Foto – LETA

Francijā jauniešiem piedāvājot vaučeru, lai tie izvēlētos un abonētu valdības apmaksātu solīdu avīzi – ne jau frizētavu literatūru. Latvijā, kur 2009. gada aptaujā noskaidrots, ka nekad un neko nelasa 30% skolēnu, arī cenšas lietas vērst uz labo pusi. No skolu lasāmvielas programmām esot izlidināta “Zaļā zeme”. Nu pareizi – Andrejs Upīts bija nelabojams zociālists. Kāda skolotāja publiski izteikusies par grāmatu lasīšanu kā ērmošanos no pagātnes – bibliotēku putekļu valstība nepiederas tehnoloģiju laikmetam. Iepriekšējais izglītības ministrs fantasts plānoja zināšanu iekšā stūķēšanu ar klašu vispārēju planšetdatorizāciju, bet, par laimi, viņam nedeva 20 miljonus plāna izvešanai dzīvē, turklāt Kalifornijā progresa pasākums izgāzies, jo bērni planšetēs ķīķerēja pavisam ko citu, nevis skolotāja uzdoto.

Lasītākie

“Zaļais kurss jau tepat pie sliekšņa,” plāno aizliegt malkas, brikešu un granulu apkuri 69

RAKSTA REDAKTORS

“Šis nav pirmais signāls, ka mūsu valstī kaut kas nav kārtībā” – Horens Stalbe atklāti par sajūtām pēc piedzīvotā uzbrukuma benzīntankā 80

Māte ar šausmām atklāj, ka jaundzimušais bērns, par kuru viņa rūpējās slimnīcā, nav viņas bērns 19

Lasīt citas ziņas

Šķiet, ka Latvijā tik tiešām paredz atbrīvot bērnus no lasīšanas verdzības. Štrunts par nespēcīgu intelbeņķu nobēdāšanos, ka internets kļuvis par jaunās audzes kaklakungu, bet ģimenes pavarda svētlaime – televizors ar ziepju burbuļu seriālu ved pie sabiedrības debilizācijas. Agrāk latvieši varbūt bija izslavēti kā lasītāju tauta, bet šodienas izglītības sistēmas pionieru galvenais uzdevums ir saražot ātri un ērti pārvietojamu darbaspēku, un mūsu sirdis silda jaunumi par eksotiskās zemēs notvertiem tautiešiem narkokurjeriem un paziņoto faktu, ka visvairāk meklēto kibernoziedznieku skaitā pieci esot ar latviskiem uzvārdiem. Vai gan iekritušie “cālīši” sasniegtu šīs “virsotnes”, ja cītīgi nebūtu apguvuši svešvalodas un nelēkātu kā kanārijputniņi cauru dienu datora būrītī?

Pētnieku apgalvotais, ka no interneta loga paveras sekls skats, ka modernajās tehnoloģijās notiek virspusēja informācijas apmaiņa, ka šāda erzacskološanās ir taisnākais ceļš uz domāšanas notrulināšanos, ir pilnīgi no lieka, jo zināšanu alku apmierināšana, atzīstot literatūru par krāmiem, atbilst dinamisko mūsdienu paģērējumam. Jaunajam cilvēkam ir lieli brīnumi par Latvijas vēsturē notikušo – nu un? Nav ko iedziļināties pagātnes tumsībā! Viņš raksta meimuru meimuriem – bet rakstītprasme tak nav notestēta akurāt uz nulli! Viņam viegli sapūderē smadzenes politiķi – to vien vajadzēja panākt! Politiķi pļāpā bez mitas, bet ne par to, kā uztaustīt zemi, lai izaudzinātu jaunatni, kura ir zinoša, seko līdzi procesam, kuras prāta vijīgums, raita un bagāta valoda liecina par cilvēka iekšējo kultūru un kura vismaz jēdz atšķirt divus Dombrovskus valdībā. Pietiek uzkarināt tontonu, jurīti un anneli uz datora “pirmavotu” makšķerāķa, un tādējādi izkops ataudzes gaumi un kultūras apvāršņus. Ak jauniešus nekur negrib ņemt darbā, jo tiem biezpiens galvā? Nav katastrofa, izņaudēsim budžeta naudu, pabalstīsim nemācītos, nelasošos.