Pasaulē
Eiropa

Nelegālais imigrants vai laipni gaidīts bēglis? Toma Ancīša reportāža no Diseldorfas 16


Diseldorfā no vilciena izkāpj vīrieši un sievietes, veci un jauni, ģimenes ar bērniem. Gan ar lielām ceļasomām un matračiem nešļavā, gan mazu plastmasas maisiņu kā vienīgo atlikušo īpašumu šai pasaulē. Gan gluži jaunās, siltās un modīgās drēbēs tērpti, gan aukstajai naktij nepiemērotos basketbola šortos un nonēsātās sandalēs.
Diseldorfā no vilciena izkāpj vīrieši un sievietes, veci un jauni, ģimenes ar bērniem. Gan ar lielām ceļasomām un matračiem nešļavā, gan mazu plastmasas maisiņu kā vienīgo atlikušo īpašumu šai pasaulē. Gan gluži jaunās, siltās un modīgās drēbēs tērpti, gan aukstajai naktij nepiemērotos basketbola šortos un nonēsātās sandalēs.
Foto – Toms Ancītis

Nespējot tikt galā ar bēgļu pieplūdumu, kopš svētdienas Vācija uz laiku atjaunojusi robežkontroli ar Austriju. Kas notika pirms tam, un kas noveda pie šāda lēmuma? Reportāža no Vācijas federālās zemes Ziemeļreinas-Vestfālenes, kas ik dienas uzņem tūkstošiem bēgļu no Ungārijas.

Bēgļu sadale

Ir dažas minūtes pirms pusnakts, kad Diseldorfas lidostas dzelzceļa stacijā iebrauc pasažieru vilciens no Zalcburgas. Garš sastāvs ar paveciem baltiem vagoniem, sarkanas “Deutsche Bahn” lokomotīves vilkts, – pēc skata kā jebkurš vilciens, kādu šeit dienā pietur simtiem. Taču šis reiss nav atrodams nevienā kustības sarakstā. To uz perona sagaida pulks formās un privātā tērptu ļaužu – policisti, pa dažam karavīram, brīvprātīgie darbinieki no labdarības organizācijām, tulki.

Ar šo vilcienu Vācijā caur Austriju ir ieradušies apmēram 400 bēgļu no Ungārijas. Maza daļiņa no tiem desmitiem tūkstošu, kuri Vācijā šobrīd pastiprināti ieplūst, kopš pēc šaušalīgā notikuma ar kravas mašīnā atrastajiem 70 no­smakušo bēgļu līķiem un bēgļu krīzes Budapeštas centrālajā stacijā viņus nolēma uzņemt Vācijas valdība. Bavārijā, kas atrodas pie robežas ar Austriju, jau sen vairs nav vietu iebraukušo izmitināšanai. Tādēļ tā uz solidaritāti aicina citas federālās zemes. Ziemeļreina-Vestfālene ir viena no tām, kas atsaukusies palīdzības lūgumiem.

Galerijas nosaukums

Galvenais bēgļu sadales centrs Nordreinā-Vestfālenē līdz šim ir bijusi Dortmunde. No šīs pilsētas, kas iedzīvotāju skaita ziņā līdzinās Rīgai, iebraukušie bēgļi tiek sadalīti un nosūtīti uz bēgļu mītnēm pašvaldībās visās federālās zemēs. Taču pēdējās dienās Dortmundei šis slogs ir kļuvis nepanesams. Daždien tūkstotis bēgļu, dažu nakti pat divi vai trīs tūkstoši, kuri ir ne tikai jāsagrupē pa vilcieniem un autobusiem, bet arī jāpaēdina, jāpadzirdina, medicīniski jāaprūpē – Dortmundei tam vienkārši vairs nepietiek jaudas. Tādēļ Diseldorfa nākusi pretī Dortmundei, “dodot tai brīvdienas”. Proti, apsolījusi katru otro dienu uz 24 stundām tās vietā uzņemties bēgļu sadales pienākumu.


Sagaida bez ovācijām

Dortmundē un citās pilsētās, kas līdz šim uzņēmušas vilcienus ar bēgļiem no Ungārijas, atbraucējus līdz šim gandrīz vienmēr sagaidījuši sveicēju pūļi ar aplausiem, dāvanām, paciņām un sviestmaizēm. “Laipni lūgti Vācijā!” – kārtējā vilciena durvīm atveroties, skandējuši stacijā sapulcējušies bēgļu atbalstītāji.

Diseldorfā turpretī sagaidītāju nav. Ne tāpēc, ka diseldorfieši būtu mazāk viesmīlīgi, skaidro pilsētas preses pārstāvis Mihaels Bergmans. Sveicēju nav klāt gan tāpēc, ka Diseldorfa sadales punktu iekārtojusi tālu no pilsētas centra – lidostas stacijā, gan tādēļ, ka pilsētas vadītāji apzināti lūguši no tamlīdzīgām akcijām atturēties. “Mēs to darām pirmo reizi, un mums vēl nav skaidrs, kā tas viss darbosies,” saka Bergmans.

Noguruši bēgļi, noguruši sagaidītāji

“Jā, ir preses brīvība, bet ir arī personas privātums. Bet varbūt tomēr varētu lūgt nedaudz cieņas?” fotogrāfus no lokālajiem medijiem, kas pievirzījušies tuvu vilcienam, sašutusi apsauc kāda brīvprātīgā palīdze. Pat bez apsaukšanas diez vai pat visaukstasinīgākais fotogrāfs jūtas ērti, šajā situācijā spiežot kameras pogu, pavērsies pret nogurušajiem, bezpalīdzīgajiem cilvēkiem. Taču tas ir viņu darbs.

Cilvēki, kas patlaban kāpj ārā no vilciena Diseldorfā, iespējams, ir daļa no tiem tūkstošiem bēgļu, kuri vēl pirms dažām dienām, iesprostoti Budapeštas centrālajā stacijā, skandējuši: “Germany!” un “Merkel!”. “Uz Vāciju,” viņi saukuši, “laidiet mūs uz Vāciju!” To cilvēku sejās, kuri, lēnīgi nesdami savas paunas un bērnus uz rokām, dodas augšup pa kāpnēm uz bēgļu sadales punktu, neatspoguļojas ne apmierinājums, ne atvieglojums par to, ka nonākuši zemē, uz kuru tā vēlējušies. Vienīgais, kas tajās redzams, ir absolūts nogurums – uz robežas ar vienaldzību. Divpadsmit stundu ildzis šis brauciens. Vēl pirms tā bijis daudz negulētu nakšu, stresa, apdraudējumu, nedrošības par nākotni, tūkstošiem kilometru ceļa no dažādām valstīm.

Ne tikai bēgļi ir pārguruši. Noguruši ir arī viņu sagaidītāji – palīgi no dažādām organizācijām un privātā kārtā. Mousa Salaimans, arābu valodas pratējs no Diseldorfas, ieradies stacijā jau pēcpusdienā: “Man piezvanīja, teica, ka šodien nepieciešams tulks. Es, protams, uzreiz sacīju: jā.” Šis pienākums viņam ir pilnīgi brīvprātīgs un netiek atlīdzināts. Mousa saka: ir jāpalīdz! Ja nepalīdzēs viņš, palīdzēs salafisti – visur, kur ierodas bēgļi, radikālie islāmisti mēģina pieteikties par brīvprātīgajiem tulkiem un palīgiem, jauniebraukušos cenzdamies pievērst radikālajam islāmam.

“Palīdziet nokļūt Helsinkos!”

Kad vilciens beidzot ir klāt Mousa Salaimans steidzas zālē pie bēgļiem. Ne preses pārstāvji, ne citas nepiederošas personas telpā netiek ielaistas. Ik pa laikam uz zāli aizsoļo pa ārstu brigādei sarkanās formās – daudziem nepieciešama medicīniska palīdzība. Zāles stikla sienas ir nosegtas ar aizkariem, un vienīgais punkts, no kura var redzēt to, kas notiek iekšā, ir stikla ieejas durvis. Tām garām uz nakts reisiem dodas lidostas viesi. “Kas tad tur notiek? Ā, bēgļi,” kāds sirms kungs piebiksta savai dzīvesbiedrei.

Ir pagājusi ne vairāk kā pusstunda, kad desmitiem atbraucēju ir jau atkal ārā no zāles. “Kur ir “Makdonalds”?” vēlas zināt grupiņa puišu. Citi pulcējas ap telefona automātiem, cenzdamies piezvanīt tuviniekiem. Tomēr lielākā daļa drūzmējas ap vilciena biļešu automātiem. Telpu piepilda cigarešu dūmi – policisti gan lūdz nodzēst cigaretes, norādot, ka šeit smēķēt aizliegts, taču jau ir paguruši no aizrādīšanas.

Palīdzību bēgļi lūdz ne tikai palīgiem un policistiem (lai atvieglotu komunikāciju, bēgļu uzņemšanā speciāli norīkoti arī arābu izcelsmes policisti), bet arī nejaušiem garāmgājējiem. “Hamburg! Hamburg! Help me to buy a ticket to Hamburg!” (“Palīdziet man nopirkt biļeti uz Hamburgu!”) lūdzošām acīm manī raugās kāds jauns puisis. Tiklīdz esam izvēlējušies biļeti uz vilcienu, kas atiet jau pēc desmit minūtēm, rodas sarežģījumi: viņam ir tikai 100 eiro naudaszīmes, kuras automāts nepieņem. Jāmeklē kur samainīt naudu.

Taču pa to laiku mūs aplenkuši vēl vismaz desmit bēgļu. Kāds sauc: “Berlīne! Palīdziet uz Berlīni!” Kāda sagumusi sieviete no Sīrijas raud: viņai ir jau iepriekš nopirkta biļete uz Berlīni, taču dažādos laikos viņas vīram un bērniem. “Kā lai samaina?” to viņa rāda ar zīmēm, jo angliski nerunā ne vārda. Ar vīriešu starpniecību, kuri mazliet runā angliski, lūdzu viņu vērsties pie brīvprātīgajiem palīgiem. Viņa vīlusies novēršas. Izskatās – netic, ka viņai kāds palīdzēs.

Nākamajiem, kas stāv rindā pie automāta, vajag Diseldorfu, Štutgarti, Briseli, Kopenhāgenu. Šīs biļetes izdodas nopirkt, taču uz citu pieprasītu galamērķi – uz Helsinkiem tas vairs nav iespējams. Trīsdesmit stundu brauciens ar veselu rindu pārsēšanos nav to ceļojumu sarakstā, uz kuriem biļetes var iegādāties automātā. Kur atrodas Helsinki, viņiem nav ne jausmas. Taču tur dzīvojot vai uz turieni nesen devušies radinieki, draugi, kopienas, citi zināmi bēgļi – un tas ir ļoti svarīgi, jo cilvēkiem, kuri nerunā nevienā svešvalodā, nokļūt pie savējiem nozīmē drošību. “Biļetes var nopirkt arī vilcienā,” uzsauc kāda dzelzceļa darbiniece. Rinda ar cilvēkiem tūliņ metas lejā uz peronu.

Dublinas regula – tikai teorija

Notikumi šajās dienās, kopš Vācija piedzīvo bēgļu pieplūdumu, attīstās ļoti strauji – piektdien Vācijas dzelzceļš nāca klajā ar paziņojumu, ka bēgļi un viņu palīgi vilcienos drīkst braukt par brīvu. Ne ar kādu dokumentu tas nav obligāti jāpierāda – pretimnākšana balstīta uz uzticības principa un, kā norādīja “Deutsche Bahn”, “mēs ceram, ka tas netiks izmantots ļaunprātīgi”. Brīvprātīgie palīgi stāsta, ka vilciens no Zalcburgas Diseldorfā nav pienācis pilns, daudzi izkāpuši jau pa ceļam, lai brauktu tālāk uz citiem saviem galamērķiem. Tobrīd vēl vai nu ar Vācijas izsniegtajām brīvbiļetēm, vai paši par saviem līdzekļiem.

Nav pagājušas vēl divas stundas kopš bēgļu ierašanās, kad zāle jau ir pustukša. Lielākā daļa jau ir sadalīti un ar autobusiem izvadāti pa bēgļu mītnēm pašvaldībās dažādos virzienos Ziemeļreinā-Vestfālenē, bet pārējie – paši uz savu roku devušies ceļā uz dažādām vietām Vācijā un visā Eiropā. Pēc nākamo vilcienu ierašanās ar 500 bēgļiem ap pulksten diviem naktī notiek apmēram tas pats – uz zāli, lai mazliet atspirgtu, ieēstu, padzertu, tālāk uz autobusiem vai biļešu automātiem.

Diseldorfas pilsētas pārstāvis Mihaels Bergmans pēdējās dienās nav gulējis vairāk kā bēgļi – tik saspringtas tās bijušas. Taču kopā ar kolēģiem viņš sagaida arī otru vilcienu un tikai tad dodas mājup. Līdz tam viņam ir laiks sarunai.

– No kurām valstīm nāk cilvēki, kas atbrauc šajos vilcienos?

M. Bergmans: – To mēs vēl nezinām. Katrā ziņā skaidrs, ka viņi Vācijā ir nokļuvuši caur Balkānu valstīm, Ungāriju un Austriju.

– Pēc stundas vai divām viņi dosies tālāk. Uz kurieni tieši?

– Viņi tiks nogādāti dažādās Vācijas pilsētās un tālāk tiks izmitināti pastāvīgi. Problēma ir tāda, ka Vācijā nav tādu vietu, kur atrastos kādas milzīgas bēgļu nometnes, kur visi varētu tikt izvietoti vienkopus. Tādēļ bēgļi tiek izsijāti pa mazākām un lielākām pašvaldībām pēc principa: jo bagātāka un lielāka ir pašvaldība, jo vairāk bēgļu tai jāuzņem.

– Kādā statusā ir atbraukušie? Vai viņi ir reģistrēti? Varbūt daļa jau ir paspējuši iesniegt patvēruma pieteikumus?

– Nē, tas notiks vietās, kur viņi tiks nogādāti. Mums Diseldorfā nav bēgļu izmitināšanas iespējas. Un nebūtu arī labi, ja viņi tagad šeit, lidostā, mazliet pagulētu un dotos tālāk ceļā agri no rīta. Jo cilvēki ir tādā noguruma stāvoklī, ka tas, kurš reiz sācis gulēt, gulēs ļoti ilgi. Vēlreiz pēc dažām stundām tikt celtam augšā no miega ir briesmīgāk nekā vispār neiet gulēt. Tāpēc mēs nolēmām, ka dosim iespēju cilvēkiem šeit nedaudz atspirgt, ieēst un tad pēc iespējas drīz doties tālāk uz vietām, kur viņi rīt varēs izgulēties līdz pat vakaram.

– Vai vismaz daļa bēgļu jau ir nodevuši pirkstu nospiedumus Ungārijā?

– Kas noticis Ungārijā, to es nezinu. Šeit būs tā, ka vietās, uz kurām bēgļi tiks nogādāti un izmitināti, arī notiks reģistrācija un varēs iesniegt patvēruma lūgumus.

– Jautājums bija domāts šādā nozīmē: ja viņi ir nodevuši pirkstu nospiedumus Ungārijā, Austrijā vai citā valstī, tad saskaņā ar Dublinas regulu šie cilvēki var tikt nosūtīti atpakaļ uz valstīm, kuru robežu viņi šķērsojuši pirmo?

– Tā ir teorija.

– …?

– Praksē tas izskatīsies tā, ka šie cilvēki šeit arī paliks. Vai nu tāpēc, ka šie ļaudis tieši šeit ir vēlējušies nonākt un ne citā valstī, vai arī tāpēc, ka citas valstis viņus nevēlas – lai vai kāds būtu pamatojums. Viena lieta ir teorija, cita lieta ir prakse.

Bez dokumentiem, bez reģistrācijas

Tas, ka Dublinas regula vairs īsti nav spēkā, protams, ir zināms jau sen. Grieķija un Itālija to vairs neievēro. Vācijas mediji pirms vairākiem mēnešiem ziņoja arī to, ka šo regulu pārkāpj pati Vācija – valsts, kas vēl pirms neilga laika dedzīgi pārmeta tās pārkāpšanu Itālijai un Grieķijai. Bavārijas policisti, nespēdami tikt galā ar milzīgo bēgļu pieplūdumu, nezināmam skaitam imigrantu, nenoņemot pirkstu nospiedumus un nereģistrējot, bija ļāvuši doties tālāk, kur vien viņi vēlas – uz Vāciju vai citām valstīm. Taču tobrīd šī situācija netika uztverta kā pieņemama, bet gan kā policijas nepietiekamo jaudu sekas.

Tas, kas notiek šodien, – vācu pilsētas amatvīrs Dublinas regulu atklāti sauc par teoriju – vēl pirms pāris mēnešiem nebija iedomājams. Viņš to, protams, nedarītu, ja tam nebūtu skaidra akcepta valsts augstākajā politiskajā vadībā. Par to, ka Dublinas regula vairs netiks ievērota attiecībā uz bēgļiem no Sīrijas (un viņi, ierodoties Vācijā, netiks nosūtīti atpakaļ uz valstīm, kurās pirmoreiz reģistrējušies), Vācija oficiāli paziņoja jau 25. augustā. Taču praksē, šķiet, tas attiecas uz visiem, ne tikai Sīrijas bēgļiem.

Astoņpadsmitgadīgais Melats ir no Irākas Kurdistānas. Viņš atbraucis uz Ziemeļreinu-Vestfāleni vēlākajā bēgļu vilcienā – no Minhenes. Ir ap pulksten četriem naktī, kad viņš, ģērbies šortos un sporta kurpēs, mani uzrunā Diseldorfas lidostas stacijas uzgaidāmajā telpā. Uzrunā gan nebūtu pareizi sacīts – viņš man mēmi rāda savu viedtālruni, kurā redzams kāds Vācijas numurs. Viņš vēlas piezvanīt. Pa telefonu pārmijis dažus vārdus kurdu valodā, viņš sniedz tālruni man atpakaļ. “Labvakar, kur jūs esat? Vai varat palīdzēt manam radiniekam? Viņam jātiek uz Heidelbergu, bet viņam nav naudas. Vai jūs varētu viņam nopirkt biļeti? Vēlams, uz vilcienu bez pārsēšanās, jo citādi viņš galā netiks.” Runātājs ir Arafs, viņa Vācijā dzīvojošais tēvocis. Vēlāk noskaidrojas, ka Heidelberga ir tikai starpstacija Melata ceļā – viņš, tāpat kā daudzi, tālāk vēlas braukt pie radiniekiem uz Helsinkiem. Melats nav reģistrēts nekur, nekur Eiropā nav nodevis pirkstu nospiedumus, viņam nav arī nekādu dokumentu. Tulks Mousa Salaimans Melatam palīdz iesēsties vilcienā uz Heidelbergu. Pēc trim stundām pienāk īsziņa no tēvoča Arafa – Melats ir izkāpis Heidelbergas centrālajā stacijā, viss kārtībā.

Robežpārkāpējs? Gaidīts bēglis?

Latvija. Laiks: tikai dienu iepriekš. Ziņu aģentūra BNS publicē ziņu: “Valsts robežsardze imigrācijas kontroles laikā konstatējusi divas nelegālo imigrantu grupas, kas šķērsojušas valsts iekšējo robežu.” “Imigrācijas kontroles laikā Latvijas un Lietuvas robežas tuvumā Bauskas novadā aizturētas divas automašīnas ar astoņpadsmit cilvēkiem. Grupas pārvietojis Itālijas pavalstnieks un divi Irākas pilsoņi ar uzturēšanās atļaujām Somijā un Beļģijā. Par 15 aizturētajiem imigrantiem iegūtas ziņas, ka viņi ir Irākas pilsoņi. Viņi aizturēti un nogādāti Daugavpils pārvaldes aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centrā. Lielākā daļa atteikušies sniegt patiesas ziņas par savu identitāti un atteikušies no pirkstu nospiedumu pārbaudes. Šādas attieksmes mērķis esot izvairīties no reģistrācijas Eiropas Savienības valstīs, kuras nav nelegālo imigrantu galamērķis,” paskaidrojusi robežsardzes pārstāve Kristīne Pētersone.

Divas valstis, tikai pāris tūkstošu kilometru attālumā viena no otras. Abas Eiropas Savienībā, abas Šengenas zonā, abām vismaz teorētiski saistoša Dublinas regula. Taču vienā – Latvijā – stingri ievēro noteikumus un aiztur nelegālos imigrantus. Otrā – Vācijā – viņiem ļauj vilcienā braukt par brīvu, uz kuru Eiropas valsti vien vēlas. Vienā valstī policists ir tas, kurš bēgļus aiztur, otrā – tas, kurš palīdz atrast pareizo stacijas peronu tālākam ceļam. Ko no šo valstu pretrunīgās rīcības saprastu Melats? Kas viņš ir Eiropas Savienībā? Bēglis vai nelegālais imigrants?

Šengenas zona ir kritusi

Laikā starp diviem bēgļu vilcieniem ilgi runājam ar Mihaelu Bergmanu – jau pie izslēgta mikrofona. Par rein­landiešu izteikto viesmīlību un atvērtību pret svešo ne tikai uz Austrumvācijas, bet arī citu Rietumvācijas zemju fona. Par viņa bērnību, uzaugot vidē ar viesstrādniekiem un tādēļ iemantojot nevis atturību pret ārzemniekiem, bet gan pozitīvu attieksmi pret multikulturālu sabiedrību. Par vācu nacistisko pagātni un tās pārvērtēšanu, par vainas sajūtu, kas nosaka šodienas humāno attieksmi pret bēgļiem. Viņu interesē arī tas, kas notiek Austrumeiropā. Par to viņš neko daudz nezina – izņemot to, ka austrum­eiropieši ļoti negatīvi izturas pret bēgļiem. “Un kā jūs domājat – ja jūs to visu uzrakstīsiet, vai šajā sabiedrībā kaut kas mainīsies?”

Austrumeiropā droši vien daudzi pirmām kārtām dzirdētu to, ko nakts otrajā pusē stāsta kāds arābu valodas tulks. Ap 70 procentu sīriešu, kuriem viņš tulkojis, viņaprāt, esot ieradušies Vācijā ekonomisku iemeslu dēļ. Tie Sīrijas reģioni, no kuriem nāk viņa sarunu biedri, esot droši. “Ko nozīmē – drošs?” jau dienu vēlāk smaidot jautā vācu žurnāliste, kuras specializācija ir arābu valstis un kurai esmu pārstāstījis viņa teikto. “Nav tādas vietas, kas Sīrijā būtu droša,” uzskata žurnāliste. Sabrukušā valstī jebkura vieta, kas šodien ir droša, jau rīt var kļūt par visnedrošāko.”

Svētdienas vakars Vācijā pienāca ar jaunu pavērsienu, kas patiesībā bija jau gaidāms pirms nedēļas, taču neviens nezināja, kad tieši tas notiks – uz laiku ir atjaunota robežkontrole uz Vācijas robežas ar Austriju. Tikai vēl pirms pāris dienām Vācijas kanclere Angela Merkele pirmo reizi paziņoja: bēgļu plūsmai uz Vāciju neesot nekāda noteikta ierobežojuma. Tagad šis solis tiek pamatots ar to, ka jādod atelpa Vācijas federālajām zemēm, it sevišķi Bavārijai, jo tās fiziski vairs nespēj tikt galā ar milzīgajiem bēgļu pūļiem. Šis solis būšot pārejošs, tikai uz laiku. Tomēr Eiropas idejas ikona – Šengenas zona – simboliski ir kritusi.


Viedoklis

Kāda nākotnē izskatīsies valsts?

Bailes, nedrošība, bažas – tās virmo visapkārt. Un vienlaikus ar to kaut kas līdzīgs eiforijai. Simtiem tūkstošu cilvēku bija sajūsmā par iespēju būt vajadzīgiem. Nest paciņas, vākt drēbes vai mācīt vācu valodu bēgļiem. “Mēs visiem parādīsim, ka esam atvērta nācija, ka esam humānisti,” šī apņēmība vēl pagājšnedēļ strāvoja gaisā.

Pretrunīgā atmosfēra Vācijā ir jauna parādība. Pats bēgļu pieplūdums, protams, nav nekas jauns. Taču līdz augusta vidum tam piemita cita dimensija.

Pārpildītas bēgļu mītnes, pārslogota patvērumu izskatīšanas procedūra, labējo radikāļu nodedzinātas bēgļu mītnes, naidīgi komentāri internetā un vienlaikus arvien augošs brīvprātīgo bēgļu palīgu skaits – tas viss bija arī agrāk. Tomēr tā bija tikai “viena no tēmām”. Tagad diskusija par bēgļiem Vācijā ir ieguvusi citas aprises, ko vēl pirms dažiem mēnešiem diez vai kāds būtu spējis iedomāties. Un ne tik daudz par apjomu, cik par saturu ir runa. Jautājumi, kas izskan šobrīd, vairs nav tikai par to, “kuru bijušo būvmateriālu veikalu labāk pielāgot bēgļu mītnes vajadzībām”, “vai ir ētiski bēgļus izmitināt kapu teritorijā” vai “cik naudas vēl vajadzīgs”. Tiek vaicāts kas krietni būtiskāks. Kas mēs esam? Kāda nākotnē izskatīsies mūsu valsts? Kāpēc mēs esam tik agresīvi un tik ļoti nīstam svešos? Kāpēc mēs esam tik humāni, atvērti un labsirdīgi? Cik lielā mērā mūsu attieksmi pret bēgļiem šodien noteic mūsu pagātnes melnākās lappuses un nacistiskās pagātnes pārvērtēšana? Kas ir Eiropa? Vai tā vēl vispār ir?

Un ir pilnīgi skaidrs, ka turpmāk kaut kas šajā valstī būtiski mainīsies.

Varbūt uz labu. Varbūt tiks izgudrota kāda vācu brīnummetode, kā miljonus iebraucēju lieliski integrēt. Varbūt kāds no vācu unikālajiem ceļiem, kādus vācieši mēdz iet jau kopš Otrā pasaules kara. Varbūt bēgļi atjauninās novecojušos Vācijas sabiedrību un nākotnē ar saviem nodokļiem maksās tās veco ļaužu pensijas.

Varbūt uz sliktu. Varbūt Vācija sāks līdzināties Francijai ar tās imigrantu geto. Varbūt gaidāmi ilglaicīgi kultūru un reliģiju konflikti un labējā ekstrēmisma uzliesmojumi. Varbūt nākotne nesīs īres cenu eksploziju, pārpildītas skolas, noziedzības pieaugumu, labējo partiju “Alternatīvu Vācijai” parlamentā nākamajās vēlēšanās.

Kas tieši un kā mainīsies, nespēj paredzēt pat pētnieki. Jo – kas ir bēgļi? No kurienes viņi ir? Cik no viņiem tiks piešķirts bēgļa statuss un cik izraidīti?

Arī nauda ir viens no tematiem, par ko domā arī Vācijā. Cik mums tas viss izmaksās? Kāpēc, lai pieliktu dažus eiro bērnu pabalstam, mums jādiskutē mēnešiem ilgi, beigās secinot, ka mēs to nevaram atļauties? Kāpēc bēgļiem turpretī varam ar vieglu roku atvēlēt miljardus?

To, ka šie jautājumi nodarbina cilvēkus, žurnālisti lieliski zina. Taču respektablos medijos par to runā reti.

Virtuves sarunās žurnālisti atzīst – tā ir milzīga atbildība. Nepielaist uguni sausai zāle. Ja runāt, tad tikai lietišķi, bez emocionāla tonējuma. Jo kurš būs līdzatbildīgs, ja pēc kāda kritiska raksta nodegs kārtējā patversme un ies bojā cilvēki?

Saistītie raksti

Kopš augusta vidus bēgļus pa īstam ir pamanījuši arī politiķi Vācijā. Iespējams, svarīgākais atslēgvārds Vācijas kancleres Angelas Merkeles sacītajā ir “elastība”. Tā turpmāk vāciešiem būs nepieciešama. Ja to, kas notiek, nevar novērst, tad lai tas notiek. Tas nozīmē pielāgoties pasaulei. Tas nozīmē apzināties: jā, skolas ir pārpildītas, dzīvokļu trūkst, daudzi likumi vairs nedarbojas. Tā būs arī turpmāk. Un būs jāizdomā kas jauns un atjautīgs, lai to atrisinātu.

Šis kancleres mudinājums uz elastību guva atbalstu milzīgās ļaužu masās. Guva. Tikpat strauji kā uzvirmojusi, šī nekritiskā, pat naivā pieeja vienas dienas laikā ir izkūpējusi. Svētdienas vakarā slēdzot robežu, kancleres sludinātā humānisma politika – uzņemt visus “bez ierobežojuma”, atmetot ar roku starpvalstu līgumiem un likumiem un nedomājot par sekām – būtībā tika pasludināta par izgāzušos. Par bailēm, bažām, nedrošību piepeši atkal drīkst atklāti runāt. Milzums žurnālistu piepeši kritizē Merkeli. Viņa – viena persona – esot bijusi tā, kas iedvesusi mums šo apmātību. Tas, kas valdījis pēdējās divas nedēļas, bijusi masu psihoze, mēģinājums apspiest savu iekšējo balsi, kas teic: “Šķiet, ka kaut kas šeit īsti nav kārtībā, šis ceļš beigsies ar katastrofu, bet to nedrīkst skaļi sacīt, jo tad izskatīsies, ka mūsos vēl dzīvo kaut kas no nacistiskās pagātnes.” Šī kritiskā balss vismaz uz brīdi atkal ir brīva.

LA.lv