Mobilā versija
-2.4°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
29. oktobris, 2012
Drukāt

Nenovērtētais Marģers Skujenieks

skujenieks_62

Turpinot septembrī aizsākto lekciju ciklu par Latvijas ministru prezidentiem, Valsts kanceleja pagājušās ceturtdienas vakarā bija organizējusi politiķim un statistiķim Marģeram Skujeniekam veltītu priekšlasījumu. 


Iepriekšējā Kārlim Ulmanim veltītā lekcija notika Ministru kabineta ēkā, bet šoreiz izvēle bija kritusi uz šaurāko, taču mājīgāko Elizabetes ielas 57.a nama 26. dzīvokli. Laikā no 1919. līdz 1935. gadam tā bija Skujenieku ģimenes mājvieta. Mūsdienās tur atrodas mākslinieku Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas memoriālais muzejs. Advokātam, Saeimas deputātam, vairākkārtējam ministram un divu valdību vadītājam veltītajā pasākumā piedalījās vēsturnieks Valters Ščerbinskis un literatūrzinātnieks Jānis Zālītis. Par muzikālo fonu gādāja komponists Imants Zemzaris, bet laikmeta liecinieces lomu pildīja pirmskara Latvijas tieslietu ministra Viļa Holcmaņa meita Anita Holcmanis. Holc-
maņa kundze atcerējās Skujenieku kā ”dziļi simpātisku cilvēku”: ”Viņš bieži ciemojās pie mums un bērniem deva roku. Ne jau katrs tā darīja.”

Kā jau daudzu pirmskara Latvijas politiķu gadījumā, arī Marģeram Skujeniekam veltītu akadēmisku pētījumu līdz šim nav bijis, kas paradoksāli, jo, pēc vēstures doktora Ščerbinska novērojumiem, Latvijas vēstures grāmatu personu rādītājos Skujenieks ir viens no visvairāk pieminētajiem politiķiem, neskatoties uz to, ka viņa pārstāvētie politiskie spēki nekad nav izcēlušies ar lielu ietekmi. Taču viņš bija aktīvs politiķis, turklāt ļoti ražīgs publicists. Skujenieka vārds parādās visu tā laika svarīgāko notikumu kontekstā. Viņš bija viens no retajiem latviešu intelektuāļiem, kas jau pirms Pirmā pasaules kara un tā gados izvirzīja ideju par latviešu nacionālisma veicināšanu, pretošanos cara administrācijas pārkrievošanas politikai, teritoriālā iedalījuma maiņai tā, lai latvieši dzīvotu vienotā teritorijā. Tiesa, plašu auditoriju viņa idejas toreiz nesasniedza.

Kā pamanāma politiska figūra Skujenieks parādījās pēc 1917. gada Februāra revolūcijas. 1918. gada 17. novembrī Marģers Skujenieks Rīgā jau vadīja latviešu partiju pārstāvju sanāksmi, kuras gaitā tika izveidota Tautas padome, kas nākamajā dienā proklamēja Latvijas Republiku.

Rīgas Stradiņa universitāti pārstāvošais vēsturnieks Valters Ščerbinskis akcentēja, ka Skujeniekam kritis būt par premjeru laikā, kad Latviju smagi skāra pasaules ekonomiskā krīze, tas ir no 1931. līdz 1933. gadam. ”Vadīt valsti ekonomiskās krīzes laikā ir nepateicīgs darbs. Skujenieks bija spiests darboties krīzes viskritiskākajā punktā – 1932. gadā,” velkot paralēles ar mūsdienām, bilda Ščerbinskis. Interesanti, ka 30. gadu sākumā, kad Eiropā auga vilšanās demokrātijā un notika valsts apvērsumi, arī Skujeniekam dzima tamlīdzīga ideja. ”Skujenieka domubiedri bija sociāldemokrāts Felikss Cielēns, ģenerālis Jānis Balodis, pulkveži Rūdolfs Klinsons un Jānis Indāns un vēl daži cilvēki. Viņi interesējās pie virsniekiem Latvijas armijas virspavēlniecībā par gatavību uzstāties kopā ar armijas vienībām un pārņemt varu. Skujenieks pieprasīja, lai šī grupa vispirms izdarītu militāru apvērsumu un tad piedāvātu ministru prezidenta posteni viņam. Tomēr vairākums potenciālā apvērsuma dalībnieku no idejas atteicās,” stāstīja vēsturnieks. Inteliģences aprindās populārais Skujenieks tika uzaicināts piedalīties Ulmaņa 15. maija apvērsumā un apvērsuma naktī uzturējās apvērsuma štābā – tagadējā Ārlietu ministrijas ēkā – kopā ar Alfredu Bērziņu, Vilhelmu Munteru, Jāni Balodi un Kārli Ulmani. Viņš kļuva par Ministru prezidenta biedru bez tiešiem pienākumiem valdībā, kaut vēlējies saņemt iekšlietu vai tieslietu ministra amatu. 1938. gadā, acīmredzot vīlies Ulmaņa attieksmē, viņš valdību pameta. 1940. gada augustā padomju okupācijas vara Marģeru Skujenieku apcietināja, aizveda uz Maskavas cietumiem un 1941. gada 12. jūlijā nošāva.

Iespējams, kādam Skujenieks vairāk pazīstams kā Latvijas Statistikas pārvaldes vadītājs kopš dibināšanas 1919. gadā līdz pat okupācijas sākumam 1940. gadā. Pēc vēsturnieka domām, Skujeniekam pašam sirdij tuvāka bijusi politika, taču zinātne sniegusi lielāku gandarījumu:

”Viņa paveiktais, organizējot Statistikas pārvaldi, ir darbs, ko mēs šodien novērtējam. Jebkurš, kas grib analizēt starpkaru Latviju, kam vajadzīgi skaitļi, var atvērt ”Latvijas statistikas atlasu” vai viņa ”Latvija: zeme un iedzīvotāji”. Tās arī mūsdienās varam lasīt ar interesi.”

Literatūrzinātnieks Jānis Zālītis atzīmēja, ka par Skujenieku dzimtu un tās atzariem varētu stāstīt stundām, jo politiķis bija dzejnieka Vensku Edvarta (Eduarda Skujenieka) un pirmās profesionālās latviešu teātra kritiķes, Jura Alunāna meitas Luīzes Skujenieces dēls. Viņa māsa, aktrise un dzejniece Biruta Skujeniece, apprecējās ar kuģu īpašnieku Dambekalnu dzimtas atvasi juristu Jāni Dambekalnu, pirmo neatkarības laika Rīgas policijas prefektu. Represiju dēļ šīs dzimtas vēlāk ļoti cieta represijās. Kara vētrās pagaisa Skujenieka meitas no pirmās laulības – Ārijas – liktenis. Zināms vienīgi, ka viņa no Latvijas emigrējusi.

 

Pievienot komentāru

Medību laikā sievietei iešauj kājā Sestdien Kurzemē medību laikā kāda sieviete guvusi šautu brūci kājā.
Draugiem Facebook Twitter Google+