Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
4. janvāris, 2016
Drukāt

Nojausmas par Latvijas neatkarību radās jau 1905. gada Latvijas pagastu delegātu kongresā

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Juris Prikulis

Decembrī apritēja 110 gadi, kopš Rīgā sanāca Latvijas pagastu delegātu kongress. Tas bija tikai posms 1905. gada notikumu virknē, tomēr, kā uzskata vēsturnieks Juris Prikulis, jo­projām nepelnīti nenovērtēts dēļ padomju laikā izplatītā šā kongresa vienpusējā traktējuma. Lielinieki tajā uzsvēra tikai sev izdevīgo, kaut patiesībā tur var saskatīt prelūdiju 1918. gada 18. novembrim.

Latvijas pagastu delegātu kongress 1905. gada nogalē bija otra latviešu sabiedrību uzkurinoša sanākšana tūlīt pēc Latvijas tautskolotāju kongresa, kurš pulcējies 10. – 14. novembrī un kurā uzsvēra nepieciešamību skolās mācīt latviešu valodā. Abi nāca kā sekas cara Nikolaja II 17. oktobra manifestam, kad beidzot oficiāli tika pieļauta politisko partiju veidošanās un zināma politisko ideju brīvība. Prikulis spriež, ka pagastu kongress bijis svarīgs punkts latviešu politiskās un sabiedriskās identitātes tapšanas procesā.

Latvijas pagastu delegātu kongress sanāca 1905. gada 19. – 20. novembrī jeb 2. – 3. decembrī pēc jaunā stila Romanovu (Lāčplēša) ielā 25, tas ir mūsdienu Jaunā Rīgas teātra zālē. Spriežot pēc tā laika publikācijām, sapulcējās vismaz 1000 delegātu, kurus bija izvirzījuši ne tikai Kurzemes un Vidzemes, bet arī Latgales pagasti. Pēdējo faktu bieži ignorē, kaut latgaliešus jeb “inflantiešus” savā uzsaukumā īpaši aicināja viens no kongresa organizētājiem, Kokneses pagasta skrīveris Jānis Kroders. Kongress notika par spīti tam, ka dalībniekus policija sākotnēji neielaida teātra ēka un vara centās ar dažādiem izdomātiem ieganstiem pasākumu novērst. Sanākušajiem bija pilnīgi skaidrs, ka no pastāvošās sistēmas nekādas politiskās izmaiņas demokrātijas virzienā nav gaidāmas, tādēļ iniciatīva jāņem savās rokās un jādibina pašiem savas pašvaldības. Prātā tika paturētas vispārējās vēlēšanu tiesības. Pagastu kongresa gars un iznākums bija pilnīgi pretējs tam, kādu vēlējās Vidzemes gubernators Zvegincevs, kurš dažas dienas iepriekš bija mēģinājis nomierināt vismaz vidzemniekus, aicinot tos pie sevis.

Kongresa rezolūciju ar aicinājumu laukos dibināt rīcības komitejas un pārņemt varu no pagastu valdēm pārpublicēja visās Latvijas avīzēs, kas bijis tiem laikiem kas nedzirdēts. Trakākais bija novēlējums rīcības komitejām, ka tās “nedrīkst stāvēt nekādā sakarā ar valdību un tās ierēdņiem”. “Toreiz tika deklarēta pilnīga neatkarība no toreizējās cariskās valdības. Viņi paziņoja: mēs iesim prom no carisma, no cara valdības, no visas cariskās birokrātijas, bet uz demokrātisku Krieviju, kura nākotnē būs tautu vai valstu savienība. Ar cara valdību – nekādu sakaru nevienā līmenī, ne pagastu, ne gubernatora,” skaidro Prikulis. Padomju laikā allaž tika uzsvērta Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) jeb sociāldemokrātu radikālā spārna lielā loma kongresā un pieklusināts tas, ka runās un lēmumos visi delegāti bija par plašu Latvijas autonomiju. Tiesa, pagaidām vēl Krievijas sastāvā. Un tāpat izpratne par veidiem, kādā mērķis sasniedzams un kas notiks pēc tam, latviešu politiskajiem spēkiem atšķīrās. “Padomju laikā apgalvoja, ka tikai sociāldemokrāti tad bijuši vienīgie revolucionāri. Bet patiesībā arī labējās partijas iestājās par reformām, par liberālisma principa garā īstenotu revolūciju,” uzsver vēsturnieks. “Tā diemžēl ir ļoti aizmirsta lieta. Un pie aizmiršanas ļoti liela nozīme bija kompartijas kundzībai šī vēsturiskā fakta traktēšanā. Notikums tika traktēts tikai no lielinieciski komunistiskām pozīcijām. To, ka par pagasta deputātu kongresa sanākšanu bija pilnīgi visas partijas, ignorēja. Zināmā mērā mēs joprojām esam padomju vienpusības gūstā,” viņš piebilst.

 

Visi par autonomiju

“Autonomijas idejas nesēji tolaik bija visi latviešu politiskie spēki,” uzsver Prikulis. Visi bija par latviešu zemju apvienošanu, par latviešu valodas lomas celšanu. Tomēr viedokļu atšķirība kongresa gaitā, protams, parādījās. Rīgas Latviešu biedrības (RLB) runasvīri uzskatīja, ka autonomijai jānāk tad, kad panāks cara piekāpšanos un Nikolajs II nebūs vairs absolūts monarhs, bet tikai nomināli paliks uz troņa. Par konservatīvo sauktajam Fricim Veinbergam tuva šķita doma par Krievijas pārtapšanu Anglijas tipa valstī, faktiski konstitucionālajā monarhijā. Tad Latvija Krievijā būtu kā Austrālija vai Kanāda Britu domīnijas sastāvā. RLB priekšsēdētājam Frīdriham Grosvaldam tikmēr simpatizēja ASV un Šveices modelis. Tāpat LSDSP kontrolētā “Dienas Lapa” rakstīja, ka Krievijā jāpanāk “tāda paša brīva tautību savienība” kā ASV, kur bija štati, vai Šveicē ar tās kantoniem. Tas atvēršot “visus ceļus uz sevišķu tautību politisku un kulturālu attīstību”. Protams, tālāk sociāldemokrātiskā vīzija jau paredzēja visu Krievijas daļu “proletariāta apvienošanos” cīņā pret “kapitālisma kundzību”. Latvija būtu autonoma “sociālistiskajā Krievijā”, kur “muižnieki un kapitālisti būs padzīti”. Par politiskās autonomijas ideju kongresā, zināms, runāja arī sociāldemokrāti no kustības mērenā spārna – Latviešu sociāldemokrātu savienības (LSS). Piemēram, mācītājs Juris Rozēns, arī Atis Ķeniņš un Miķelis Valters. Viņuprāt, pēc revolūcijas uzvaras būtu sasaucama Satversmes sapulce, kas tad lemtu par Latvijas nākotni. Jāatceras, ka sociāldemokrāti 1918. gada 18. novembrī piedalījās Latvijas neatkarības pasludināšanā, taču uzskatīja, ka nacionāla, neatkarīga Latvija ir tikai līdzeklis strādnieku varas sasniegšanai.

Pagastu delegāti gan netika līdz tādām lietām kā apriņķa, guberņas vai visas Baltijas pašvaldību kontrole, taču tam, ka jāpārņem vara pagastos, piekrita visi. RLB un F. Veinberga viena no pamatidejām bija, ka latviešiem nepieciešams veidot savas pašvaldības vācu landtāgu vietā. Ja latvieši Kurzemei un Vidzemei izveidotu savu pārstāvniecības institūciju, atstumjot vāciešus no pārvaldes, cara administrāciju tas varētu tikai priecēt. Tāpēc Veinbergs bija sašutis, kad kongresa noslēgumā uzvarēja sociāldemokrātu līnija un tās “nedrīkst stāvēt nekādā sakarā ar valdību…” rezolūcija. “Rezolūciju ļoti ņēma vērā visā Latvijā, tomēr labējie – “Rīgas Avīze”, F. Gros­valds, arī Jānis Čakste – to noliedza. Viņi teica: “Laba lieta tika sabojāta.” Viņu skatījumā bija pilnīgi lieki uzsvērt, ka rīcības komitejām nedrīkst būt nekādu sakaru ar valdību,” skaidro Prikulis. Labējo ieskatā sociāldemokrāti autonomijas ideju bija “izcūkojuši” un izaicinājuši cara karaspēku bez izredzēm to uzvarēt. Iespējams, Latvijas autonomijas ideja 1905. gadā būtu patiešām ieguvusi tālāku virzību, ja ne kreiso radikālisms. Protams, tas ir tikai pieņēmums, jo pietika arī citu faktoru, kas šo ideju varēja apturēt.

 

“Izcūkotā” iespēja

“Latvijas pagastu delegātu kongress, kurā noteicošais vārds bija sociāldemokrātiem, izvirzīja jautājumu, kas arī tika īstenots dzīvē, par pašvaldības zemāko līmeni – pagasta pašvaldības pārkārtošanu. Vecās pagasta valdes nekavējoties jāatceļ un jāaizstāj ar pagasta pašvaldībām – rīcības komitejām, kas dibinātas uz demokrātiskiem pamatiem. Rīcības komitejas darbosies līdz Krievijas satversmes sapulces sasaukšanai un pašvaldības jautājumu galīgai izlemšanai,” raksta vēsturnieks Jānis Bērziņš. Rīcības komitejas pagastos bija jāizveido līdz decembra vidum, lai vēlāk, pagastu delegātiem atkal sanākot, varētu lemt, ko darīt tālāk un kā uzņemt sakarus ar to valdību, kurai vajadzēja nākt pēc carisma krišanas un satversmes sapulces sasaukšanas Krievijā. Ar to bija jānodarbojas kongresa laikā izveidotajam visu pašvaldību centrālbirojam piecu vīru sastāvā. Domāja, ka līdz 1905. gada Ziemassvētkiem revolūcija uzvarēs un tad varēs sasaukt Latvijas pagastu satversmes sapulci, kas izstrādātu galīgo Latvijas pašvaldību satversmes projektu “jaunajā, reformētajā Krievijā”. Interesanti, ka pagastu kongresa lēmumiem bija rezonanse ārzemēs, un, piemēram, Zviedrijas prese decembra sākumā apgalvoja, ka esot nodibināta “latviešu republika”, kas gan bija pārspīlējums.

Rīcības komitejas īsā laikā nodibināja gandrīz pilnīgi visur. Tās ievēlēja 470 pagastos jeb 94% no visu Vid­zemes, Kurzemes un Latgales pagastu skaita. Vidzemes gubernators tikmēr sūdzējās priekšniecībai par latviešu separātismu, ka notikusi sacelšanās. Komiteju darbības periods bija ļoti īss, jo 1906. gada janvāra sākumā jau iestājās soda ekspedīciju laiks. Daļā gadījumu komitejas pat nepaspēja lāgā pārņemt pagasta valžu lietas un ķerties pie vietējo problēmu risināšanas. Cara administrācija komitejas pasludināja par galveno valsts ienaidnieku. Ne velti soda ekspedīcijas vispirms meklēja un vienu pēc otra nošāva to deputātus. Varas iestāžu nostāja bija, ka rīcības komitejas ievēlētas nelikumīgi, pretēji gubernatora rīkojumiem. Prikulis atzīst, ka komitejās tik tiešām savēlēja lielākoties radikālus, sociāldemokrātiski noskaņotus ļaudis, kas gatavojās bruņotai cīņai ar cara karavīriem, taču netrūka arī gadījumu, kad komitejās nonāca locekļi no vecajām pagastu valdēm.

Patiesībā par pašu pagastu delegātu kongresa gaitu zināms nav daudz, jo sanāksmes toreiz neprotokolēja un arī kongresa ritums, cik noprotams, bijis diezgan juceklīgs. Par notikumu līdz šim spriests tikai pēc tā laika publikācijām. Bet vēsturiskajā ainā, kādā kongress notika, var saskatīt paralēles ar Latvijas Tautas frontes laikiem – latvieši apvienojās, apzinoties, ka jāmaina pastāvošā situācija, un tas, kas bija iecerēts kā nomierinošs solis, pārauga pilnīgā pastāvošās varas noliegumā. 1905. gada revolūcijas notikumus un procesus Latvijā Juris Prikulis savulaik pētījis pats, bet tagad ar nožēlu spriež, ka nav lāgā neviena vēsturnieka, kas turpinātu šajā virzienā darboties, kaut ļoti vajadzētu.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+