Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
19. jūnijs, 2015
Drukāt

Nemiera gars ceļā – Sirila Emē

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Viena no festivāla “Rīgas ritmi” zvaigznēm šā gada jūlijā būs Sirila Emē (Cyrille Aimee). Dziedātāja ar milzu ceļošanas pieredzi un ietekmēm no citām kultūrām. Rīgā dzirdēsim dziesmas no viņas jaunākā albuma un mums būs iespēja pieredzēt arī unikālu meistarklasi. Ar šā brīža Ņujorkas iedzīvotāju Sirilu aprunājāmies “Skype”.
Visupirms – ko no tevis sagaidīt Rīgā?
Mēs spēlēsim mūziku no mūsu jaunākā CD “It’s a Good Day”. Būs divas ģitāras, bass un bungas.
Jaunajā CD ir trīs ģitāras – brazīliešu, džezīgā un čigāniskā. Kura palikusi ārpusē?
Neieradīsies brazīliešu ģitāra. Bet mēs spēlēsim jaunākā CD repertuāru tā stilistikā tikai bez vienas ģitāras. Un mēs nespēlēsim bosanovu, jo jaunākajā albumā tās nav.
Kā tad tu to sauc – viegls džezs ar čigānisku attieksmi?
Es to saucu par prieka džezu (fun jazz)!
Tas ir lielisks definējums! Kad klausies tavus ierakstus, šķiet, ka tev ir ļoti jautri un viegli dziedāt. Vai tas tā ir vienmēr vai arī tas tā tikai izklausās?
Man dziedāt ir viegli, tāpēc arī sāku to darīt. Jo sākumā es spēlēju ģitāru un tā bija ļoti grūta nodarbe. Tad es sāku dziedāt un viss kļuva viegli.
Tu vēlējies spēlēt ģitāru, jo savā apkaimē redzēji čigānus, kuri savācas uz Django Reinhardt festivālu?
Jā. Un viens no viņiem man mācīja spēlēt ģitāru. Tad kādu dienu viņa brālis man pateica, lai iemācos dziesmu, ko nodziedāt. Un es to nodziedāju. Tad arī sapratu, ka labāk gribu dziedāt, nevis spēlēt ģitāru.
Par ko ir tavas dziesmas? Tu dziedi arī daudzas kaverversijas, bet vispirms parunājam par tavām oriģināldziesmām.
Manas dziesmas parasti ir par lietām, ko esmu piedzīvojusi. Par patiesu pieredzi.
Un tu esi dzīvojusi daudzās vietās pasaulē. Eiropā, Amerikā, Dominikas republikā, Kamerūnā…
Dziesmas ir par dažādām kultūrām. Bet arī par zēniem! Viena dziesma jaunākajā albumā saucas “One Way Ticket” un tā ir par ceļojumu, ko veicu Indijā. Viena dziesma saucas “Nuit Blanche” un tā ir par zēnu. Tās tiešām ir par dažādiem manas dzīves aspektiem. Par jebko, kas mani konkrētā brīdī iedvesmo.
Vai tu joprojām esi atvērta world music ietekmēm no visas pasaules? Piemēram, ja tu tagad dotos uz Indiju vai Japānu, vai tās ietekmes varētu ienākt tavā mūzikā?
Protams! Tas man kā māksliniecei patīk – jaunas ietekmes, kas var kļūt par daļu no manis. Es vēlos, lai caur manu mūziku nāktu ārā katra lieliska pieredze, ko esmu piedzīvojusi.
Vai ir iespējams, ka tu varētu būt ieinteresēta arī latviešu tautas mūzikā un kaut ko paņemt arī no tās?
Jā, es vēlētos ar to saskarties!
Pastāsti par to ceļojumu apkārt Eiropai, spēlējot uz ielām. Tu jau dzīvoji Amerikā, taču tāpat veici šo piedzīvojumiem bagāto ceļojumu pa Eiropu kopā ar draugiem. Tas tavā biogrāfijā izklausās pēc lieliska fakta, ko tu vari ieteikt arī jauniem mūziķiem un studentiem.
Noteikti. Piedzīvojumi ir ļoti ieteicami ikvienam māksliniekam. Es biju Amerikā un iedraudzējos ar dažiem ļoti labiem mūziķiem. Viņi savā dzīvē nekad nebija izbraukuši ārpus Amerikas. Es teicu, lai viņi iet uztaisa pases, lai mēs varētu doties tūrē cauri Eiropai un spēlēt mūziku uz ielām! Viņi domāja, ka esmu traka, bet devās man līdzi. Un tas izmainīja viņu dzīves, tas izmainīja mūsu visu dzīves.
Varbūt tev kā mūziķei laiku pa laikam vajag doties uzspēlēt uz ielas. Nesen to izdarīja arī “U2”, bet viņus ātri atpazina. Taču pati ideja par spēlēšanu cilvēkiem bez lielas skatuves un gaismu šova šķiet ļoti kristālpatiesa.
Tu nevari būt īstāks par to. Tā ir tikai mūzika, tikai spēlēšana tieši tur kopā ar cilvēkiem. Man patīk tādi piedzīvojumi.
Džeza festivāliem patiesībā piemīt šis piedzīvojumu gars, jo tur nav lielas mašinērijas ar stroboskopiem un tamlīdzīgām lietām.
Es mīlu festivālus arī šī aspekta dēļ.
Ko tu sagaidi no jaunām valstīm, kurās tu uzstājies festivālos? Augstu profesionālo līmeni vai kulturāli tradicionālas ietekmes?
Man vienmēr interesē auditorija. Auditorija ir liela koncerta sastāvdaļa. Ir vienmēr interesanti ieraudzīt, ko es sagaidīšu no katras auditorijas. Jebkur, kur tu dodies, tas atšķiras. Un spēlēšana pirmoreiz jaunā vietā ir ļoti aizraujoša, jo tu stāvi uz baltas lapas, tu esi kaut kas jauns.
Vienmēr ir tās biogrāfijas, kas iepriekš rada fonu – cik kuram ir “Grammy” balvas, cik konkursos uzvarēts… Varbūt pat būtu labāk, ja cilvēki vienkārši klausītos mūziku bez visas tās informācijas galvā?
Visas tās lietas kā “Grammy” balvas tāpat neko nenozīmē. Tas ir tikai bizness. Un mūzika ir viss kaut kas tikai ne bizness. Ja tā par tādu kļūst, tad pazūd pati mūzikas esence. Tāpēc man patīk uzstāties un saslēgties ar cilvēkiem, jo tas ir tas mirklis, kurā būtu jābūt ikvienam māksliniekam. Tā ir saslēgšanās ar cilvēkiem.
Vai tev vienmēr ir tā pati grupa vai tu vairāk esi kā solomāksliniece ar citiem cilvēkiem sev apkārt?
Man ir tā pati grupa, bet dažreiz kāds nav pieejams vai arī es ceļoju tik tālu, ka nomainu mūziķus pret tiem, ko zinu tajās valstīs, tā vietā, lai ņemtu cilvēkus no ASV. Mans otrs ģitārists, piemēram, dzīvo Francijā.
Vai tu vari nodziedāt arī a cappella koncertu vai tev patīk, ka apkārt ir grupa?
Man patīk saslēgšanās ar mūziķiem, nevis būšana vienai. Esmu uzstājusies a cappella ar cilpu veidošanas mašīnu. Tas ir forši, bet tam ir savas robežas. Nav nekā līdzīga, kā atrašanās uz skatuves kopā ar citiem mūziķiem un saslēgšanās ar viņiem, došanās kopīgā vilnī.
Kuri ir tavi mīļākie mūziķi, ar kuriem tu jau esi bijusi uz skatuves un ar kuriem tu vēlētos būt uz skatuves?
Ooo. Daudzi. Vau, tas saraksts ir ļoti, ļoti garš. Man patīk spēlēt ar Joel Frahm. Viņš ir lielisks saksofonists un esmu ar viņu kopā ierakstījusi dažus albumus. Man tiešām vienkārši patīk kopā ar viņu spēlēt. Es gribētu uzstāties kopā ar Bobby McFerrin. Vienkārši nodziedāt vokālo duetu. Bez šiem ir vēl ļoti daudzi mākslinieki.
Bobby McFerrin jau ir kā desmit cilvēki uz skatuves!
Tieši tā!
Kā ar ierakstiem – ir jauna albuma plāni?
Jauns albums nāks klajā 2016. gada sākumā. Tā ir tā pati grupa un… tas ir patiesi brīnišķīgs, esmu ļoti priecīga.
Un tajā nav bosanovas.
Nav bosanovas arī šoreiz. Esmu jau ierakstījusi divus bosanovas albumus ar brazīliešu ģitāristu (Diego Figueiredo). Vēlos parādīt vairākus savus aspektus, ne tikai bosanovu.
Tad tas joprojām būs fun jazz! Parunājam par tavu lielisko attieksmi meistarklašu kontekstā. Arī Rīgā būs meistarklase. Vai tā būs smaidīga un ļoti jautri vai dažreiz tu esi skumja un runā par blūzu?
Tev jābūt tev pašam. Ja tu esi skumjš, tad tev jābūt skumjam. Ja tu esi laimīgs, tev jābūt laimīgam. Es vienkārši esmu vairāk laimīga, nekā skumja. Bet ir daudzi mākslinieki, kuri raksta brīnišķīgu, skumju mūziku. Tu nevari slēpties aiz kāda, kas tu neesi. Bet tad, kad pasniedzu meistarklases, katrreiz viss ir citādāk, atkarīgs, kas ir studenti. Es nekoncentrējos uz tehniku, iesildīšanos vai kaut ko tamlīdzīgu. Es tiešām vienkārši runāju par mākslu, mūzikas esenci un arī improvizāciju. Ja runājam par to, tad atkal jau labākais veids, kā improvizēt, ir būt godīgam un būt pašam.
Kāds tad ir labākais veids, kā to improvizāciju un koncertu klausīties?
Tas ir ļoti labs jautājums. Es domāju, ka ne-mūziķim džeza klausīšanās dažreiz var būt sarežģīta visa saprašanas ziņā. Bet tev vajag tikai baudīt skaņas un tur nav, ko saprast. Tādēļ man patīk radīt fun jazz, citādāk dažreiz cilvēki džeza koncertos jūtas tā, it kā būtu muļķi. Tie var būt pārāk smadzeņoti, intelektuāli. Es nevēlos radīt intelektuālu mūziku. Es vēlos radīt mūziku visiem.
Tas arī nozīmē ātrāku kontaktu ar auditoriju. Dažreiz nopietnos džeza koncertos tikpat kā nav kontakta ar publiku, jo cilvēki uz skatuves ir pārāk koncentrējušies uz to, ko viņi dara.
Dažreiz tas ir grūti cilvēkiem, kuri spēlē instrumentus. Viņi cenšas aiz instrumenta noslēpties. Dziedātājam ir citādāk. Tu stāsti stāstu, tu stāsti liriku un tev ir tas momentānais kontakts ar auditoriju. Dažreiz džeza instrumentu spēlētāji ir arī kautrīgi, jo nav pieraduši runāt ar publiku.
Kāpēc tev patīk radīt populāru dziesmu kaverversijas? Tas ir tāpēc, ka tev tās dziesmas vienkārši patīk vai tāpēc, ka tādējādi tu vari ātrāk rast kontaktu ar auditoriju?
Lielākoties tas ir tāpēc, ka man tās dziesmas patīk. It īpaši, ja tie ir džeza standarti. Jo man tos ļoti patīk dziedāt. Bet tad, kad radu kaverversijas Maikla Džeksona vai “The Doors” darbiem, man patīk izaicinājums paņemt dziesmu, kas jau ir populāra, un padarīt to par savu, padarīt to pilnīgi citādāku. Dažreiz tas ir lielāks izaicinājums, nekā uzrakstīt savu dziesmu, jo tavu versiju salīdzinās ar oriģinālu.
Tava “Caravan” versija iespējams ir viena no labākajām pasaulē! Varbūt pie vainas ir tas čigāniskais fun jazz stils. Pēkšņi šim standartam ir it kā jauna nozīme.
Liels paldies! “Caravan” ir viena no pirmajām dziesmām, ko iemācījos, kad augu kopā ar čigāniem.
Tavā biogrāfijā ir ļoti daudz ceļošanas. Vai nav grūti visu laiku mainīt vietas un neatrast laiku nobāzēties kādā mūzikas skatuvē?
Es nobāzējos Ņujorkas mūzikas skatuvē, kas manuprāt ir labākā. Pirms tam cilvēki sāka mani atzīt arī citās vietās. Tādējādi es esmu nobāzējusies uz mūzikas skatuves. Bet es mīlu ceļošanu. Dzīvē tev vienmēr vajag to “iņ” un “jaņ”. Mazliet no visa. Brīžiem man šķiet, ka esmu ceļojusi par daudz, un vēlos palikt vienā vietā vismaz divas nedēļas, lai sajustu to rutīnu. Bet tiklīdz es to sajūtu kļūstu nemierīga un man vajag ceļot. Tās tiešām ir fāzes. Es nogurstu no ceļošanas un es nogurstu no neceļošanas.
Bet tagad tu dzīvo Ņujorkā. Vai tev tur jau nav apnicis vai arī tagad ir OK kopš esi nobāzējusies uz tās mūzikas skatuves?
Es vēlos dzīvot arī citās vietās. Nesen iemīlējos Ņūorleānā. Vēlos doties izpētīt Ņūorleānu un varbūt uz kādu laiku pārvākties uz turieni. Bet man arī ļoti patīk Eiropa. Es nekad neesmu bijusi Portugālē un vēlos turp aizdoties. Man ir daudzas idejas.
Labs veids, kā doties uz Portugāli, būtu kopā ar brazīliešu ģitāristu!
Jāāā! Un uzspēlēt bosanovu!

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+