Zigmārs Turčinskis: Nelāgs sākums 11
Šobrīd, kad beidzot norimušas politiskās kaislības ap komisijas izveidošanu un varētu sākties auglīgs zinātniskais darbs. Latvijas Universitātes mājas lapā parādījusies komisijas “seja” — sadaļa, kurā atrodama informācija par komisiju, un pirmās ziņas par zinātniskajām aktivitātēm.
Kā noprotu, komisijai ir divi virzieni — vēsturiskais un juridiskais. Neesmu jurists, tāpēc varu runāt tikai par vēsturisko virzienu, kuram teorētiski vajadzētu būt galvenajam.
Sadaļā “Īsi par Valsts drošības komiteju” ir publicēts oficiāls apkopojums “Latvijas PSR Valsts drošības komiteja: oficiālie nosaukumi un vadītāji (1940–1991).” Tātad pirmais ieskats tēmā un sava veida zinātniskā esence. Konkrētās publikācijas autors ir vēstures zinātņu doktors Gints Zelmenis, kurš dokumentu parakstījis kā “VDK zinātniskās izpētes komisijas pieaicinātais eksperts”. Savukārt komisijas sastāvā viņš figurē kā “piesaistītais eksperts vadošā viespētnieka amatā”. Tituli un nosaukumi ir graujoši arī pārējiem komisijas locekļiem. Diez pēc kāda principa dalīti?
Lasot minēto tekstu nespēju saprast — smieties vai lamāties? Uztvert to kā stulbu joku vai traģēdiju? Beigās savu attieksmi noformulēju kaut kur pa vidu starp joku un traģēdiju — Dievs, stāvi mums klāt šai nestundā bargā, kad attiecīgā komisija spers ārā savus atzinumus…
Nesākšu šobrīd analizēt visu tekstu un visas tur sarakstītās aplamības. To ir daudz. Ko vērta jau ir eksperta nezināšana, kā tad īsti sauca LPSR NKGB “narkomu” Šustinu — Sīmanis vai Semjons? Ja teksta autors nezina, kur meklēt informāciju, lai to precizētu varu izpalīdzēt — valsts drošības kapteinis Semjons Matvejevičs Šustins (1908–1978). Pirms nosūtīšanas uz Latviju strādājis PSRS NKVD centrālajā aparātā Maskavā. Pēc darbošanās Latvijā — Kirovas apgabala NKVD priekšnieks, vēlāk pārcelts uz GULAGa sistēmu kā nometņu priekšnieks.
Bet tagad par galveno — padomju okupācijas režīma drošības dienestu izveidošanu Latvijā un jautājumu: kas tos veidoja un kam tie pakļāvās? Lasām komisijas eksperta atzinumu: “1940. gada 26. augustā izveidots Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāts, par tautas komisāru tiek apstiprināts Alfons Noviks.” Lai izprastu eksperta domu gaitu, ņemam talkā pievienoto atsauci — dokumentu, no kura šī informācija it kā iegūta. Tas izrādās 1940. gada 27. augusta laikraksts “Valdības Vēstnesis” (Nr.194). Eksperta Zelmeņa uzrādītajā laikraksta numurā nav neviena vārda par LPSR Iekšlietu tautas komisariāta izveidošanu un Alfona Novika apstiprināšanu amatā. Tā vietā tur publicēta “Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Konstitūcija (Pamatlikums)”. Vai tas nozīmē, ka konkrētais eksperts, un tātad arī komisija uzskata, ka padomju drošības dienests nav vis okupācijas režīma, bet likumīgi uz konstitūcijas pamata dibināta mūsu pašu drošības iestāde? Vai arī pie vainas tomēr būs elementārs zināšanu trūkums?
To apliecina arī visi dokumentā lietotie formulējumi: “izveidots Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāts”, “Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāts tiek sadalīts”, “Latvijas PSR Valsts drošības tautas komisariāts tiek pārdēvēts”, “Latvijas PSR Valsts drošības ministrija tiek apvienota”, “izveidota Latvijas PSR Ministru padomes Valsts drošības komiteja”. Katrs apgalvojums pamatots ar laikrakstā “Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Ziņotājs” publicētajiem LPSR AP Prezidija Dekrētiem. Nekādas okupācijas. Mūsu pašu valsts drošības iestādes vēsture. Okupācija gan vienu reizi ir pieminēta. Citēju: “1941.–1945. g. Laikā kamēr Latviju bija okupējis Vācijas karaspēks, abi šie tautas komisariāti esot darbojušies evakuācijā. Sīkāku ziņu par to darbību nav. 1944. – 1945. gadā tie atjauno darbību Latvijas teritorijā.” Skaidri un gaiši: okupanti bija tikai Vācijas karaspēks! “Mūsu” komisariāti tajā laikā darbojās evakuācijā Pēc tam atkal atjaunoja darbību Latvijā. Un tāds ir eksperta slēdziens?!? No kuras padomju okupācijas laika publikācijas tas pārrakstīts?
Savādāk, kā par diletantisma un nekompetences “Augsto dziesmu”, šo dokumentu nodēvēt nevar. Ar to, protams, domājot Pietuka Krustiņa slaveno vārsmojumu. Ir pilnīgi skaidri redzams, ka ne minētais eksperts, ne komisija kopumā nav nolaidusies tik zemu, lai iepazītos ar līdzšinējiem Latvijas vēsturnieku publicētajiem darbiem par attiecīgo tēmu. Tajā skaitā, lai cik tas dīvaini nebūtu, arī ar komisijas locekļa Ritvara Jansona agrāko gadu pētījumiem.
Saprotu, ka komisija jau neies visu lasīt un pētīt. Tad paņemiet un izlasiet kaut divus dokumentus. Pirmkārt, Satversmes preambulu, kurā skaidri rakstīts: “Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brīvību, 1990. gada 4. maijā atjaunojot valstisko neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata.” Un pēc tam lūdzu beidzot izlasiet sava eksperta uz LPSR Konstitūcijas un LPSR Augstākās Padomes Prezidija Dekrētiem balstīto atzinumu par Latvijas PSR Valsts drošības komiteju. Vai viss ir kārtībā, un nekādas pretrunas neredziet?
Saprotu, ka šobrīd ne lasītāji, ne diemžēl kāds no komisijas nesaprot, kur problēma. Paskaidrošu: Latvijas PSR NKVD tika izveidots ar 1940. gada 29/30. augusta PSRS NKVD “narkoma” Lavrentija Pavloviča Berijas pavēli Nr. 001072 “Par NKVD organizāciju Latvijas PSR”. Par LPSR NKVD dislokācijas vietu tiek nozīmēta Rīga ar tai pakļautām NKVD nodaļām katrā Latvijas apriņķī. Ar šīs pavēles pielikumu par LPSR NKVD “narkomu” iecēla Alfonu Noviku. Šī informācija nav nekas jauns un līdz šim nezināms. Berijas pavēles pilns teksts publicēts Krievijā izdotajā dokumentu krājumā “Pribaltijskij nacionalizm v dokumentah NKVD, MVD i MGB SSSR”. Tāpat tas minēts arī Latvijā līdz šim par tematu publicētajos darbos. Piemēram, Latvijas Valsts arhīva sagatavotajā dokumentu krājumā “Okupācijas varu politika Latvijā 1939–1991”, kā arī krājumā “Aizvestie. 1941. gada 14. jūnijs”. Izskatās, ne komisija, ne tās eksperts par to neko nezina.
Es zinu, ka komisija teiks: mūs 1940. gads nemaz neinteresē. Mums saistošs ir periods no 1944. gada, bet vispār jau no 1953. gada, bet varbūt, ka tikai no 1956. gada. Un vispār — dodiet mums labāk aģentu kartotēku un ziņojumus! Piesējās te viens ar savu vēsturi! Nē, dārgā komisija, lai izprastu padomju okupācijas režīma drošības dienestu darbību, zināšanām jābūt sistēmiskām. Bet, lai izprastu sistēmu, jāsāk no sākuma, t.i., no okupācijas brīža 1940. gadā.
Ābeces patiesība, kura komisijai būtu jāzina, pirms vispār ķerties klāt pie padomju okupācijas režīma drošības dienestu izpētes ir, ka Latvijā darbojušos padomju okupācijas režīma drošības dienestus sauca par Latvijas PSR dienestiem tikai teritoriālās piekritības, nevis administratīvās pakļautības dēļ. Šos dienestus veidoja, vadīja, kontrolēja, reformēja un pārdēvēja tikai Maskavā. Juridiski tas saucās vissavienības, starprepublikāniskais vai koprepublikāniskais (nosaukumi laika gaitā mainījās) dienests. Krievu valodā — “sojuzno-respublikanskij organ”. Latvijā par tiem netika lemts nekas. Pilnīgi nekas. Neviens okupants nekad neļaus lemt par saviem drošības dienestiem okupētās zemes “aborigēniem”. Visi šie oficiāli publicētie LPSR AP Prezidija dekrēti, uz kuriem atsaucas minētais eksperts, tikai dublēja Maskavas lēmumus, un to mērķis bija slēpt okupācijas faktu. Tieši tāpēc mūsu kaimiņi lietuvieši nelieto lietuviskoto padomju terminoloģiju. Savukārt Latvijā tāda vēl joprojām ir oficiālā terminoloģija, kuru lieto arī komisijas nosaukumā. Bet tā, savukārt, lietojot šo aplamo terminoloģiju, nonākusi pie aplamiem avotiem un aplamiem secinājumiem — LPSR VDK ir mūsu pašu Latvijas iestāde, kas veidota uz LPSR Konstitūcijas un LPSR AP Prezidija dekrētu pamata. Nu kā lai izvairās no skumjā secinājuma, ka Latvijas ir Baltijas vājākais posms jebkurā jomā, arī vēsturē?
Komisijas locekļi nav mazi bērni, bet pārsvarā zinātņu doktori, tāpēc man ir jautājums — cik gadi bija nepieciešami, lai kļūtu par ekspertiem savā jomā un specialitātē? Pieci, desmit, piecpadsmit? Tieši tikpat paies arī pētot padomju okupācijas drošības dienestus, un tikai tad varēs saukties par šīs tēmas ekspertiem. Šobrīd, kā redzams, “ekspertiem” nav pat pietiekamas zināšanu bāzes, lai uzsāktu padziļinātu problēmu izpēti jautājumos par padomju drošības dienestu darbību. Šobrīd ir komisijas locekļi, kuri veic pētījumus pilnīgi aplamā virzienā, kas nekādi nav saistīts ar padomju okupācijas režīma drošības dienestiem. Vienam otru dēvējot par ekspertiem un speciālistiem, jūs degradējiet šos jēdzienus. Atcerieties Zinātnieka ētikas kodeksā teikto: “Zinātnieks uzņemas veikt ekspertīzi tikai tad, ja ekspertējamais zinātnes virziens atbilst zinātnieka specializācijai, zināšanām un pieredzei.”
