Neortodoksāla filma par tēmu “vīrietis – sieviete” 0
Spaika Džonsa „Viņa” autorkino pazinēju aprindās ir gaidīts darbs. Izdevums „Variety” Džonsu tikko nodēvējis par izklaides industrijas vienu no noslēpumainākajiem personāžiem. Džonss, absurda un bērnišķīgas fantāzijas meistars kino, reputāciju iemantojis reklāmā, popmūzikas videoklipu režijā (tostarp Bjorkai) un ar savām agrīnajām, uz labirinta struktūras būvētajām filmām „Būt Džonam Malkovičam” (1999), „Adaptācija” (2002).
Filma ir ne tikai fikcija, bet futūristiska fikcija. Runājot par darbiem, kuros attēlota nākotne, var runāt vai nu par utopiju, vai antiutopiju. Spaika Džonsa jaunā filma nenovelk skaidras robežas un acīmredzami neparāda, uz kuru pusi grib nosvērties. “Viņa” ir stāsts par vientuļu vīrieti, nesen šķīrušos Teodoru Tvombliju (Vākins Fīnikss). Teodors dzīvo bezpersoniskā stiklu, metālu, debesskrāpju, askētisku interjeru pārsātinātā pasaulē, pavisam tuvas nākotnes Losandželosā, un pelna iztiku ar to, ka raksta mīlas vēstules citu cilvēku, kas apveltīti ar mazāku fantāziju, vietā. Viņš dzīvo viens, vakarā spēlē videospēles un naktī nododas kiberseksam ar svešiniekiem. Līdz brīdim, kad sastop Viņu. Samanta (Skārleta Johansone) ir asprātīga, iejūtīga, uzmanīga, inteliģenta, gatava uzklausīt Teodoru jebkurā laikā, uzmundrināt, iedvesmot, palīdzēt darbā un radošajos centienos. Bet Teodors ir Samantu nopircis, un viņa ir operētājsistēma – programmēts mākslīgais intelekts, kas radīta, lai kliedētu tieši tādu vientulību, kas moka Teodoru pasaulē, kas piedāvā visas iespējamās modernās dzīves ērtības, tostarp arī iespēju izvairīties no jebkādas cilvēciskas saskarsmes. Tehnoloģijas kļuvušas par īstu jūtu aizvietotāju, un sākotnēji šķiet, ka tas ir tieši tas, kas vajadzīgs – operētājsistēma funkcionē tik perfekti, ka pilnībā simulē visus īstu attiecību priecīgos brīžus. Taču nenovēršami filma sagriežas nekontrolējamā haosā un vēlme pilnībā paļauties uz tehnoloģijām atklāj Teodora un viņa laikabiedru nespēju uz patiesām jūtām. Un ironiski, ka, ja operētājsistēma tik ļoti simulē sievieti, tad Teodors tik ļoti atgādina mašīnu, mehānismu.
Ja jāizvēlas viens vārds, ar kādu raksturot filmu, tad tas ir “melanholija”. Un ir kaut kas patiesi skumjš šajā pasaulē, kurā valda milzu atsvešinātība un izolētība par spīti neaptveramam daudzumam informācijas un attēlu, kas atrodas viena pirksta skāriena attālumā, pasaulē, kurā visi ieslīguši elektroniskajās ierīcēs. Lai gan šī realitāte nemaz tik daudz neatšķiras no mūsējās pašlaik, un tas filmas morāli, ja par tādu var runāt, padara biedējošu. Un Spaiku Džonsu var dēvēt vai nu (pesimistiskākajā nākotnes scenārijā) par vizionāru, vai (optimistiskākajā) laikmeta kritiķi.
Tomēr šī melanholija nepavisam nav neglīta. Filmā ir izsmalcināts operatora darbs. Skārletas Johansones balss ir piesmakusi un samtaina un neatstāj šaubas par to, ka var iemīlēties šajā balsī vien; divas citas sievietes Teodora dzīvē spēlē Eimija Adamsa („Amerikāņu afēra”) un Rūnija Mara („Meitene ar pūķa tetovējumu”). Mākslīgā intelekta un cilvēka attiecības liek vilkt paralēles ar kino klasikas izcilākajiem paraugiem – Stenlija Kubrika 1968. gada filmu „2001: Kosmiskā odiseja”. Vākina Fīniksa atsvešinātais, neirotiskais personāžs šeit līdzinās viņa pēdējā laika lomām filmās „Divi mīlētāji” (2008, rež. Džeimss Grejs), „Pavēlnieks” (2012, rež. Pols Tomass Andersons).
Viena no filmas labākajām īpašībām ir, ka tā ir tik pieticīga mērogā un apzināti vienkārša stāstā, kas nepavisam nav raksturīgi zinātniskās fantastikas darbiem. Filmai piecas „Oskara” nominācijas, tostarp kā Labākajai filmai; Latvijā tā iznāk uz ekrāniem tieši nedēļu pirms balvu pasniegšanas ASV.
UZZIŅA
„Viņa” /”Her”
Režisors un scenārija autors Spaiks Džonss
Lomās: Vākins Fīnikss, Skārleta Johansone, Eimija Adamsa, Rūnija Mara
No 28. februāra kino „Citadele” un „Cinamon”
