Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
17. decembris, 2015
Drukāt

Zigmārs Turčinskis: Nelāgs sākums (11)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Zigmārs Turčinskis, LU Latvijas Vēstures institūta pētnieks

Šobrīd, kad beidzot norimušas politiskās kaislības ap komisijas izveidošanu un varētu sākties auglīgs zinātniskais darbs. Latvijas Universitātes mājas lapā parādījusies komisijas “seja” — sadaļa, kurā atrodama informācija par komisiju, un pirmās ziņas par zinātniskajām aktivitātēm.

Kā noprotu, komisijai ir divi virzieni — vēsturiskais un juridiskais. Neesmu jurists, tāpēc varu runāt tikai par vēsturisko virzienu, kuram teorētiski vajadzētu būt galvenajam.

Sadaļā “Īsi par Valsts drošības komiteju” ir publicēts oficiāls apkopojums “Latvijas PSR Valsts drošības komiteja: oficiālie nosaukumi un vadītāji (1940–1991).” Tātad pirmais ieskats tēmā un sava veida zinātniskā esence. Konkrētās publikācijas autors ir vēstures zinātņu doktors Gints Zelmenis, kurš dokumentu parakstījis kā “VDK zinātniskās izpētes komisijas pieaicinātais eksperts”. Savukārt komisijas sastāvā viņš figurē kā “piesaistītais eksperts vadošā viespētnieka amatā”. Tituli un nosaukumi ir graujoši arī pārējiem komisijas locekļiem. Diez pēc kāda principa dalīti?

Lasot minēto tekstu nespēju saprast — smieties vai lamāties? Uztvert to kā stulbu joku vai traģēdiju? Beigās savu attieksmi noformulēju kaut kur pa vidu starp joku un traģēdiju — Dievs, stāvi mums klāt šai nestundā bargā, kad attiecīgā komisija spers ārā savus atzinumus…

Nesākšu šobrīd analizēt visu tekstu un visas tur sarakstītās aplamības. To ir daudz. Ko vērta jau ir eksperta nezināšana, kā tad īsti sauca LPSR NKGB “narkomu” Šustinu — Sīmanis vai Semjons? Ja teksta autors nezina, kur meklēt informāciju, lai to precizētu varu izpalīdzēt — valsts drošības kapteinis Semjons Matvejevičs Šustins (1908–1978). Pirms nosūtīšanas uz Latviju strādājis PSRS NKVD centrālajā aparātā Maskavā. Pēc darbošanās Latvijā — Kirovas apgabala NKVD priekšnieks, vēlāk pārcelts uz GULAGa sistēmu kā nometņu priekšnieks.

Bet tagad par galveno — padomju okupācijas režīma drošības dienestu izveidošanu Latvijā un jautājumu: kas tos veidoja un kam tie pakļāvās? Lasām komisijas eksperta atzinumu: “1940. gada 26. augustā izveidots Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāts, par tautas komisāru tiek apstiprināts Alfons Noviks.” Lai izprastu eksperta domu gaitu, ņemam talkā pievienoto atsauci — dokumentu, no kura šī informācija it kā iegūta. Tas izrādās 1940. gada 27. augusta laikraksts “Valdības Vēstnesis” (Nr.194). Eksperta Zelmeņa uzrādītajā laikraksta numurā nav neviena vārda par LPSR Iekšlietu tautas komisariāta izveidošanu un Alfona Novika apstiprināšanu amatā. Tā vietā tur publicēta “Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Konstitūcija (Pamatlikums)”. Vai tas nozīmē, ka konkrētais eksperts, un tātad arī komisija uzskata, ka padomju drošības dienests nav vis okupācijas režīma, bet likumīgi uz konstitūcijas pamata dibināta mūsu pašu drošības iestāde? Vai arī pie vainas tomēr būs elementārs zināšanu trūkums?

To apliecina arī visi dokumentā lietotie formulējumi: “izveidots Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāts”, “Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāts tiek sadalīts”, “Latvijas PSR Valsts drošības tautas komisariāts tiek pārdēvēts”, “Latvijas PSR Valsts drošības ministrija tiek apvienota”, “izveidota Latvijas PSR Ministru padomes Valsts drošības komiteja”. Katrs apgalvojums pamatots ar laikrakstā “Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Ziņotājs” publicētajiem LPSR AP Prezidija Dekrētiem. Nekādas okupācijas. Mūsu pašu valsts drošības iestādes vēsture. Okupācija gan vienu reizi ir pieminēta. Citēju: “1941.–1945. g. Laikā kamēr Latviju bija okupējis Vācijas karaspēks, abi šie tautas komisariāti esot darbojušies evakuācijā. Sīkāku ziņu par to darbību nav. 1944. – 1945. gadā tie atjauno darbību Latvijas teritorijā.” Skaidri un gaiši: okupanti bija tikai Vācijas karaspēks! “Mūsu” komisariāti tajā laikā darbojās evakuācijā Pēc tam atkal atjaunoja darbību Latvijā. Un tāds ir eksperta slēdziens?!? No kuras padomju okupācijas laika publikācijas tas pārrakstīts?

Savādāk, kā par diletantisma un nekompetences “Augsto dziesmu”, šo dokumentu nodēvēt nevar. Ar to, protams, domājot Pietuka Krustiņa slaveno vārsmojumu. Ir pilnīgi skaidri redzams, ka ne minētais eksperts, ne komisija kopumā nav nolaidusies tik zemu, lai iepazītos ar līdzšinējiem Latvijas vēsturnieku publicētajiem darbiem par attiecīgo tēmu. Tajā skaitā, lai cik tas dīvaini nebūtu, arī ar komisijas locekļa Ritvara Jansona agrāko gadu pētījumiem.

Saprotu, ka komisija jau neies visu lasīt un pētīt. Tad paņemiet un izlasiet kaut divus dokumentus. Pirmkārt, Satversmes preambulu, kurā skaidri rakstīts: “Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brīvību, 1990. gada 4. maijā atjaunojot valstisko neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata.” Un pēc tam lūdzu beidzot izlasiet sava eksperta uz LPSR Konstitūcijas un LPSR Augstākās Padomes Prezidija Dekrētiem balstīto atzinumu par Latvijas PSR Valsts drošības komiteju. Vai viss ir kārtībā, un nekādas pretrunas neredziet?

Saprotu, ka šobrīd ne lasītāji, ne diemžēl kāds no komisijas nesaprot, kur problēma. Paskaidrošu: Latvijas PSR NKVD tika izveidots ar 1940. gada 29/30. augusta PSRS NKVD “narkoma” Lavrentija Pavloviča Berijas pavēli Nr. 001072 “Par NKVD organizāciju Latvijas PSR”. Par LPSR NKVD dislokācijas vietu tiek nozīmēta Rīga ar tai pakļautām NKVD nodaļām katrā Latvijas apriņķī. Ar šīs pavēles pielikumu par LPSR NKVD “narkomu” iecēla Alfonu Noviku. Šī informācija nav nekas jauns un līdz šim nezināms. Berijas pavēles pilns teksts publicēts Krievijā izdotajā dokumentu krājumā “Pribaltijskij nacionalizm v dokumentah NKVD, MVD i MGB SSSR”. Tāpat tas minēts arī Latvijā līdz šim par tematu publicētajos darbos. Piemēram, Latvijas Valsts arhīva sagatavotajā dokumentu krājumā “Okupācijas varu politika Latvijā 1939–1991”, kā arī krājumā “Aizvestie. 1941. gada 14. jūnijs”. Izskatās, ne komisija, ne tās eksperts par to neko nezina.

Es zinu, ka komisija teiks: mūs 1940. gads nemaz neinteresē. Mums saistošs ir periods no 1944. gada, bet vispār jau no 1953. gada, bet varbūt, ka tikai no 1956. gada. Un vispār — dodiet mums labāk aģentu kartotēku un ziņojumus! Piesējās te viens ar savu vēsturi! Nē, dārgā komisija, lai izprastu padomju okupācijas režīma drošības dienestu darbību, zināšanām jābūt sistēmiskām. Bet, lai izprastu sistēmu, jāsāk no sākuma, t.i., no okupācijas brīža 1940. gadā.

Ābeces patiesība, kura komisijai būtu jāzina, pirms vispār ķerties klāt pie padomju okupācijas režīma drošības dienestu izpētes ir, ka Latvijā darbojušos padomju okupācijas režīma drošības dienestus sauca par Latvijas PSR dienestiem tikai teritoriālās piekritības, nevis administratīvās pakļautības dēļ. Šos dienestus veidoja, vadīja, kontrolēja, reformēja un pārdēvēja tikai Maskavā. Juridiski tas saucās vissavienības, starprepublikāniskais vai koprepublikāniskais (nosaukumi laika gaitā mainījās) dienests. Krievu valodā — “sojuzno-respublikanskij organ”. Latvijā par tiem netika lemts nekas. Pilnīgi nekas. Neviens okupants nekad neļaus lemt par saviem drošības dienestiem okupētās zemes “aborigēniem”. Visi šie oficiāli publicētie LPSR AP Prezidija dekrēti, uz kuriem atsaucas minētais eksperts, tikai dublēja Maskavas lēmumus, un to mērķis bija slēpt okupācijas faktu. Tieši tāpēc mūsu kaimiņi lietuvieši nelieto lietuviskoto padomju terminoloģiju. Savukārt Latvijā tāda vēl joprojām ir oficiālā terminoloģija, kuru lieto arī komisijas nosaukumā. Bet tā, savukārt, lietojot šo aplamo terminoloģiju, nonākusi pie aplamiem avotiem un aplamiem secinājumiem — LPSR VDK ir mūsu pašu Latvijas iestāde, kas veidota uz LPSR Konstitūcijas un LPSR AP Prezidija dekrētu pamata. Nu kā lai izvairās no skumjā secinājuma, ka Latvijas ir Baltijas vājākais posms jebkurā jomā, arī vēsturē?

Komisijas locekļi nav mazi bērni, bet pārsvarā zinātņu doktori, tāpēc man ir jautājums — cik gadi bija nepieciešami, lai kļūtu par ekspertiem savā jomā un specialitātē? Pieci, desmit, piecpadsmit? Tieši tikpat paies arī pētot padomju okupācijas drošības dienestus, un tikai tad varēs saukties par šīs tēmas ekspertiem. Šobrīd, kā redzams, “ekspertiem” nav pat pietiekamas zināšanu bāzes, lai uzsāktu padziļinātu problēmu izpēti jautājumos par padomju drošības dienestu darbību. Šobrīd ir komisijas locekļi, kuri veic pētījumus pilnīgi aplamā virzienā, kas nekādi nav saistīts ar padomju okupācijas režīma drošības dienestiem. Vienam otru dēvējot par ekspertiem un speciālistiem, jūs degradējiet šos jēdzienus. Atcerieties Zinātnieka ētikas kodeksā teikto: “Zinātnieks uzņemas veikt ekspertīzi tikai tad, ja ekspertējamais zinātnes virziens atbilst zinātnieka specializācijai, zināšanām un pieredzei.”

Pievienot komentāru

Komentāri (11)

  1. Visvaldis Mucenieks Atbildēt

    Par Satversmes preambulu
    Egils Levits piedāvāja Satversmes preambulas pirmo teikumu šādā redakcijā: „1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas Republika ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes, balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai tā varētu brīvi pašnoteikties un kā valstsnācija veidot nākotni pati savā valstī”. Spēcīgs un skaidrs vēstījums!

    Taču oficiāli pieņemtajā preambulas tekstā jūtama iekodēta doma, ka valsts proklamēšanas brīdī latvieši pēkšņi paši atteikušies no savas valstsgribas, no valstsnācijas statusa, no tiesībām uz pašnoteikšanos un vēlēšanās brīvi veidot nākotni pašiem savā valstī. Nekā no tā vairs preambulā nav. Viss nodots ‘Latvijas tautai’. Jāšaubās, vai vēl kaut viena tauta pasaulē būtu labprātīgi spērusi tādu pašiznīcināšanās soli!

    Preambulas pirmā, galvenā teikuma beigu daļa pārveidota šādi: „lai ‘garantētu’ latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem.” Skaidrs, ka tik spēcīgu garantiju latviešiem reāli nevar nodrošināt neviens cits, kā tikai Kungs Dievs, bet nav nekādu pazīmju, ka Viņš to nodomājis darīt. Ar Viņa ziņu vēstures gaitā simtiem tautu un valodu jau nozudušas no zemes virsas bez pēdām. Kāpēc lai latviešu nācija būtu izņēmums, ja Viņš pat Savu izredzēto tautu reizi pa reizei draudēja izdeldēt?
    Ja runājam par laicīgo varu garantijām, tad atcerēsimies pasaules varenāko kodollielvalstu garantijas Ukrainai. Ukraina jau trešo gadu bezcerīgi gaida šo garantiju garantēšanu.

    Satversmes 114. pantā teikts: „Personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību.” Akurāt tas pats un tik pat, kas un cik latviešiem. Arī pastāvēšana cauri gadsimtiem tām tāpat netiek liegta.
    Bet latviešiem taču bija zeme, bija valstsgriba un neatņemamas tiesības uz pašnoteikšanos, savu valsti un brīvu nākotnes veidošanu tajā! Un latvieši taču kādreiz dziedāja: „Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē, mēs gribam te paši sev likumus lemt.” Kur tas viss ir? Tagad varam vien dziedāt sērīgo dziesmiņu ‘Viss pagājis, aizmirsts un zudis…’.

    Kas tad īsti ir preambulā piesauktā ‘Latvijas tauta’, kurai nodota vara pār mums? Uz to atbilde rodama preambulas anotācijā, kur tā mēs lasām: “Ar „mēs” (‘Latvijas tautu’) jāsaprot katrs, kas uz šo (preambulā uzskaitīto) vērtību pamata jūtas piederīgs Latvijai. Uzskaitījums, protams, nav pilnīgs, te norādīti tikai būtiskākās vērtības un faktori. Indivīds nekādā ziņā nav spiests tām pievienoties, katrs var veidot pats savu vērtību sistēmu un identitāti, gan izmantojot daļu no šeit minētajiem faktoriem, gan arī nevienu no tiem. To pilnā mērā garantē cilvēktiesības.”

    Šis Saeimas lēmums ir vēsturisks ar to, ka Saeimas deputāti latvieši savu valsti juridiski nodevuši 2014. gada un visu turpmāko gadu modeļa ‘Latvijas tautai’ (ar visiem 700000 ieceļotāju no padomijas un nu jau drīz arī no Tuvajiem Austrumiem un Āfrikas), cerot uz tādā veidā tapušās ‘multikulturālās’ un ‘multietniskās’ ‘Latvijas tautas’ ‘garantijām’ latviešu nācijas pastāvēšanai un attīstībai.
    Taču ‘Latvijas tauta’ var ņemt vērā preambulā uzskaitītās vērtības un faktorus pilnīgi vai daļēji, bet drīkst arī neņemt vērā pilnīgi neko un veidot savu vērtību sistēmu un identitāti. Šis skaidrojums izcili derēs tiem musulmaņu tūkstošiem, kas drīz arī kļūs par ‘Latvijas tautu’ un noteikti izvēlēsies veidot Satversmes preambulā minēto ‘savu vērtību sistēmu un identitāti’. Ja tā, tad kāpēc lai tie mums kaut ko garantētu?

  2. Visvaldis Mucenieks Atbildēt

    Raksta autors mudina pārlasīt Satversmes preambulu, sevišķi teikumu: “Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brīvību, 1990. gada 4. maijā atjaunojot valstisko neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata.”
    Satversmes preambulu esmu pārlasījis vismaz duci reižu, bet palieku pie uzskata, ka tajā teiktais par pretošanos padomju okupācijai ir, maigi izsakoties, stipri pārspīlēts. Tāpēc lūgtu autoru sīkāk paskaidrot, kā tad izpaudās ‘Latvijas tautas’ pretošanās padomju okupācijas režīmam, ja neskaita pirmos pēckara gadus (līdz 1949. gada deportācijām un astoņdesmito gadu beigas, kad PSRS sāka irt pa vīlēm un ne jau ‘Latvijas tautas’ pretošanās dēļ). Būšu patiesi priecīgs, ja autors viesīs skaidrību attiecībā uz viņa paša citēto preambulas teikumu.
    Esmu nodzīvojis padomju okupācijā no pirmās līdz pēdējai dienai, bet nekādu dižo pretošanos netapu manījis. Pēc 1949. gada deportācijām neizvestie zemnieki pēkšņi atskārta kolektīvās saimniekošanas priekšrocības un lavīnveidā sastājās kolhozos. Netraucēti strādāja rūpniecība un transports, studenti kala zinātnisko komunismu augstskolās, simti tūkstošu demonstrantu ar boļševiku vadoņu svētbildēm gāja svētku gājienos. Kartupeļu zagšana no kolhoza lauka vai sīkas ‘iznešanas’ no rūpnīcām taču nebija pretošanās okupācijai.
    Pats neesmu bijis ne pionieris, ne komjaunietis, ne KP biedrs, jo es, tāpat kā daudzi, ienīdu šo režīmu, bet tāpēc neuzskatu sevi par dižu cīnītāju pret okupāciju. Bija, protams, daži tā sauktie disidenti, bet tā taču nebija ‘Latvijas tauta’, kurai preambula nesavtīgi pieskaita arī simtus tūkstošu no ‘brālīgajām republikām’ ieklīdušos. Vai tad tiešām tie ieradās šeit, lai cīnītos pret padomju (paši savu) okupāciju?
    Un ja reiz runājam par Satversmes preambulu, tad parunāsim sīkāk. Ko latvieši ir ar to ieguvuši vai zaudējuši? Savu skatījumu par to piedāvāju atsevišķi nākamajā komentārā.

  3. Nu, atvēru periodika.lv, Valdības vēstneša 27.08.1940. numuru. Tur 4.lappusē melns uz balta rakstīts, ka par Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisāru tiek apstiprināts Alfons Noviks.
    Acīmredzot Turčinska kungam ir pavāji ar redzi. Un kā viņam ir ar veselo saprātu?

    • Uldi, vaina nav ne redzē ne saprātā. Kungs Turčinskis ir precējies ar kādu Dreimanes kundzi no Okupācijas muzeja, kura netika paņemta komisijas sastāvā, lai arī viņas laulenis to ilgi, dikti un beigās pat trakoti uzstājīgi lūdza. No šejienes Turčinska kunga naids pret komisiju, kas gan pagaidām vēl nav sasniedzis to pakāpi, kad aizskar īstos lielo partiju funkcionārus.

  4. Piekrītu – ir kļūda okupācijas gadus saukt par padomju laiku atbilstoši padomju terminoloģijai! Tad jau Okupācijas muzeju arī varētu saukt tikai un vienīgi par Padomju laiku muzeju?
    Citādi 2100.gadā būs situācija, kad latvieši teiks – ja jau latvieši laikā no 1991.-2090.gadam visur teica padomju laiki (arī Saeimā, arī “LA” žurnālisti un arī partija NA), tad laikam jau taisnība ir tiem, kuri apgalvoja, ka 1940.gadā nebija okupācijas. Ne latvieši pretojās, ne vēlāk šos gados pieminēja kā okupācijas gadus.

  5. Pamatīgi Zigmārs Turčinskis izķidājis komisijas viltus pētniekus!

  6. Paldies Zigmār!!!
    Paldies, ka ir vismaz viens, kas uzmana muļķību! Vai varbūt apzinātu rīcību?!

  7. Par šādiem novērojumiem saka citi Čekas materiālu pētnieki? Vai kāds vińiem prasīs?

  8. Čekistu atmaskošanas vietā, sākusies čekistu atmazgāšana. To varēja paredzēt. Čekisti nepadodas. :)))

  9. Sākas okupantu oficiāla atmazgāšana ?
    Daļa no kartotēkas jau esot šajos 25 gados iznīcināta,
    oficiāli izsvaidot pa dažādām iestādēm un glabājot
    to iestāžu pagrabos(tiešā nozīmē).

Atis Klimovičs: Kāpēc mūsu ģenerāļi klusē? (30)Katrs Latvijas iedzīvotājs būs kaut reizi dzirdējis kāda ārvalstu komentētāja vai militārā eksperta izteikumus par to, cik dienās uzbrukuma gadījumā sabrukšot Latvijas un tās kaimiņu aizsardzība.
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. No elektrības cenām neatkarīgs slēpošanas kalns

Dažas Latvijas slēpošanas trases uzsāka sezonu jau novembra pirmajā pusē, kad uzsniga pirmais sniegs. Ja laika apstākļi turpmāk būs labvēlīgi, slēpotāji drīz atkal varētu atsākt ziemas sportošanu. Vienīgais sarūgtinājums, ka elektrības izmaksu pieauguma dēļ jāpaaugstina arī cenas. Daži uzņēmēji pat teikuši, ka elektrības izmaksas ir tik lielas, ka trase vispār jāslēdz.

Lasītāju aptauja
Kas vairo bažas par Latvijas drošību?
Draugiem Facebook Twitter Google+