Mobilā versija
+2.7°C
Urzula, Severīns
Sestdiena, 21. oktobris, 2017
22. septembris, 2017
Drukāt

“Nemīlestība” – spoguļattēls, no kura gribētos izvairīties (2)

Kadrs no filmas "Nemīlestība".Kadrs no filmas "Nemīlestība".

Andreja Zvjaginceva filma “Nemīlestība” Rīgā piedzīvos tikai divus seansus festivāla “Baltijas Pērle” ietvaros, bet visiem, kuri par labām atzinuši režisora iepriekšējos darbus, šis būtu īpaši iesakāms. Jo tajā mēs katrs – lielākā vai mazākā mērā – varam ieraudzīt savu spoguļattēlu. Droši vien būs maz cilvēku, kuri ne reizi nebūs veltījuši skarbus vārdus vai vismaz domas saviem tuviniekiem, atgrūduši bērnus īstu vai iedomātu viņu nedarbu dēļ, nespējuši atrast kopīgu valodu ar vecākiem un izlemt, ko tad īsti no dzīves vēlamies, un vai ceļš, kuru ejam, kādam ļoti nenodara pāri.

“Nemīlestība”, stāstot par pusaudža Aļošas ģimeni, kura ir uz šķiršanās robežas, nedaudzās epizodēs atklāj gan to, cik ļoti bērni cieš no nemīlestības pret sevi un vecāku starpā, gan arī to, cik akli esam pret bērnu ciešanām. Andrejs Zvjagincevs turklāt, tiekoties ar žurnālistiem, uzsvēra – lielākoties cilvēki, pat piedzīvojot sāpīgus lūzuma brīžus, nemainās, bet turpina ierasto dzīves modeli. Jautāts, kādēļ Zvjaginceva filmās tik bieži attēlotas ģimenes uz iziršanas robežas, un vai tas saistīts ar viņa paša autobiogrāfiskām detaļām, režisors atbildēja, ka galvenais iemesls ir ģimene vispār, jo tajā cilvēks atklājas vistiešāk, visintīmāk. Ģimene ir vide, kurā nespējam un pat necenšamies noslēpt savu patieso dabu.

Interesanti, ka filmai bijis kāds sociāli visai nozīmīgs blakusefekts: ievērojamu popularitāti ieguvis mūsu “Bezvests.lv” līdzīgs brīvprātīgo tīkls “Liza Alert”, kurš palīdz bez vēsts pazudušo cilvēku meklēšanai. Kustība nodibināta un ieguvusi nosaukumu pēc piecus gadus vecās Lizas Fomkinas nāves. Viņa 2013. gadā kopā ar tanti apmaldījās, mežā sēņojot. Vairāk nekā 500 brīvprātīgo devās meklēt pazudušās, diemžēl tāpat kā šogad Latvijā ar Liepājas puisēnu Ivanu, arī toreiz meklējumi beidzās traģiski. “Gadā “Liza Alert” saņem 6150 iesniegumus par pazudušiem cilvēkiem,” pastāstīja Andrejs Zvjagincevs, piebilstot, ka organizācijas efektivitāte ir pārsteidzoša: 89% pazudušo tiek atrasti dzīvi, kamēr no atlikušajiem 11% aptuveni vienāds skaits tiek atrasti pārāk vēlu, tāpat kā Liza, un tikpat daudzi tā arī nav tikuši atrasti.

Tāpat kā citās Zvjaginceva filmās, arī šajā cieši klātesoša sociālā realitāte. Režisors, kurš pats nav nevienā sociālajā tīklā, precīzi atklājis sabiedrības noslieci labprātāk dzīvot ekrānos, viedierīcēs, nevis sarunāties savā starpā. Otrs vadmotīvs – politiskā propaganda TV ekrānos līdz karam Ukrainas austrumos un tā laikā. Trešais – pareizticības dīvainie savijumi ar biznesu, kas noved līdz savdabīgam kristīgajam šariātam kāda uzņēmuma ietvaros.

Andrejs Zvjagincevs, nenoliedzot, ka māksla nespēj mainīt cilvēka dabu, vienlaikus atzina, ka viņu uzrunā tieši sabiedrības sāpīgie punkti. Savukārt uz jautājumu, kādēļ pēdējā laika filmas tik līdzīgas, atteica – kino veidošanai nepieciešami līdzekļi, un, piemēram, viņa jau sen iecerētā kinolente par 2. pasaules karu nav tapusi tieši tādēļ, ka tai vēl aizvien nav izdevies atrast sponsorus.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. izcilākais Keiša kinosniegums. diemžēl pat ar viņa meistarību nevar izvilkt to ūdensgabalu. Bet , ja nu tas ir labākais , kas krievam ir – lai tā būtu, man nav žēl.

  2. filmu skatīties pat pretīgi, jo to mēs redzam blakus ikdienā, ballēt un mīlēties uz mēslu kaudzes, kamēr bērni klimst dievs zin kur…dzīvnieciska filma

Draugiem Facebook Twitter Google+