Uldis Šmits: 22. jūnijs – jauna asiņaina posma sākums 3
Austrumeiropas neseno pagātni 20. gadsimta pirmajā pusē vislabāk raksturo Timotija Snaidera pazīstamās grāmatas “Asinszemes” nosaukums. Tāpēc var teikt, ka asiņaināko posmu šo zemju vēsturē ievadīja 1941. gada 22. jūnijs, kad nacistiskā Vācija iebruka Padomju Savienībā un kad Hitlers un Staļins, agrākie sadarbības partneri Otrā pasaules kara izraisīšanā, kļuva par nāvīgākajiem ienaidniekiem.
Jau abu ciešās sadarbības periods kopš ietekmes sfēru sadalīšanas 1939. gada 23. augustā bija Eiropai postošs. Arī Baltijas valstīm tas nozīmēja okupāciju, masu deportācijas un masveida apšaušanas. Mēs zinām, ka mūsdienu Krievijā un dažkārt Latvijā šie noziegumi pret cilvēci nereti tiek iztēloti par padomju lielvalsts interesēm pat ļoti lietderīgiem pasākumiem, gatavojoties karam. Tomēr izrādījās, ka PSRS nebija gatava Vērmahta iebrukumam un Eiropas daļa, kura agrāk bija cietusi no abu asiņaināko tirānu “draudzības”, vēl jo vairāk cieta no kara.
Nacisma sagrāve nenesa brīvību Austrumeiropā, kur Staļins izmantoja sarkanarmijas tankus kā pārvietojamus robežstabus, bet vēlāk tie izrādījās noderīgi arī Austrumu bloka iekšienē un kļuva par iedvesmas avotu politisko anekdošu sacerētājiem. Tāpēc šodien gluži simbolisku nozīmi iegūst fakts, ka teritoriāli apcirptajā Ukrainā tika iesūtīta Krievijas bruņutehnika, ieskaitot tankus, kas savulaik bija padomju cilvēka iecienītākais pārvietošanās līdzeklis ārvalstu apmeklēšanai. (Tiesa, tajos laikos nelūgties viesi valkāja skaidri identificējamas formas.) Ne velti iepriekš pieminētajā Snaidera pētījumā Ukrainai ir atvēlētas tik daudzas lappuses. Atšķirībā no Baltijas valstīm, kuru pirmais neatkarības posms bija tām uz pāris gadu desmitiem aiztaupījis piederību “asinszemēm”, lielākā daļa Ukrainas teritorijas tur atradās visu šo laiku un 30. gadu sākumā tika pārvērsta arī par bada zemi. Viens no padomju aģitatoru stāstiem apgalvoja, ka ukraiņu nacionālisti apzināti sprāgst badā, lai iedragātu padomju entuziasmu, bet vietējie un Rietumu komunisti sev iestāstīja, ka terors un bads bija nepieciešami augstākas cilvēces progresa pakāpes sasniegšanai. Padomju Savienībā 1941. gada jūnijā iebrukušie nacisti tāpat savā veidā bija apveltīti ar misijas apziņu, un viņu nestajā “civilizācijā” netika atvēlēta vieta “zemāko rasu” pārstāvjiem, arī ukraiņiem – pat ne tiem, kuri ar vācu okupācijas varu sadarbojās. Tagad Maskava pamanās iztēlot šos kolaboracionistus gandrīz vai par idejiskajiem priekštečiem visiem tiem, kas vēlas Ukrainas tuvināšanos Eiropas Savienībai. Tomēr Krievijas informācijas kara speciālisti, kuri pielīdzina ukraiņu vairākumu “fašistiem”, ko padomju propaganda nekad nav darījusi, nevilšus vai gluži apzināti ir pārņēmuši dažas kādreiz nacistiskajā Vācijā aprobētas tēzes. Piemēram, par atsevišķu starptautiski atzītu valstu “neīstumu”, īpaši, ja tajās apmetušies tautieši, ko “neīstā” valsts, tā teikt, diskriminē. Vai tēzi par to, ka zināmas nācijas ir nepilnvērtīgas vai vispār nav nācijas, bet piedevas impērijai ar tās sevišķajām “leģitīmajām interesēm”. Vairākos Gebelsa tekstos pavisam organiski iederētos sauklis no nesenās Krievijas armijas videoreklāmas: “Pie velna robežas!”
Tamlīdzīgi prātojumi no Kremlim tuvu ideologu puses un TV kanālos ir izskanējuši pārāk bieži, lai mūsu politiķi vēsturi nevis “noliktu malā”, kā to pieprasīja Latvijā ietekmīgi ļaudis, bet turētu acu priekšā.
