Mobilā versija
-0.8°C
Meta, Sniedze
Piektdiena, 2. decembris, 2016
18. decembris, 2012
Drukāt

Nelojalitāte kā pašmocības? Nē, kā politika

Foto - LETA un Dainis BušmanisFoto - LETA un Dainis Bušmanis

Vai cilvēks, kurš lepojas ar nelojalitāti Latvijai, būtu gatavs pat atteikties no Latvijas pavalstniecības? Par to domāju, izlasījusi Pilsonības likuma grozījumu projekta otrajā lasījumā atbalstīto priekšlikumu, ka ikvienam, kuru uzņems Latvijas pilsonībā, būs jāparaksta apņemšanās būt lojālam Latvijai.

 

Līdz šim solījumā tikai bija jāapliecina apņemšanās būt uzticīgam Latvijas Republikai, nu to iecerēts pastiprināt vēl ar lojalitātes solījumu. It kā tas pats ar uzticību saistītais vien būtu (svešvārds lojalitāte cēlies no loyal , kas franču vai angļu valodā nozīmē “uzticams”). Taču pats būtiskākais jautājums – vai visiem pilsoņiem ir skaidrs, kādu uzticību un uzticamību valsts no viņiem sagaida?

 

Provokācijas

Atcerēsimies bēdīgi slavenā “PCTVL” politiķa, 40. vidusskolas skolotāja Rafaļska gadījumu šoruden. Viņš radioraidījumā paziņoja par savu nelojalitāti Latvijai, taču vēlāk, nevēlēdamies zaudēt darbu, sāka aizbildināties, ka esot domājis nelojalitāti pret valdību un režīmu, nevis pret tautu, valodu, vēsturi utt. Būtībā viņš nonāca morālā interešu konfliktā, jo pedagoga pienākumos ir ierakstīts, ka jāaudzina krietni, godprātīgi cilvēki, Latvijas patrioti. Pati iedarbīgākā pedagoģija ir paraugpedagoģija, un to skolotājs ar pārdesmit gadu stāžu zina. Taču Rafaļskis ir pazīstams kā politisku provokāciju veicējs vēl no tā dēvētā krievu skolu aizsargštāba laikiem. 2004. un 2005. gadā bija viens no redzamākajiem kūdītājiem pret izglītības reformu – gan pret toreizējo izglītības ministru Kārli Šadurski vērstajā klipā “Melnais Kārlis”, gan citās izpausmēs, un šajā gadījumā uz kādu pedagoga godaprātu velti cerēt. Meistars to cilvēku aizvainošanā, kuri šo valsti ciena un mīl, ir arī Rafaļska domubiedrs A. Giļmans, kurš interneta portālā ievietoja spriedelējumus ar virsrakstu “Nelojalitāte kā progresa virzītājs”, paziņojot, ka lielākajai krievvalodīgo daļai latviešu nacionāla valsts varot būt “tikai absurds” un tāpēc “visi esam nelojāli”.

Mūsu lasītāji gan vēstulēs, gan telefonzvanos par šādiem musinātājiem un kūdītājiem ir sprieduši – nu kāpēc viņiem, šo valsti nicinot, te jāturpina dzīvot? Tagad taču robežas vaļā uz visām četrām debespusēm.

Lojalitātes jēdzienu saprot ļoti plaši, sākot ar juridisku saturu un beidzot ar intīmu. Patiešām, ja ģimenē kāds paziņos par savu nelojalitāti (neuzticamību), tā, visticamāk, izjuks.

Privātuzņēmums, kura darbinieks paudīs nelojalitāti, atradīs iemeslus, lai no tāda darbinieka atbrīvotos. Psihologi pateiks, ka cilvēks, kurš izjūt nelojalitāti, bet neko nemaina, nodarbojas ar pašmocību. Taču minēto politiķu gadījumā ir citādi, tā nav pašmocība, bet apzināta pretdarbība valstij. Rafaļskis savulaik dēvēja Latviju par nomaldījušos Krievijas bērnu. Palasot interneta portālus krievu valodā, manāms, ka ne jau tikai pāris cilvēki vien Latviju redz (kā to precīzi formulējis arhibīskaps J. Vanags 18. novembra uzrunā) “kā uz brīdi aizmaldījušos Krievijas guberņu”.

 

Atribūti, aprēķins…
Lente2_DB_1

Ir atribūtu lojalitāte, aprēķina lojalitāte (esmu lojāls darbavietai tāpēc, ka man maksā algu), normatīvā (lojalitāte kā norma, ko skolotāji un ārsti asociē arī ar misiju: kurš tad cits to darīs, ja ne es) un afektīvā lojalitāte (tāds darbinieks strādā ar visu sirdi un dvēseli, neskaitot virsstundas), skaidro organizāciju psiholoģijas pētnieki. Ar piebildi – darba devēji visvairāk vēlas tos, kuri strādā organizācijas labā ar visu sirdi un dvēseli.

Ja vilktu paralēles ar attiecībām pret valsti, manuprāt, no citu valstu pilsoņiem, kuri dzīvo Latvijā, sagaidīsim aprēķina lojalitāti. Varbūt arī daudzi pavalstnieki ir gatavi tikai tādai, bet arī tā ir lojalitāte. Taču cik ir slēpti nelojālo, neviens skaidri nepateiks.

Lojalitāte un nelojalitāte ir pretim viena otrai pat atribūtu līmenī. Rotaļu tanku ar piecstaraino sarkano zvaigzni uz Rīgas 237. mikroautobusa salona priekšējā paneļa pirmoreiz pamanīju, braucot uz darbu 16. martā, un visticamāk, ka tā nebija šofera vienkārši no mazdēla paņemta rotaļlieta, bet viņa demonstrācija par “Rīgas atbrīvotāju” tematu. Tā domāt vedināja maija sākumā daudzos mikroautobusos redzamās Georga lentītes kā lojalitātes izrādīšana atribūtu līmenī kaimiņvalstij.

Bet pretsvaram man ir cits piemērs par sarkanbaltsarkanajām lentītēm, ar kurām 11. novembra parādē soļoja zemessargi, kuru vidū ir dažādu tautību Latvijas patrioti, un arī citu tautību puiši turpināja šo valstiskās piederības zīmi nēsāt visu valsts svētku nedēļu.

 

Vajag vērtību 
izglītības programmu

Latvijas Universitātes profesore Skaidrīte Lasmane akcentē vairākas lietas par lojalitāti un nelojalitāti, atbilstīgi kam cilvēks organizē domāšanu un darīšanu. Ja kādam ir attieksme pret šo valsti kā absurdu veidojumu un viņš to nicina, tad savās darbībās viņš to cenšas graut un ārdīt, dezorganizēt. Viens no nelojalitātes virzīšanas kanāliem ir lielās impērijas ideoloģija. Bet pretestību Latvijas valstij cilvēkos cenšas veidot arī ar argumentiem – “tagad tu esi nabadzīgs, bet jaunībā padomju laikos tev klājās daudz labāk”.

Profesore uzskata, ka Izglītības ministrijai derētu sākt reformas skolā vērtību izglītības jomā: “Ir valstis, piemēram, kaut vai Austrālija, kur ir vesela nacionāla vērtību izglītības programma. Mums nacionālās vērtību izglītības programmas nav. Lojalitāte ir viena no vērtībām.

Skolotājiem vajadzētu dot impulsu, lai viņi par to runā. Bet pedagogi skolās arī ir neapmierināti ar savu algu un līdz ar to viņi brīvprātīgi nerada paši no sevis labvēlīgo attieksmi pret Latvijas valsti.”

Līdz šim lojalitātes veicināšanai sabiedrībā pievērsts pārāk maz uzmanības, tas noticis epizodiski. Minimālais, ko mēs šodien saņemam, ir informācija, ka Latvijas valsts attīstās, ka mums ar finansēm viss kārtībā, secina profesore un vaicā – bet cik daudzi šo informāciju izmanto tālāk? Un cik daudzi tai tic? Parasti uzrodas kāds, kurš saka – pozitīvās ziņas par valsti ir mazticamas, ka tās nav it nekas. Noārda arī patiesu informāciju, kas kādam varētu dot cerību un vismaz tās vārdā lojalitāte rastos.

Arhibīskaps Jānis Vanags 18. novembrī dievkalpojumā runāja par to, ka “mēs esam izredzēti starp tautām, ka mums ir sava valsts”. Skaidrīte Lasmane arī mudina biežāk apzināties, ka “mums šī valsts ir iepretī daudziem, kam tās nav. Esmu pati dzirdējusi, ka skoti mūs apskauž – viņiem ir daudz gudru intelektuāļu, bet savas valsts nav. Un valsts ir vērtība! Tā ir vesela organizācijas forma, kas notur kultūru, notur valodu. Bez tās ir problemātiski šodien nācijai pastāvēt”.

 

Sagaidām pretimnākšanu

Vairāk nekā citi par savu valsti un attieksmi pret to ir domājuši cilvēki, kas piedzīvoja skaudro valsts zaudējuma izjūtu un tad prieku par iespēju atkal būt tēvzemē. Ingrīda Meierovica Latvijā atgriezās deviņdesmitajos gados. Viņai ir daudz pārdomu par lojalitāti, viņa skaidri saliek akcentus. Uzsverot, ka Latvija joprojām ir bāzēta uz nacionālas valsts pamatiem un ikvienam, kas te vēlas dzīvot kā šīs valsts pilsonis, ir jāizpilda minimālās prasības, kādas ir arī citur, – jāprot valsts valoda, jāzina vēsture, jāgodā konstitūcija. Arī viņa, tāpat kā S. Lasmane, spriež – mēs gribam būt lepni par savu valsti, un tas lepnums ir jāveicina ar pirmo skolas dienu, tas jāveicina ģimenē, to nedrīkst atstāt pašplūsmā.

Mēs, latvieši, vienmēr esam bijuši iecietīgi pret visiem līdzpilsoņiem un cilvēkiem no dažādām tautībām, kas šeit dzīvojuši, taču sagaidām arī to, ka tieši tāpat nāk mums pretī ar savu pozitīvu attieksmi.

Jo, kā saka profesore Skaidrīte Lasmane: “Lojalitātes jēdziens pret Latviju iesaista un iekļauj visus. Lojalitāte nav norobežošanās. Bet – šī ir Latvijas valsts, un Latvijas valstij ir sava hegemonija. Tas ir pašsaprotami.”

 

Viedoklis

Viena no nākamgad paredzētā tā sauktā Nepilsoņu kongresa virzītājām, “Saskaņas centra” politiķe Elizabete Krivcova internetā paziņojusi, ka Latvija šobrīd aktīvi izstrādājot jēdzienu “nelojalitāte”, lai būtu tiesības jebkura iemesla dēļ noraidīt iesniegumu par naturalizāciju.

Komentē tieslietu ministra padomnieks Jānis Tomels: “Domāju, ka svinīgajam solījumam vai zvērestam, uzņemot naturalizējamo pilsonībā, ir dziļa simboliska nozīme. Šobrīd Saeimas apakškomisija pirms trešā lasījuma konceptuāli ir atbalstījusi ideju, ka naturalizējamais svinīgo solījumu dos naturalizācijas procesa beigās pirms Ministru kabineta gala lēmuma par uzņemšanu naturalizācijā. Arī apstāklis, ka solījums būs nevis tikai rakstiski parakstīta solījuma lapa kā līdz šim, bet gan svinīgā ceremonijā paša nolasīts teksts, tomēr liks aizdomāties pilsonības pretendentiem, kādas saistības pret valsti viņi uzņemas.

Nav mehānisma, kas ļautu tos, kas reālajā dzīvē solījumu lauzuši, kaut kā sodīt vai pat atņemt viņiem pilsonību. Gan jau tādi indivīdi vienmēr atradīsies, taču jāatzīst, ka uz pilsonības pretendentiem kopumā šāds solījums atstātu tikai pozitīvu iespaidu, it īpaši, ja tāds solījums tiks nodots svinīgā gaisotnē.

Kas attiecas uz Krivcovas apgalvojumiem, ka tiek izstrādāts jēdziens “nelojalitāte”, tad es priecātos, ja attiecīgās drošības iestādes tik tiešām būtu kaut ko tādu savām darba vajadzībām izstrādājušas, jo reizēm ir priekšstats, ka šīm iestādēm ir jāpasaka priekšā par konkrētām nelojalitātes izpausmēm Latvijā. Savukārt, ja runājam par kritērijiem, kas ierobežo tiesības naturalizēties, tad, protams, arī Latvijas gadījumā tādi pastāv un pastāvēs, un tā tas ir pieņemts arī citur pasaulē – pati valsts nosaka, kādus cilvēkus tā vēlas redzēt savā pilsonībā un kādiem tā savu pilsonību liedz. Pilsonības likuma 11. pants uzskaitīs visus šos gadījumus, kas turpmāk ierobežos tiesības naturalizēties.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+