×
Mobilā versija
Brīdinājums +30.4°C
Aleksis, Alekss, Aleksejs
Otrdiena, 17. jūlijs, 2018
5. aprīlis, 2018
Drukāt

Māris Zanders: Nelāga sajūta (12)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Māris Zanders

Neko jau nepareizu premjers neteica, pavēstot, ka Latvijas iedzīvotājiem “nevajadzētu raizēties” saistībā ar Krievijas šonedēļ rīkoto raķešu šaušanas pārbaudi Baltijas jūrā. Pat tad, ja šī būs pirmā reize, kad kaimiņvalsts žvadzina savas raķetes tik tuvu Latvijas teritorijai (citkārt tās rīkotas pašas Krievijas ekonomiskajā zonā Kēnigsbergas rajonā). Citu komentāru no Latvijas amatpersonu puses objektīvi nevarēja būt.

Tomēr nelāga sajūta ir, un tās pamatā ir militārās sfēras aspekts, par kuru mēs visbiežāk vispār nedomājam. Šo aspektu varētu, lietojot skaidru valodu, apzīmēt kā “kaut kas noiet greizi”.

Lai gan man nav ne mazāko ilūziju par Kremli, nedomāju, ka tas gatavs tiešai militārai konfrontācijai. Kaut gan pragmatisku apsvērumu dēļ – savus mērķus Krievija var sasniegt, arī neķeroties pie militāriem līdzekļiem. Vienlaikus neviens nevar izslēgt, vienkāršoti izsakoties, tehnisku kļūmju iespēju. Tādas dažādu militārās tehnikas izmēģinājumu, manevru un izmantojuma gadījumos ir notikušas, notiek un notiks. Tādas atgadās Krievijai, ASV, Ķīnai utt. Tikai skaidrs, ka pašiem militāristiem nepatīk par to runāt. Kad tiek zaudēta kontrole pār kādu kosmisko staciju vai pavadoni, kā tas pavisam nesen notika ar Ķīnas “Tiangong 1”, jautājums, kur objekts nogāzīsies un ar kādām sekām, tiek apspriests samērā plaši un atklāti, jo runa nav par ieroci. Savukārt militāro tehnoloģiju gadījumā mēs lielākoties varam vien vadīties pēc pieņēmuma – ja kļūmes gadās ar civiliem mērķiem domātām nesējraķetēm un kravas kuģiem, kādēļ lai tādas negadītos arī ar militāriem mērķiem paredzētiem “dzelžiem”. No šā viedokļa Kučinskim gan ir, gan nav taisnība. Un tiesa arī, ka šis secinājums neko daudz nedod.

Latviešu valodā netrūkst izteiksmīgu apzīmējumu likteņa izaicināšanai – “nespļauj dievam acīs” utt. Jautājums: kādēļ cilvēki (pieņemot, ka politiķi un militāristi nav pašnāvnieki) turpina spļaut? Man ir nelāgas aizdomas, ka iemesli ir a) nepamatota pārliecība par to, ka “mēs visu kontrolējam!”, b) karš ir pārvērties par “bildīti” TV ekrānos vai internetā, kas stāsta par kaut ko citur un vienīgi citur notiekošu. Tāpat kā mēs ikdienā lietojam dažādus mehānismus, nedomājot par to, kas ir to darbības pamatā, arī militārās tehnoloģijas, tām kļūstot arvien sarežģītākām un nespeciālistam nesaprotamām, kļūst zināmā mērā abstraktas. Kaut kas tikpat “nereāls” kā filmās redzamais.

Tādējādi ļaudis – vienalga, Krievijā, Ziemeļkorejā vai citur – skatās uz “saviem” nāves ieročiem nevis adekvāti kā pret viņiem pašiem pavērstiem, bet kā uz pierādījumu “savai” varenībai, kaujas spējām un līdzīgām blēņām. Līdz ar to, manuprāt, kamēr iznīcināšanas tehnoloģijas tiks uztvertas tikai kā vienas no mūsdienu pasaules tehnoloģijām, kamēr tās tiks uztvertas kā līdzeklis konkurences cīņā, nevis konfliktā, kurā uzvarētāju nevar būt, tikmēr politiskā un militārā elite būs motivēta spļaut dievam bārdā. Citiem vārdiem sakot, nelāgās sajūtas iemesls ir nevis kāds konkrēts personāžs ar vārdu un uzvārdu (Putins, Tramps u. c.), bet cilvēku populācijas 21. gadsimtā vājā nojausma par to, ko 21. gadsimtā nozīmē ieroči. Vai neesmu pārāk pesimistisks? Klau, pārcilāsim prātā, kādas tik protesta kustības nav mūsdienu pasaulē (vismaz Rietumu) – par sieviešu tiesībām, par dzīvnieku tiesībām, par dažādu minoritāšu tiesībām (visas vajadzīgas, bez ironijas) utt.; cik bieži mēs esam dzirdējuši līdzvērtīga mēroga un degsmes līmeņa protestus pret militārismu? Reti, jo laikam taču to neuzskatām par pietiekami nopietnu tēmu.

Senās Ķīnas “Kara mākslas” autoram Sun Dzi tiek piedēvēta tēze, kas skan apmēram tā: ja tu nepazīsti pats sevi, var uzskatīt, ka lielā mērā cīņu jau esi zaudējis, vēl pirms tā sākusies. Manuprāt, visas runas par tādiem vai citādiem militāriem apdraudējumiem, manevriem – nomierinošas vai piepaceltā tonī – ir diezgan tukšas, kamēr mēs neesam noskaidrojuši, kā mēs paši izprotam karu 21. gadsimtā, cik mēs spējam to novietot pašu dzīves kontekstā.

Pievienot komentāru

Komentāri (12)

  1. Nu ir jau, ir jau tā. It īpaši kad darīšana ar krieviem. Kāds ņems vēl un uzmetīs vaļenku uz pults un būs ziepes.
    Par to “ja tu nepazīsti pats sevi, var uzskatīt, ka lielā mērā cīņu jau esi zaudējis, vēl pirms tā sākusies” gan nav obligāti piekrist – Johny English sūta sveicienus.

  2. Ak , šīs godīgās acis … šis skaidrais skatiens … vienmēr taisnā runa .

  3. Nesaki viss, Māri, ka nekas nav darīts. Padomijas laikos, kad bijām pionieri, korī dziedājām dziesmu ” Ne brosajķe bombu na Vjetnam” .Amerikāņi nepaklausija, turpināja karot Vjetnamā.

    • “Ne brosajķe bombu na Vjetnam” – bombiķe labāk Afghanistan. 😀
      Krievu Vjetnama bija Afganistānā un beidzās līdzīgi.

  4. LABI KOMENTĀRI, IZŅEMOT 3, KUR CILVĒKI DZĪVO ILŪZIJĀS UN ATĻAUJAS IZSMIET CITUS. PALDIES, KA ŽURNĀLISTS RAKSTA PAR TĀDĀM TĒMĀM! NAV NEKĀDU ILŪZIJU, IR REALITĀTE! NE VELTI CILVĒKS IR VISBRIESMĪGĀKĀ DZĪVĀ BŪTNE UZ PASAULES!?

  5. Nelāga gan sajūta, ka Baltijas Jūrā notiek šis mācības

  6. Interesanti šīs raķeyes ir tās kas palikušas pàri no Sīrijas izmēģinājuma poligona vai jaunās spkārt Zemei liojošai vēl vajg tik caur zemei lienošāš un būs OK.

  7. Pirms autoavārijas, slīkšanas vai jebkuras citas katastrofas vienmēr atrodas kāds, kurš būs teicis – klau, tu brauc par ātru. Bet rezultāts ir bojā gājuši cilvēki, sadegušas mājas. Klau, riskējiet paši ar savām dzīvībām, bet nevis ar tūkstošu dzīvībām! Es saprotu, ka Māra raksts ir šāds kluss brīdinājums, un nevis kaut kādai konkrētai politiskai virtuvei, bet militārismam kā tādam. Un es tam pievienojos. Arī slotas kāts reizi gadā izšauj.

  8. ne visiem komentētājiem ir lemts uztvert autora trāpīgos atzinumus

  9. Uzrakstīt rakstu minējumu formā žurnālists nedrīkst!!!Šāds šedevrs sāk atgādināt Čigānes garo runu,kuras laikā nekas konkrēts netiek pateikts……un tāda parādība ir jāsauc PAR TUKŠO SALMU KULŠANU.
    Raidījumos ..kur tas suns aprakts….arī notiek tukša vāvuļošana un tas sāk atgādināt hi un hi un citas žurnālistam nepiedienīgas humorista izpausmes,kuras nav sabiedrībai pieņemamas to klaja bezsatura dēļ

    • Zandera vāvuļojums ir uzskatāms piemērs tam, ka viņam pieprasa rakstu, bet teikt ta nav ko- tad top savārstījums, kas pašam tumšajos brīžos vien saprotams un lasītājam nepasaka NEKO.

  10. Ir nelāga, ir. Nebūtu slikti, ka tagad sekotu stāsts : … 1.diena, šāva to un to, pielietots tur un tur (rādīt piemērus), izšāva tik un tik, nodara šādu postu, kur var droši paslēpties, kā šādas raķetes pārtver citur; 2.diena … utt. Galu galā jābūt reālistiem, noklusēšana nevairo mieru.
    Protesti pret militārismu ? Tagda? Šajā laika posmā? Māri, Jūs taču psrs dzīvojāt. Jums ir ilūzijas par to pusi ?

Lasītāju aptauja
Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Par to domāšu rīt!

Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektora amata konkursu izsludinās līdz augustam, taču pieteikšanās termiņš būs garš un uzvarētājs tiks nosaukts pēc Saeimas vēlēšanām, piektdien žurnālistus informēja finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola (ZZS). “Lēmums par jauno VID vadītāju jāpieņem pēc oktobrī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām, lai samazinātu spriedzi, ko rada priekšvēlēšanu periods,” sacījusi ministre.

Kā vislabāk pārdzīvot karstuma vilni?
Draugiem Facebook Twitter Google+