Latvijā
Politika

Kas nepatīk jaunajam ekonomikas ministram. Saruna ar Ralfu Nemiro2


Ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro.
Ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro.
Foto: Timurs Subhankulovs

Autori: Sandra Dieziņa, Olafs Zvejnieks

Jaunais ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro sola piegriezt skābekli pašvaldību izdevumiem. Tāpat viņš sola izmaiņas lielo valsts kapitālsabiedrību padomēs.

Ralfs Nemiro atgriezies Ekonomikas ministrijā pēc piecpadsmit gadu pārtraukuma, jo savulaik paralēli studijām te strādājis. Tagad darbalaiks viņam ilgst pat līdz astoņiem, pusdeviņiem vakarā. Intervijai ar “Latvijas Avīzi” viņš laiku atrod krietni vien pēc darbalaika beigām pēc ieilgušas valdības sēdes.

Esat lieliskā pozīcijā – tikko stājies amatā, jums neko nevar pārmest, visas nebūšanas ekonomikas jomā varat novelt uz iepriekšējiem ministriem…

R. Nemiro: Es tā negribētu darīt. Man lielākais izaicinājums pagaidām ir OIK. Šī situācija ir izveidojusies ilgā laika periodā no 1995. gada līdz mūsdienām – vairāk nekā 20 gados. Bet OIK jālikvidē dažos mēnešos. 31. marts ir Saeimas noteiktais brīdis, līdz kuram šis jautājums jāatrisina.

Vai jums kā juristam ir skaidrība, vai iespējams izvairīties no tiesvedībām, likvidējot OIK?

No tiesvedībām neizvairīsimies nekādā gadījumā. Daži uzņēmumi jau izteikuši pretenzijas, piemēram, “Winergy”. Šis uzņēmums ir slavens, ņemot vērā, kā tam gājis Latvijā. Draudus neuztveram kā bēdas, bet saprotam bažas un to, ka jāgatavojas. Jāsaprot, ka var būt gan prasība, gan pretprasība. Tiesvedība ir strīdu risināšanas veids, tiesa gan – visdārgākais.

Vai jums šķiet, ka Saeimas noteiktais termiņš līdz 31. martam ir veiksmīga izvēle?

Šis termiņš – 31. marts – ir ārkārtīgi motivējošs. Ja nav termiņa, tad velkam un stiepjam jautājumu, mainās valdības, ministri, bet situācija nerisinās. Tagad laika nav daudz, steidzami jāstrādā, jārīkojas daudzpusīgi, jāiegūst ļoti daudz informācijas. Domāju, ka noteiktais termiņš ir piemērots. Saeimas lēmums uzdod Ekonomikas ministrijai līdz 31. martam izstrādāt normatīvos aktus – to arī izdarīsim. Saņemot juridiskos izvērtējumus, varēsim pielikt informāciju, kas var būt svarīga no tiesvedības aspekta. To arī iesniegsim valdībā. Tālāk jautājums nonāks līdz tautsaimniecības komisijai, kur likumdevējam būs jāpieņem gala lēmums.

Jūsu priekšgājējs nominācijā Didzis Šmits ļoti optimistiski izteicās, ka, viņaprāt, OIK atcelt ir vienkārši, jo atbalsts visu šo laiku sniegts nelikumīgi. Vai piekrītat sava partijas biedra apgalvojumam?

Didzis Šmits savu viedokli formulējis, skatoties uz diviem aspektiem. Viens no tiem – ilgais OIK atbalsta saskaņošanas process ar Eiropas Komisiju, kas tika paveikts tikai 2017. gadā, bet atbalsts sniegts jau iepriekš. Otrs aspekts – LTRK pasūtītais juridiskais atzinums par OIK, kas analizē tiesiskos aktus šajā sakarā. Jāsaprot, ka tiesību hierarhijas apakšā ir Ministru kabineta noteikumi un citi normatīvie akti, virs tiem likumi un tad vēl virs tiem – ES regulējums. Latvijas normatīvie akti pārkāpti nav, taču varētu būt pārkāpts no tiesību hierarhijas viedokļa augstāks akts – ES regulējums. Tieši par to runāja D. Šmits, ka visiem, kas ar OIK nodarbojušies, bija jāievēro arī ES normatīvais regulējums. Tomēr, kā tas izvērtīsies, vēl grūti pateikt.

Vai tad, kad Latvijas uzņēmējs iesūdzēs tiesā Latvijas valsti par tiesiskās paļāvības pārkāpumu OIK atcelšanas sakarā, tas fakts, ka Latvijas valsts nebija paveikusi to, kas bija jāpaveic, proti, savlaicīgi saskaņojusi šo programmu ar EK, varētu būt arguments, kas izšķirtu tiesas rezultātu?

Ja kāds sniedz prasību tiesā, pirmkārt, tā ir jāpamato. Tas, ka uzņēmums ir saņēmis atbalstu, pamatojoties uz normatīvajiem aktiem, kas nav bijuši saskaņoti, faktiski ir viņa problēma, jo viņam pašam bija jāskatās uz šo tiesisko trepīti. Protams, ka saprotam – ir veikti dažādi ieguldījumi. Esam tikušies ar vairākiem vēstniekiem, kas šo pro­blēmu jau uzskata par ārpolitisku jautājumu. Un vēstnieki ir ļoti nobažījušies – ko jūs te darāt, kāpēc tik straujas kustības, Eiropas kontekstā tā nav pieņemts darīt. Bet tas nenozīmē, ka mums nav jāaizsargā savs elektrības lietotājs. Kādā brīdī līdz jautājuma radikālai izskatīšanai mums bija jānonāk.

Vai jūs nebaida tas, ka daļa lauksaimnieku ar pilnu ražošanas ciklu, proti, tie, kas uzbūvējuši biogāzes stacijas, kas apgādā viņu saimniecības ar elektrību, var būt spiesti pārtraukt biznesu, ja OIK maksājumu vairs nebūs?

Te varam vilkt paralēles ar kontroles dienesta veiktajiem pasākumiem un finanšu jomā atklātajām problēmām. Ir godprātīgi uzņēmēji, un te gribu pieminēt lauksaimniekus, kam ir labas fermas, kur gāze tiek savākta, izmantota un ir izaudzis skaists, dzeltens tomātiņš. Tie ir labie piemēri, kur OIK atbalsts sasniedzis savu mērķi, tomēr nevar pievērt acis uz to, ka OIK maksājumu apmērs, kas tiek novirzīts dabasgāzes un koģenerācijas stacijām, jau pārsniedz 60% no kopējā un ar to kaut kas ir jādara.

Labi, OIK risināšana ir viens no steidzamajiem jautājumiem. Bet arī uzņēmēji gaida EM rīcību daudzos jautājumos…

Svarīgi ir sakārtot būvniecības lietas, tostarp būvniecības informācijas sistēmu, kurā arvien vairāk vēlamies izmantot elektronisko dokumentu apriti. Vienubrīd Rīgas pašvaldība pie šīs sistēmas pat īsti vairs nepieslēdzās. Tiks vērts vaļā Enerģētikas likums, par kuru būs ļoti spraigas diskusijas. Īres likuma gadījumā būs jāskata gan īres namu būvniecības jautājums, gan atbalsts jaunajām ģimenēm un mājokļu tirgus apzināšana, jo ļoti daudz kas būvēts padomju laikos un jāapzina, kādā stāvoklī tas ir. Tagad dzird par drūpošiem balkoniem, un jāsaprot, vai tā ir viena epizode vai pastāvīgs notikums.

Pagājušajā nedēļā jums bija tikšanās ar Latvijas Darba devēju konfederāciju, kas prasa konkurētspējas uzlabošanas plānu. Kāds varētu būt plāna saturs?

Mums nepatīk, ka pašvaldības arvien vairāk sāk nodarboties ar uzņēmējdarbību. Te ir divas sadaļas – pirmkārt, vienkārši pašvaldības uzņēmumu darbība kā, piemēram, “Rīgas ūdens” mēģinājums ielauzties dzeramā ūdens tirgū, un, otrkārt, laikraksti, kur reģionālās preses segmentā ir ielīdušas pašvaldību izdotās avīzītes, ja tās tā var nosaukt. Piemēram, Jelgavas gadījumā uz iespējami dārgākā papīra tiek drukātas ziņas, kur priekšsēdētājs bučojas ar pensionāriem un cilā zīdaiņus. Var jau būt, sabiedrībai tas patīk, taču pašvaldību funkciju veikšanai tas nav nepieciešams. Tur nav objektīvas informācijas. Tur ir slavinoši raksti un skaistas bildes. Vienlaikus pastāv reģionālā prese, kurai ir daudz bēdīgāks finansiālais stāvoklis, toties izdevums ir daudz objektīvāks un lasītājiem patīkamāks.

Un kāds šajā situācijā var būt iespējamais risinājums?

Šādas pašvaldību darbības, manuprāt, būtu jāierobežo. Domāju, ka pašvaldību avīzes varētu būt plānas, varbūt melnbaltas un tikai informatīvas – izsoles, saistošo noteikumu spēkā stāšanās, izmaiņas nolikumos, noteikumos, paziņojumi par teritorijas plānojuma apspriešanu, laulības un bēres. Bet izdevumā nevajadzētu būt informācijai, ka tiek pasniegti ziedi tam vai citam. Šajā jautājumā varētu tapt regulējošie noteikumi un izmaiņas likumos. Visbeidzot, Konkurences padomes stiprināšana ir svarīgs jautājums. Redzams, ka lēmumi, tostarp farmācijā, ir samērā izsvērti, objektīvi un analītiski, tādēļ iespējams, ka Konkurences padomes funkcijas varētu tikt paplašinātas, taču šis jautājums vēl jāizrunā valdībā un ar nozarēm.

Pašvaldības ir spēcīgas savu interešu aizstāvēšanā, un jūs gatavojaties tām uzbrukt. Vai jūs nebaida pretestība?

Pašvaldību lobijs vienmēr bijis ļoti stiprs. Bet jāsaprot būtiska lieta, kas ir mūsu valsts pamats. Politiku veido likumdevējs un izpilda izpildvara. Pašvaldības ir saimnieciskas organizācijas, kurām ar politikas veidošanu nevajadzētu nodarboties. Tas līdz šim vienmēr bijis otrādi. Esmu strādājis Jelgavas novada pašvaldībā, un man ir sava pieredze. Varbūt, ka šobrīd tas skan teorētiski, bet šādu stāvokli kādudien vajadzētu sasniegt. Arī administratīvi teritoriālā reforma notiks. Latvijas Pašvaldību savienībai ir savs viedoklis daudzos jautājumos. Paldies par viedokli, tas tiks uzklausīts, bet šai reformai būs jāiet uz priekšu un dažādas korekcijas tiks ieviestas, un šādām korekcijām ir politisks atbalsts. Proti, ja ņemam vērā Saeimas vēlēšanu rezultātus, iznāk, ka tradicionāli spēcīgākā partija reģionos un pašvaldībās ir saņēmusi pērienu.

Viens no būtiskiem konkurences aspektiem ir darbaspēka pieejamība, un uzņēmēji par to runā aizvien vairāk un vairāk. Kāda ir jūsu nostāja jautājumā par viestrādnieku ievešanu – jā vai nē?

Nenoliedzami, ka par to runā visi. Viena no valdību veidojošajām partijām ir ļoti cieši nacionāli noskaņota, līdz ar to šis jautājums var būt problemātisks. Tomēr te nav vienkārši spītēšanās. Mums ir attīstības komiteja, kur pārrunājam īpaši sensitīvos jautājumus. Esam jau vairākkārt runājuši, ka šis jautājums ir jārisina. Protams, vispirms gribam nodrošināt darbu mūsu tautiešiem. Tomēr bezdarba līmenis Rīgā jau ir tuvu tā sauktajam dabiskajam bezdarbam. Tādēļ esam domājuši par kontrolētu migrāciju. Kontrolēta migrācija nozīmē, ka tiktu ievesti noteiktu profesiju pārstāvji, kuru šobrīd trūkst un kuri pēc tam valsti pamet. Iespējams, ka tā ir pieļaujama sezonālos darbos. Īpaši kliedzoša situācija ir būvniecības sektorā, kur šāda politika – paši negribam strādāt un negribam arī ielaist citus – novedusi pie ļoti strauja būvniecības cenu kāpuma un ir ierobežota iespēja paveikt dažādus projektus.

Kā jūs domājat, kad varētu tikt pavērti vārtiņi lielākai darbaspēka ievešanai?

Domāju, ka tas varētu būt gada griezumā, jo agrāk neizskatās reāli.

Vai zināt recepti, kā samazināt reģionu ekonomisko atpalicību no Rīgas?

Burvju receptes nav, jo tas izveidojies ilgstošā laika periodā. Ņemot vērā globalizācijas procesus – iedzīvotāji laukus pamet dabiski. Mēs vēsturiski esam nākuši no lauku viensētām, reģioniem, tur esam auguši, dzīvojuši, tā darījuši mūsu senči. Augsti attīstītās valstīs lauksaimniecībā nodarbināto skaits nav virs 5%, bet mums tas ir ap 20%. Varbūt mums ir jāpārstrukturē ekonomika, jo nevarēsim uzbūvēt burvju plānu, kas izglābs pierobežas. Protams, ir uzņēmējdarbības formas, kas vispār neprasa saistību ar teritoriālo piederību, tostarp IT pakalpojumi. Tomēr visā pasaulē cilvēki no laukiem aizbrauc. Redzu, ka tas turpināsies, ja vien nemelojam paši sev. Tomēr kādi veicinoši apstākļi – tūrisma jaun­uzņēmumi, uzņēmējdarbība tekstilrūpniecībā vai citā novirzienā – var mainīt situāciju. Labs piemērs ir “Dobeles dzirnavnieks”, kur pievienotā vērtība produktam tiek radīta laukos.

Nupat finanšu ministrs izteicies, ka jelkādu nodokļu grozīšana, kas attiecas uz uzņēmējdarbību, pirms 2021. gada ir neiespējama…

Ko mēs ar to gribējām pateikt? Gribam dot signālu uzņēmējiem, ka decembra vidū netiks pieņemtas izmaiņas nodokļu likumdošanā, kas stāsies spēkā jau janvārī. Mēs domāsim par izmaiņām nodokļu likumdošanā, tas ir normāls process. Bet sāksim domāt par nodokļu politiku savlaicīgi, tad runāsim ar sabiedrību: lūdzu, esiet gatavi, ka izmaiņas sāksies no 2021. gada. Iepriekš to izdiskutēsim ar sociālajiem partneriem un iesaistītajām pusēm un pieņemsim attiecīgus grozījumus.

Laiku pa laikam izskan viedokļi, ka vajadzētu mainīt valsts īpašumā esošo uzņēmumu pārvaldes sfēru, pārtraucot iecelt par pilnvarniekiem valsts sekretārus un viņu vietniekus, valsts vārdā ieceļot profesionālus pārvaldniekus. Ekonomikas ministrijas atbildības jomā ir ļoti nozīmīgi uzņēmumi – “Latvenergo”, “Rīgas siltums”, “Latvijas gāze”. Kāda ir jūsu nostāja, vai šajā virzienā notiks kustība?

Jebkurš ministrs nāk ar jaunu politiku, ko var ieviest tikai tie cilvēki, kam ministrs uzticas. Mums “Latvijas gāzē” ir 0,00021%, un ietekme ir nožēlojama. Par citām padomēm – dažas ir politizētas, dažas samērā profesionālas, tāpēc te ir jāizsver. Izmaiņas noteikti būs. Skatāmies uz profesionāļiem, bet tiem jābūt cilvēkiem, kam ministrs uzticas.

Šobrīd “Latvenergo” dividendes ir tāda kā krājkasīte, kurā valdība ielaiž ķepu, kad rodas vajadzība. Vienugad visu atņem un tad neko nevar investēt, citugad neaiztiek. Ja OIK tiks veiksmīgi atcelts, tik lielu dividenžu, visticamāk, vairs nebūs un arī šīs iespējas vairs nebūs…

Ja būs izmaiņas OIK sistēmā, tad tā būs. Mums jāsabalansē divas svarīgas lietas – iedzīvotāju intereses un “Latvenergo” gūtā peļņa, kas aiziet pie iedzīvotājiem caur dividendēm. Saeimas lēmumā par OIK pirmais teikums ir par 31. martu, bet otrā teikuma daļa – ar mērķi samazināt elektrolietotājiem rēķinus. Te ir skaidri pateikts, kurā virzienā jādodas.

Iepriekšējā valdība īsi pirms jaunā gada jums uzdāvināja lēmumu, ka Latvijai ir jāpalielina zaļās enerģijas īpatsvars savā energobilancē līdz 45%, kļūstot par Eiropas rekordistiem. Kā jūs to taisāties izdarīt, atceļot OIK?

Te ir vairāki aspekti, bet jautājums, pie kura nonāksim jebkurā brīdī, būs retorisks – vai mēs vispār Latvijā gribam zaļo enerģiju? Zaļā enerģija nekad nebūs lētāka par biržas cenām. Vislētākais atjaunojamais energoresurss ir vēja elektrostacijās radītais, bet tas ir aptuveni divarpus reižu dārgāks par biržas cenu. Faktiski jāizlemj, ko mēs vēlamies – samaksāt mazliet vairāk, būt zaļāka un energoneatkarīgāka valsts vai arī spītīgi turamies pie fosilajiem kurināmajiem un esam lētāki. Kādā brīdī lēmums būs jāpieņem. Atbalsts zaļajai enerģētikai būs vajadzīgs. Šobrīd jāsamazina elektrības rēķini, bet, ja mēs zaļo enerģiju pērkam no kāda cita, tad tas kaut kā būs jākompensē, jo nauda ne no kurienes nerodas. Tā būs likumdevēja izšķiršanās.

LA.lv