Egils Līcītis: Vai Latvija pārstās būt drošas mājas 10
Parīzē dzīvojošā dziedātāja Marija Naumova pēc teroraktiem atzina, ka Latvija pašlaik ir viena no drošākajām vietām uz zemeslodes. Francijā šauj, spridzina, Briselē ārkārtas trauksme, Eiropas lielpilsētās ir kā militārā zonā, tikām Latvijā cilvēki apmeklē koncertus, teātrus, grasās svinēt Ziemassvētkus, nebaidoties, ka tirdziņā ies gaisā bumba.
Ir pavisam vienkārša atbilde, kāpēc pie mums nav panikas un haosa. Te nav ne fons, ne bāze, kur rasties radikālo islāma fanātiķu vardarbībai. Francijā sen pārsniegta kritiskā masa, lai ieceļotājus sekmīgi integrētu. Jau esošie musulmaņi un vēl papildus nekontrolējamā bēgļu plūsma destabilizē situāciju līdz sprādzienbīstamai. Dzīvošana iebraucēju kopienas noslēgtībā un lielais migrantu skaits ir tas fons, kur agresīvajiem eksemplāriem ērti palikt ēnā, kaļot sātaniskus plānus. Savukārt nepieēdināmās masas ir bāze, kur teroristiem rasties, un radikalizācija, vervēšana var notikt internetā, tieši uz ielas kareivīga mullas vadībā.
Atlikušie latvieši (un krievi), kas vēl nav gatavi pavērst galvu pret Meku un atvērt bēgļu satiksmes artēriju uz Latviju, tiek stipri kaunināti un zaimoti par nocietināšanos un nesaprašanu, cik ļoti islāms ir miera reliģija. Dažiem ultraliberāliem datortaustiņu klabinātājiem kurāre pil no visiem pirkstiem, un arī ģermanizētā (darīt visu, ko liek Merkele ar Junkeru) politiskās elites daļa izverd sašutumu, cik aprobežoti vēlēties saglabāt drošu dzīves un kultūras telpu, mūsu valsti. Priekš viņiem nav arguments, ka Francijā skaita 10 000 džihādistu armiju, sludina karastāvokli, un nosvērtākie kritiķi migrācijas iebrukumu dēvē par Eiropas pašnāvību. Mums tajā esot kolektīvi jāpiedalās, Latvijai mēģina uzspiest tos pašus apstākļus dabā, kādi ir pamatīgā slazdā iekritušajos Rietumos. Arī tas laižams gar ausīm, ka vareno ASV štati cits pēc cita saka nē sīriešu uzņemšanai, nespējot garantēt drošību amerikāņiem.
Protams, islāmticīgo ieplūšana Latvijā nokaitēs temperatūru. Lai kā gribētos balsināt arābus baltus, nav pozitīvas pieredzes, ka visa nepārredzamā lavīna integrētos un asimilētos. Kaut apiešanās ar patvēruma meklētājiem būtu formāli nevainojama, jebkādi bēgļi pašos pamatos būs neiecietīgi pret jauno mītnes vietu. Ne akurāt tādējādi, ka strādās nekrietnības, bet distancēsies un nepiedalīsies sabiedrībā. Jāņem vērā, ka viņi ir citas rases, citas civilizācijas, kultūras un ticības ļaudis, kam vēl ir trauma par atņemto dzimteni – bēgļi te nejutīsies kā mājās. Un, aizskarti veco paražu ievērošanā, izrauti kā koki ar saknēm, mēģinās pastāvēt uz prasībām, kas dibinātas uz islāmu kā ticību, kas nosaka visu dzīvesveidu, neatzīst plurālismu. Ja nekas no tā netiek atļauts, Latvija pārstās būt droša vieta uz zemeslodes. Bet, radot bēgļiem labvēlīgāko režīmu, ieradīsies neskaitāmi tēvijā palikušie ģimenes locekļi, stārķis muhamedāņiem nes daudz vairāk bērnu, un tad latviešu valsti pārņems mierīgas evolūcijas ceļā. Gribat izkaisīt iebraucējus, nometināt pa novadiem? Nav izslēgts, ka, šodien iemitinot piecus migrantus, teiksim, Dobelē, pēc gadiem divdesmit pilsētas galva būs ne vairs Andrejs Spridzāns, bet Muhameds Nespridzans.
