Nekonsekvents ceļojums Makbeta zemapziņā 3
Džuzepes Verdi darbi vienmēr atradušies Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) standartrepertuārā. Vēl nesen jauniestudējuma pirmizrādi sagaidīja “Rigoleto” un “Trubadūrs”, no senāku laiku uzvedumiem operas apmeklētāji joprojām var iepazīt “Traviatu”, “Aīdu” un “Nabuko”, bet piektdien, 26. februārī, sagaidīta jauna LNOB izrāde – “Makbets”. Viljama Šekspīra traģēdijā balstītā Verdi opera nebūt nav populārākā no lielā itāļu komponista opusiem un arī Latvijā līdz šim uzvesta tikai vienreiz, 1975. gadā. Varbūt tādēļ, ka šis darbs nepiedāvā nekādu romantiskas mīlas līniju, un līdz ar to atkrīt skaistas liriskas ārijas “belcanto” stilā. Tā vietā “Makbets” saista ar pastāvīgu dramatisku spriegumu mūzikas skaņurakstā, aicinot operas inscenētājus pievērsties tēmai par cilvēka eksistenci neizbēgami pavadošo ļaunumu un varas degradējošo lomu. Uzreiz jāteic, ka jaunā iestudējuma spēcīgākā puse ir tās muzikālā daļa – pārliecina gan pieaicinātie viesmākslinieki, gan latviešu interpretu sniegums –, turpretī režisora Viestura Meikšāna un viņa līdzgaitnieku realizētais operas skatuviskais veidols raisīja virkni neviennozīmīgu jautājumu. Taču arī šīs Verdi operas uzvedumam var piemērot cerības par ilglaicīgas repertuāra vienības potenciālu, kura mākslinieciskais līmenis spētu uzrunāt daudzus.
Jauniestudējuma pirmizrādē bija iespēja novērtēt baritonu Vladislavu Suļimski titullomā un otru viesmākslinieku – tenoru Sergeju Poļakovu Makdafa lomā, viņiem Banko tēlā pievienojoties Romānam Poļisadovam. Šīs trīs dažādu reģistru balsis izskanēja visplašākajā diapazonā, suģestējot ar tembru izteiksmīgumu, mūzikas satura mērķtiecīgu izklāstu un vokālu plūdumu: Sergejs Poļakovs sev atvēlēto lomu iedzīvināja droši un atraisīti, bet vēl jo lielākā mērā to var teikt par Vladislavu Suļimski kā Makbetu, titullomai, bez šaubām, prasot vislielākos radošos spēkus un visnopietnāko iedziļināšanos. Sanktpēterburgas Marijas teātra solists uz LNOB skatuves saistīja ar vērienīgu emocionālo amplitūdu. Romāna Poļisadova veikums jau kārtējo reizi uzskatāms par stabilu un profesionāli noslīpētu vērtību, un tieši tāpat prieks bija dzirdēt nozīmīgāko šīs operas soprānu – Tatjanu Meļņičenko lēdijas Makbetas lomā. Līdzās titullomai lēdijas Makbetas tēla muzikālais lasījums palika atmiņā gan ar dramatisku spozmi, gan ar niansētu izsmalcinātību. Lai arī izvērstās operas ceturtajā cēlienā abi solisti jau izklausījās nedaudz paguruši, pieļaujot gan intonatīvas, gan tembrālas kļūmes, viņu uzstāšanās katrā ziņā saucama par radošu sasniegumu. Otrā plāna lomās vēl jāpiemin Raimonda Bramaņa un Guntas Cēses ieguldījums, un nopietnu darbu šajā izrādē bija paveicis arī operas koris, sieviešu balsīm spilgti atainojot visus raganu skatu dziedājumus, citkārt uzveduma gaitā neatpaliekot arī vīru grupai.
Līdztekus solistiem un korim savu profesionalitāti spoži apliecināja Latvijas Nacionālās operas orķestris Mārtiņa Ozoliņa vadībā. Šis bija tas gadījums, kad orķestris jau pirmizrādē uzturēja ritmiski saliedētu, jūtīgu un viengabalainu dialogu ar pārējiem atskaņojuma dalībniekiem, un šīs vokāli instrumentālās sabalsošanās neapšaubāmi nāca par labu arī izrādes plūstošajam temporitmam. Orķestra stīgu grupa un pūtēji mūzikas dramatiskos pavērsienus atklāja izteiksmīgā tembru un emociju gammā, neizpalika arī kontrastējoši rakstura vilcieni, un uz diriģenta vadību šajā izrādē varēja droši paļauties.
Sadarbībā ar scenogrāfu Reini Suhanovu, kostīmu mākslinieku zīmolu “Mareunrol’s”, horeogrāfi Lindu Mīļo un video mākslinieku -8 īstenotais režisora Viestura Meikšāna iestudējums atstāja divējādas izjūtas. Nav noliedzams, ka režisora iecerētā koncepcija, paužot domu, ka “šīs operas galvenais vēstījums – ļaunums eksistē tik lielā mērā, cik to pieļauj un apzinās cilvēks”, lielā mērā guva iedzīvinājumu uz operas skatuves. Pārliecināja Meikšāna iecere “Makbeta” darbību no ārējām norisēm daļēji pārcelt uz galvenā varoņa apziņu, piemēram, raganu parādīšanās ainas ietverot vizuāli simboliskā veidolā un līdzīgu funkciju piešķirot mākslinieka -8 radītajiem video, kuri savukārt kopā ar Reiņa Suhanova scenogrāfiju veidoja kolorītu un metaforiski daudzslāņainu savstarpēji vienotu telpu. No otras puses – daudzi “Makbeta” iestudējuma rakursi atgādināja intriģējošu, taču līdz galam neizveidotu ideju klāstu, kas turklāt atsauca atmiņā vienkāršotu Viestura Kairiša estētiku un kaut ko vēl no Ināras Sluckas sadarbības ar videomākslinieci Katrīnu Neiburgu uz tās pašas skatuves. Tiesa, “Makbeta” inscenējumu nekādi nevar saukt par tīru sirreālisma paraugu – sižeta gaita bija nolasāma bez grūtībām, taču problēmas sagādāja kas cits – režisora nekonsekventā attieksme pret pašu Verdi operas stāstu. Ja šis iestudējums bija ieplānots kā politiska izrāde, tad šīs inscenējuma līnijas vairākkārt pavīdēja un tad pazuda; ja viscaur groteskā horeogrāfija ar turpat redzamajiem zombiju gājieniem ļāva notiekošo uztvert kā parodiju, tad tas savukārt negāja kopā ar galveno varoņu rīcības nepārprotami psiholoģisko motivāciju. Visbeidzot – ja ļaunais un slepkavīgais uzurpators Makbets ar viņa tikpat maniakālo dzīvesbiedri beidzot ir aizvākti vēstures mēslainē, vai patiešām režisors un viņa domubiedri cer, ka publika noticēs tam, ka pārējie personāži – patētiski dīvaiņi ar traģikomiska paskata parūkām galvā un kankarainām lupatām mugurā – nu būs tie, kas vedīs tautu uz saulaino tāli? Šķiet, ka Viesturs Meikšāns operas iestudējuma laikā tomēr būs kaut ko pārpratis.
Uzziņa
Džuzepe Verdi, “Makbets”, iestudējums Latvijas Nacionālajā operā un baletā
Muzikālais vadītājs un galvenais diriģents Mārtiņš Ozoliņš, diriģents Aigars Meri, režisors Viesturs Meikšāns, scenogrāfs Reinis Suhanovs.
Lomās: Vladislavs Suļimskis, Samsons Izjumovs, Armands Siliņš, Tatjana Meļņičenko un Julianna Bavarska. Krišjānis Norvelis, Romāns Poļisadovs, Sergejs Poļakovs, Andris Ludvigs, Raimonds Bramanis, Mihails Čuļpajevs u.c.
Nākamās izrādes: 15. aprīlī, kā arī 3. un 11. jūnijā Rīgas Operas festivāla ietvaros.
Vārds skatītājiem
Zenta Junkule: “Kolosāla mūzika, kolosāli dziedāja solisti un koris, kolosāli spēlēja orķestris, bet… šausmīga režija, skatuves noformējums un tērpi. Man bija žēl mākslinieku, kuriem tie bija jāvalkā.”
Elita: “Lieliska izrāde – aizraujoša un piepildīta no pirmās līdz pēdējai minūtei! Bravo par sniegumu izpildītājiem – augstākās raudzes solistiem, izcilajam LNO orķestrim un korim, un ļoti talantīgajai radošajai komandai!”
Gints: “Atsita kaut ko proletārisku. Kāpēc dīvai jāģērbjas kā bomzim? Tērpi nebija veiksmīgi un nepatika arī scenogrāfija. Galvenie varoņi neiedvesmoja.”
opera.lv
