Uncategorized

Nenovērtētā ūdeņraža pārskābe 25

Foto – www.andriskozlovskis.lv

Fizioterapeites Anitas Elksnes pāriplūstošā enerģija nav tikai likteņa dāvana – to rada nemitīgas rūpes par imunitātes spēcināšanu. Viņa izmēģina arī tādas metodes, kuras dažs varbūt uzskatītu par avangardiskām. Piemēram, lieto ūdeņraža pārskābi organisma aizsargspēju stiprināšanai un gremošanas trakta darbības uzlabošanai.

 

“Kad šovasar biju Krimā un iegriezos grāmatnīcā, uzmanību piesaistīja Ivana Ņeumivakina grāmata Ūdeņraža pārskābe veselības sardzē. Informācija par autoru raisīja uzticību: profesors, medicīnas zinātņu doktors, prestižu prēmiju laureāts, kosmiskās komplementārās medicīnas pamatlicējs, tagad arī Krievijā atzīts tautas dziednieks. Mērķtiecīgus zinātniskos pētījumus veic jau ilgāk par 40 gadiem. Galvenais jautājums, uz kuru meklē atbildi – kā atveseļošanās procesā izvairīties no ķīmisko zāļu lietošanas, to vietā izmantojot dabai tuvākas vielas. Viņš ir pārliecināts, ka ar šādu uzdevumu spēj tikt galā nepelnīti aizmirstā ūdeņraža pārskābe. Saskaroties ar organiskām vielām, tā strauji sadalās, kļūstot par ūdeni un atomāro skābekli, kas ir spēcīgs oksidētājs un līdz ar to vīrusu, baktēriju, sēnīšu un parazitāru saslimšanu izraisītāju iznīcinātājs. Veselā ķermenī atomārā skābekļa ir pietiekami daudz, taču, lietojot daudz medikamentu, pieblīvējot gremošanas traktu ar ceptu vai treknu un maz kustoties, pašu šūnu izdalītais atomārais skābeklis tiek patērēts šo patogēnās mikrofloras izraisīto traucējumu novēršanai.

Ņeumivakins eksperimentos pārliecinājies, ka atveseļošanos no daudzām slimībām sekmē ūdeņraža pārskābes uzņemšana, tā organismu papildus nodrošinot ar nepieciešamo atomārā skābekļa devu. Viens veids, kā to var darīt, – dzeramajam ūdenim pievienot dažus pilienus trīs procentu ūdeņraža pārskābes šķīduma.

Sapratu, ka ar jaunapgūto informāciju vērts papildināt savus mēģinājumus tikt galā ar vairākām hroniskām problēmām, ar kurām līdz šim biju spiesta sadzīvot.

 

* *

Ārstējoties man bieži nācies lietot antibiotikas, kas atstājušas iespaidu uz gremošanas traktu. Allaž esmu mocījusies ar aizcietējumiem. Kopš sāku interesēties par veselīgu dzīvesveidu, ļoti domāju par atbilstošu uzturu: nepārēsties, lietot produktus, kas normalizē vēdera izeju. Esmu iemācījusies dzert ūdeni – vismaz pāris litrus dienā. Visās dienas gaitās ņemu līdzi arī pudeli ar ūdeni.

Tomēr šie centieni manu problēmu atrisinājuši tikai daļēji, tāpēc riskēju izmēģināt grāmatā ieteikto metodi gremošanas trakta mikrofloras sakārtošanai, tātad arī vēdera izejas normalizēšanai, izmantojot ūdeņraža pārskābi.

 

Dara tā

* Ņeumivakins raksta, ka sākumā, pārbaudot organisma reakciju, glāzei ūdens jāpievieno ne vairāk kā 3–5 pilienus trīs procentu pārskābes, piemetot arī šķipsniņu sāls. Vēlāk devu var palielināt līdz 10 pilieniem. Pietiekot ar 3 glāzēm dienā.

Manuprāt, ka šāda norma attiecināma tikai uz cilvēkiem, kuri vēl nav sevi pieradinājuši regulāri dzert ūdeni. Es lieku 15 pilienus uz glāzi.

Šādi bagātināts ūdens gan iznīcina patogēno zarnu mikrofloru, gan veicina derīgo baktēriju vairošanos gremošanas sistēmā. Piekrītu autora viedoklim, ka trīs ceturtdaļas imunitātes potenciāla nodrošina tieši kuņģa un zarnu trakts.

Kad pēc pirmajām pārskābes lietošanas nedēļām izdalījumos parādījās baltas gļotas, sapratu: sākusies intensīva zarnu trakta, sevišķi resnās zarnas, attīrīšanās. Vēdera izeja bija normalizējusies. Par ilgtermiņa iedarbību spriest vēl pāragri, bet pašsajūtas uzlabošanās, kas saistīta ar enerģijas pieplūdumu, ir neapšaubāma.

 

* *

Sākot dzert ar pārskābi bagātināto ūdeni, no rītiem rīkles galā manīju blīvu gļotu pikuci. Arī tā man ir problēmu zona, jo bērnībā tika izoperēti adenoīdi un mandeles, tāpēc par kaklu un elpceļiem vienmēr bijis jārūpējas pastiprināti.

Tā kā ūdeņraža pārskābi var izmantot arī ierīvējumiem, nolēmu pārbaudīt ieteikumus par aizdegunes tīrīšanu.

 

Dara tā

* Ēdamkarotei vārīta ūdens pievienoju 10 pilienus ūdeņraža pārskābes, ievelku vienreiz lietojamajā šļircītē (var izmantot arī pipeti) un ievadu degunā. Vispirms vienā nāsī (turot galvu pāri izlietnei), mazliet paturu, tad strauji izpūšu; pēc tam to pašu otrajā.

Grūti noticēt, ka tur var sakrāties tik daudz gļotu – kaujās ar vīrusiem bojāgājušo leikocītu. Toties cik patīkama sajūta ir pēc tam!

Katru dienu šo tīrīšanu neveicu, vienīgi tad, ja brīvai elpošanai kaut kas traucē vai vīrusu laikā, kad apkārt daudzi klepo un šņaukājas.

Tas ir lielisks līdzeklis, lai aizmirstu par diskomfortu, ko rada aizlikts deguns.”

 

 

LA.lv