumi”, “Latvija ir ne tikai maza daļa no Eiropas. Latvija ir Eiropa”, “Radošie baltieši, radošie katalāņi”. Daļu virsraksti vien norāda, ka uzmanības centrā ir mūsu valsts, ar to saistītie sociālie (un citi) jautājumi, kā arī paša O. Ozola pārdomas.

Jāsāk ar faktu, ka autors, lai nemaldinātu lasītāju, jo izvairīties no subjektivitātes ir neiespējamā misija, iepriekš rūpīgi ievācis informāciju un izzinājis tematu, par kuru vēlējies vēstīt. Savu spriedumu pamatošanai O. Ozols izmantojis pasaulē atzītu vēsturnieku Džona Lūisa Gedisa, Alana Palmera, Kristīnes Volfartes, Antonija Bīvora, Tonija Džada, kā arī somu žurnālista Jukas Rislaki, latviešu intelektuāļu Ērika Jēkabsona, Andrieva Ezergaiļa, Bonifācija Daukšta un citu publiski paustos secinājumus, vērtējumus, viedokļus. Krājumā citēti arī dažādu valstsvīru izteikumi un analizēta periodikas izdevumos “The Economist”, “Times Higher Education”, “Rīgas Laiks”, “Jaunā Gaita” un citur atrodamā informācija.

Lasot krājumā iekļautos publicistikas rakstus, kas rakstīti pirms vairākiem gadiem, rodas izjūta, it kā autors mūs aicinātu retrospektīvi atskatīties nesenās pagātnes notikumos, tos izvērtēt un neaizmirst, jo, kā zināms, no kļūdām mācās. Uzreiz jāpiebilst, ka, par dažādajiem notikumiem lasot, var konstatēt un sev atklāti atzīt, ka vairākas ar tiem saistītas nianses no atmiņas jau ir pagaisušas!

Viens no mūsu valstij nozīmīgiem notikumiem, kas Latvijas sabiedrībā izsauca lielu viļņošanos, bija referendums par latviešu valodu. Autora secinājumi ir skarbi, turklāt pausti neminstinoties: “Latvieši ar valodu nejoko. Tā ir izcīnīta smagā un grūtā cīņā gadsimta garumā, pārdzīvojot un aktīvi veicinot vairāku impēriju sabrukumu.” (115. lpp.) Tepat arī asas diskusijas izsaukušais jautājums par lielākās mazākumtautības valodas zināšanām, kas it kā obligāti nepieciešamas ikvienam Latvijā dzīvojošam latvietim. Autors, pragmatiski balstoties uz statistikas datiem, paudis savu nostāju: “Ja vērtējam pēc runātāju skaita, tad krievu valoda ir tikai astotā lielākā valoda pasaulē, krietni atpaliekot no angļu, ķīniešu (mandarīnu), spāņu, arābu valodas.” (117. lpp.)

Svarīgi akcentēt, ka O. Ozols viedokli pauž ļoti atklāti, nereti pat skarbi. Tiešā valoda krājuma vērtību ceļ. Protams, pastāv liela iespēja, ka potenciālais lasītājs autora uzskatiem daudzviet nepievienosies, vēl vairāk – abu pārliecības var atšķirties par 180 grādiem, taču vienaldzīgu grāmata neatstās nevienu. Turklāt vienaldzība ir tā, kas kaitina un rada neizpratni O. Ozolā pašā. “Kas notiek?” viņš retoriski jautā. “Vai latviešos ir neatgriezeniski izrūnīts dumpības gars? Vai Latvijas jaunatne ir pārzīdusies cinismu un ideālus iemainījusi pret jaunāka aifona pielūgsmi, mojito sūkšanu čilīgos klubos?” (173. lpp.) Kādēļ tāds sašutums? Tieši vienaldzības, neieinteresētības dēļ pieļauta ne viena vien liktenīga kļūda.

Ievērojamu darba daļu veido autora vērtējums dažādu, mūsu valstī labi zināmu personāliju darbībai. Skarbu, taču lieliski argumentētu kritiku izpelnījušies bijušie Valsts prezidenti Andris Bērziņš un Vaira Vīķe-Freiberga, arī politiķi Nils Ušakovs, Augusts Brigmanis, bijušais Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadītājs Uldis Cērps un citi. Šķiet, vissmagākos pārmetumus saņēmusi V. Vīķe-Freiberga, kura lielai tautas daļai vēl aizvien asociējas ar izcilu valsts vadītāju. Lasot par viņas rīcību un pieļautajām kļūdām, esot prezidentes amatā, kuras O. Ozols uzskaitījis, kļūst neomulīgi. Savukārt nu jau nelaiķim An­drim Grūtupam veltītā kritika un viņa atbilde autoram, kas ar krājuma starpniecību pirmoreiz tiek atklāta plašākai sabiedrībai, neviļus liek pasmaidīt.

Recenzijas noslēgumā citāts, kas skan kā novēlējums 21. gadsimta latvietim: “Šodien stāstu, kā nosargāt sapni par Latviju, ir jāspēj uzrakstīt katram pašam.” (228. lpp.)

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. No ievada autores E.Mārtužas novērotā:
    Kā piemēru latviešu, arī igauņu un lietuviešu mērķtiecīgajam ceļam uz savu valsti atgādināšu animācijas filmas sižetu par virvi, kas novilkta pār aizu. Vienā krastā ir tukšums, otrā – mērķis, kurp vēlas nokļūt vientuļš ceļinieks. Viņš balansē uz virves, cenšas noturēties pret stipro vēju, kas gāž no kājām. Cilvēks liek soli pie soļa uz kustīgās virves, nepārtraukti atrodoties starp dzīvību un nāvi virs bezdibeņa, un tomēr noturas, sasniedz ilgoto krastu, kur viņu draudzīgi atplestām rokām sagaida un savā pulkā uzņem ļaudis, kuri pirms brīža pūta tik spēcīgi, ka drosminiekam bija vai nu jānoiet izvēlētais ceļš, vai jāiekrīt nāvei rokās. Mēs esam šādu ceļu nogājuši gan katrs personīgi, gan kā tauta, kas izdzīvojusi gadu tūkstošiem, klātesot labvēlīgiem un nevēlīgiem kaimiņiem, gan kā valsts, kuras esamība ir un paliek spilgta realitāte par spīti ikdienišķajiem klupieniem, greizajiem skatieniem uz sasniegumiem un kaimiņu pūlēm nokaut mūsos vēlmi dzīvot savā valstī.
    Otto Ozols ir 21. gadsimta vīrs, kurš bērna un jaunieša gados ir pieredzējis nežēlīgo izvēli noiet pār aizu pārvilktajai virvei un nokļūt izraudzītajā realitātē. Atceļa nav, jāveido citāda dzīve, attieksme, tāpēc viņš ir skarbs savas valsts, tautas, katra atsevišķā politiķa, baņķiera, nozares vadītāja, taču it īpaši radošo personu rīcības vērtētājs.

  2. Otto Ozola publicistikai sekoju ilgi. Tā ir ļoti, ļoti bagāta ar rakstiem. Ieskatījos bibliogrāfijā un secināju – jā, grāmatas sastādītājam bija darbs. Tēmu dažādība ir kā kokam neskaitāmi daudzie zari. Ļoti liels un pamatīgs darbs ir bijis jāveic grāmatas sastādītājai rakstniecei Evai Mārtužai. Paldies viņai par šo darbu un arī intriģējošo ievadu.

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+