Viedokļi
Komentāri

Nenolaisties līdz Igaunijas līmenim 44

Foto – Zane Bitere/LETA

Pagājušajā nedēļā Latvijas sabiedriskās televīzijas 7. kanālā raisījās interesanta diskusija: teletiltā starp Rīgu un Tallinu tika salīdzināta mazākumtautību izglītības sistēma Latvijā un Igaunijā.

Šobrīd modē ir teikt, ka mums jāmācās no ziemeļu kaimiņiem, kā pareizi iekasēt nodokļus, kā maksāt pabalstus un arī kā skolot bērnus. Taču, ņemot vērā teletiltā dzirdēto, jāteic, ka dažas lietas mums gan nav jāmācās no igauņiem. Un ne tikai nav jāmācās, bet jācenšas arī nenolaisties līdz viņu līmenim.

Pirmkārt, nācās secināt, ka Latvijā šobrīd ir lielāka cieņa pret valsts valodu un vismaz dažu latviešu pašlepnums ir pietiekami liels, lai arī šādā raidījumā runātu latviski. Teletilts noritēja krievu valodā, taču dalībniekiem bija iespējams izmantot gana kvalitatīvus sinhronā tulka pakalpojumus. No Latvijas puses Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdne Evija Papule bija tik drosmīga, lai runātu latviski. Tikmēr igauņu pusē neatradās neviens “drosmīgais”. Vislielāko žēlumu raisīja bijušais izglītības un arī ārlietu ministrs Jurgens Ligi, kurš centās runāt krieviski, kaut arī acīmredzot šo valodu nepārvalda. Līdz ar to no viņa teiktā neko daudz vis nevarēja saprast. Taču politiķim acīmredzot bija šķitis politiski nekorekti atteikties runāt krieviski. Līdz ar “Saskaņas” līdzinieka – Centra partijas – nonākšanu valdības vadībā krievu valodas loma kaimiņvalstī pieaugusi. Likumi nav mainīti, mainīta attieksme, un ar to pietiek, lai igauņu valodai atkal nāktos pierauties.

Kaut raidījuma pieteikumā bija pausts, ka teletiltā pārsvarā runās par to, ko Latvija var mācīties no Igaunijas, lai mūsu skolēnu mācību sasniegumi pieaugtu, tāpat kā tas noticis kaimiņvalstī, patiesībā lielāko daļu raidlaika sprieda par to, kā skolot skolēnus mazākumtautību skolās. Un te nu skaidri parādījās otrā joma, kurā Latvija tomēr ir pārāka.

Mūsu valstī mācību valodas proporcija 60:40 par labu valsts valodai vidusskolu klasēs ieviesta jau 2004. gadā. Igaunijā viss notika pakāpeniskāk un šādu pašu proporciju pabeidza ieviest vien 2012. gadā. Latvijā tas, ka vidusskolās jāmācās pārsvarā valsts valodā, nu jau ir pašsaprotami. Vairs nav diskusiju par to, vai to vajag vai labāk tomēr nevajag. Kaut gan pagaidām neauglīgas, tomēr nu jau diskusijas ir krietni augstākā līmenī – spriežam par to, vai būtu jāpāriet pilnībā uz mācībām latviešu valodā.

Igaunijā tikmēr notiek kāpšanās atpakaļ. Jau agrāk kaimiņvalsts likumi paredzēja, ka atsevišķos gadījumos, ja valdība ļauj, var tomēr neievērot noteikto mācību valodas proporciju, tomēr šādu atļauju Igaunijas valdība nevienai skolai devusi nebija. Nu valdība ir mainījusies un atpakaļrāpulībai ceļš vaļā. Teletiltā izskanēja, ka drīzumā dažas Igaunijas krievvalodīgās skolas saņems tiesības pašas lemt, kādā valodā mācīt skolēnus. Skolu direktori gan dievojās, ka igauņu valodu mācīs jo­projām, bet tā, kā paši uzskata par pareizu, nevis tā, kā noteikts no augšas. Viņiem neesot šaubu: igauņu valoda jauniešiem jāzina. Tikmēr citi studijā esošie “dziedāja dziesmu”, kas arī Latvijā vairs tik bieži neskan: sak, krievi tak maksā nodokļus, kā tad var ierobežot viņu tiesības mācīties tādā valodā, kādā grib. Atkal jāpauž cerība, ka nenolaidīsimies līdz igauņu līmenim.

Tomēr ir kāda nianse, ko mazākumtautību izglītības jomā varam mācīties no ziemeļu kaimiņiem. Viena no tur ieviestajām mācību metodēm ir “iegremdēšanās” igauņu valodā. Dažos bērnudārzos un skolās eksperimentālā kārtā bērniem noteikts laika posms, piemēram, gads, jāmācās tikai igauņu valodā. Tas ļaujot samērā ātri un augstā līmenī apgūt šo valodu.

LA.lv