Mobilā versija
-2.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
7. novembris, 2012
Drukāt

Nepabeigtā Latvijas Satversme

Foto no grāmatas "Latvijas prezidenti. Dzīves un vēstures mirkļi"Foto no grāmatas "Latvijas prezidenti. Dzīves un vēstures mirkļi"

“Jo ilgāk tauta dzīvo ar vienu noteiktu satver
smi, jo vairāk šī satversme pielāgosies tautas vajadzībām.” Tā pirms 80 gadiem saistībā ar Latvijas 
Satversmes spēkā stāšanās 10 gadu jubileju rakstīja tiesībnieks Kārlis Dišlers.


Latvijas valsts pamatlikums – Satversme – tapa divos gados, iedvesmai izmantojot tolaik par modernām uzskatīto Vācijas jeb Veimāras konstitūciju, tāpat Francijas, Šveices pamatlikumus.

Tūlīt pēc Pirmā pasaules kara parlamenta noteicošā loma valsts pārvaldē Eiropā bija kļuvusi par laikmetīgu normu, un tāpat Latvijas neatkarības rītausmā neviens lāgā neapsvēra citu valsts iekārtu kā vienīgi demokrātisku republiku. Sociāldemokrāts Fricis Menders (1885 – 1971) savās padomju laikā tapušajās nepublicētajās atmiņās “Domas, darbi un dzīve. 1903 – 1940” atzīmējis: “Latvijas Satversmi izstrādāja laikmetā, kad formālās demokrātijas principi, par kuriem it kā bija cīnījušās Antantes valstis, bija savā ziņā vispār atzīta un neapstrīdēta valsts dogmatika, ciktāl runa gāja par Rietumiem.” Daudzas principiālas lietas jau bija ietvertas 1918. gada 18. novembra Tautas padomes politiskajā platformā, kuru gatavoja Šveicē studējušie Miķelis Valters un Menders. Vienu no pirmajiem Latvijas konstitucionālajiem aktiem, kas bija 1920. gada 27. maijā iesniegtā “Deklarācija par Latvijas valsti”, Satversmes sapulce pieņēma vienbalsīgi, tikai sociāldemo-
krātam Miķelim Rozentālam atturoties. Deklarācijā ierakstītais, ka Latvijas valsts ir neatkarīga republika ar demokrātisku valsts iekārtu, kurā suverēnā vara pieder Latvijas tautai, kļuva par valsts pamatu pamatu.

 

Kam dot varu

Gan Satversmes sagatavošanas komisijas loceklis Menders, gan žurnālists un vēsturnieks Ādolfs Šilde atminas, ka lielākie parlamentāriešu strīdi bijuši punktos par Valsts prezidenta institūciju pilnvarām un referendumu, tas ir, par demokrātisko principu detaļām – plašākām vai šaurākām politiskām brīvībām un to lietošanu dzīvē. “Šeit sadūrās divi pretēji uzskati. No vienas puses, labs pulks deputātu iestājās par tautas vēlētu valsts prezidentu. Tie bija deputāti pa labi no centra. (..) No otras puses – un tie bija sociāldemokrāti, kam beidzot pieslējās arī daļa centra deputātu, – izvirzīja uzskatu, ka valsts prezidenta amatam ir jābūt tikai reprezentatīvam, bez plašām pilnvarām un, tā sakot, valsts vienības simbolam, ne vairāk.” Tā situāciju apraksta Fricis Menders LU Akadēmiskās bibliotēkas retumu nodaļā glabātajās piezīmēs. Sociāldemokrāti uzskatīja, ka Valsts prezidenta un Saeimas priekšsēdētāja amatiem jābūt apvienotiem. Igaunijā tajā laikā jau bija nolemts apvienot prezidenta un valdības vadītāja funkcijas valsts vecākā postenī. Latviešu politiķi gan tādu pieeju noraidīja, jo šķita nelietderīgi, ka Valsts prezidents mainītos ik reizi, kad jādemisionē parlamentāri veidotās valdības galvam.

Satversmes sapulcē viedokļi par prezidenta pilnvarām dalījās aptuveni puse uz pusi, tāpēc atlika vien kompromisa variants – Valsts prezidents būs “atsevišķa persona”, taču Saeimas vēlēta un ar ierobežotām pilnvarām.

Īpašu centību prezidenta pilnvaru apcirpšanā izrādījis viens no sociāldemokrātu līderiem Fēlikss Cielēns. Pateicoties viņam, Satversmē iekļuva punkts, ka Valsts prezidentam jāatkāpjas, ja viņa ierosinātā referendumā par Saeimas atlaišanu vairāk nekā puse nobalso pret. Viens no Latviešu zemnieku savienības ietekmīgākajiem politiķiem Ādolfs Klīve vēlāk trimdas gados “zociķu” vēlmi varu koncentrēt Saeimas rokās skaidroja ar pārliecību, ka kreiso īpatsvars parlamentā vienmēr būs tāds, lai bez viņu ziņas nekad nekas nevarētu notikt un sliktākajā gadījumā vairākumu varētu pielasīt no sīkpartijām. Klīves ieskatā, sociāldemokrātu organizētais pants par Valsts prezidenta ievēlēšanu no Saeimas, dodot tiesības tam tikai rosināt Saeimas atlaišanu, tālāko nododot tautas nobalsošanā, “bija neloģisks, netaisns valsts prezidentam apvainojošs”, jo nostādīja prezidentu parlamenta “kalpa” lomā.

Saskaņā ar Frici Menderu sociāldemokrātu pretestību tautas vēlēta prezidenta variantam gan noteikuši nevis kādi tālejoši politiski plāni, bet “tīri vietējas, personiskas dabas” apsvērumi. Proti, partijas līderi baidījušies no Kārļa Ulmaņa izvirzīšanās, “kam jau tolaik pierakstīja diktatoriskas tieksmes”. Arī pilsoniskajās aprindās pastāvējusi opozīcija pret Ulmani. Kā noprotams, Satver-sme varējusi būt arī citāda, ja ne šī nepatika pret Ulmani.

Tikmēr sociāldemokrāti jau bija izdomājuši, ka, gūstot virsroku vispārējās vēlēšanās vēlēta prezidenta variantam, kā kandidatūru virzīs Raini. Ja vēlēšanas notiktu ap 1922./1923. gada miju, Raiņa uzvara būtu ļoti iespējama.

Latvija prezidenta pilnvaru izvēles ziņā tomēr nebija unikāla – profesors Aivars Stranga norāda: “Personīgais motīvs bija izteikts arī Polijas 1921. gada konstitūcijā. Tā paredzēja vāju prezidentu, lai par to nekļūtu maršals Jozefs Pilsudskis, par kuru tāpat pastāvēja aizdomas, ka viņš ir varaskārs.”

 

Šķeltniekiem paldies

Satversmes pirmā daļa pirmajā lasījumā bija pabeigta 1921. gada 28. septembrī, un labējām partijām tad vēl pastāvēja iespēja panākt, lai prezidentu ievēl vispārējā balsošanā visa tauta. Fēlikss Cielēns frakcijā jau bija nodrošinājies, ka tādā versijā sociāldemokrāti balsojumā par 
Satversmi atturēsies. Taču plenārsēdē iznāca, ka bez sociāldemokrātiem absolūtais deputātu vairākums balsojumā nemaz nav panākams, jo arī centristi bija nolēmuši atturēties. Līdz ar to izgāšanās draudēja Satversmes projektam kopumā, jo trūktu balsu. Menders atmiņās uzsver, ka, tikai pateicoties viņa, Anša Buševica un Anša Rudevica balsojumam par dokumenta tālāku virzīšanu pretēji frakcijas lēmumam, Satversmes projektu izdevies glābt. Par bija 67 
Satversmes sapulces deputāti, pret vai atturējās – 64. Ja ne trīs “zociķu” disciplīnas pārkāpums, rezultāts būtu pretējs un Satversmes 
projekts skaitītos noraidīts.

“Satversmes sapulce būtu pati izsniegusi sev politiskas nabadzības apliecību. Jaunu projektu varēja iesniegt tikai nākamajā sesijā. Satversmes komisijai būtu bijis jāsāk darbs no jauna, un pastāvēja ļoti lielas bažas, ka jaunais projekts būtu iznācis nedemokrātiskāks,” tā Menders.

Turpretim pieņemtajā versijā, lai arī tā visus neapmierināja, prezidenta pilnvaras vēl varēja grozīt otrajā un trešajā lasījumā. Lielākā daļa sociāldemokrātu frakcijas savus šķeltniekus sapratusi, kaut Cielēns ļoti centies panākt, lai tos disciplināri soda. Menders ar nepatiku atceras, ka politisko pretinieku – zemsaviešu – laikraksts “Brīvā Zeme” viņu soli pretēji frakcijas kursam slavējis, norādot, ka tas līdzvērtīgs nopelniem Latvijas valsts labā. Kā demonstrēja tālākie notikumi, Menders un viņa piekritēji tiešām bija rīkojušies vistālredzīgāk, jo nākamajos lasījumos izdevās panākt prezidenta pilnvaru samazinājumu un tad Satversmes pieņemšanai sociāldemokrātu balsis bija nodrošinātas.

 

Der arī nepabeigta

Vācbaltiešu politiķim Paulam Šīmanim savā ziņā bija taisnība, kad viņš Latvijas Satversmi nosauca par “Rumpfverfassung”, tas ir, par konstitūciju, kas atgādina rumpi bez galvas. Satversme patiesi palika nepabeigta. Runa ir par dokumenta otro daļu, kurā vajadzēja būt atrunātām pilsoņu politiskajām tiesībām un brīvībām. Ādolfs Šilde grāmatā “Pirmā republika” skaidro: “Ja tomēr otrā daļa atkrita, tad par ieganstu tam bija pēdējā brīdī dažās frakcijās radusies demonstratīva nostāja pret viņu prasību neievērošanu.” Viņš atminas, ka toreiz cēlušās lielas debates par baznīcas šķiršanu no valsts un Latgales autonomiju. Pēdējo cilājuši latgaliešu deputāti.

Savukārt Menderam šķiet, ka nepabeigtībā vainojams Satversmes sapulces “buržuāziskais vairākums”, kam sadaļa par pilsoņu pienākumiem un tiesībām šķitusi “par daudz demokrātiska”, tāpēc noraidīta.

1922. gada 5. aprīlī, ķeroties pie Satversmes otrās daļas trešā lasījuma, balsojums dalījās 62 pret 62, sešiem atturoties. Šilde apgalvo, ka balsojumā izpaudies parlamentārās pieredzes trūkums, jo noraidījums sanācis “negribēti” – pret fundamentālo pilsoņu tiesību ierakstīšanu pamatdokumentā nevienam iebilžu taču nav bijis, strīdi notikuši vien ap atsevišķiem pantiem. Laikabiedri par notikušo skuma, taču uzsvēra, ka pamatlikums tāpat iznācis gana demokrātisks un kvalitatīvs. Kas attiecas uz pilsoņu individuālajām politiskajām tiesībām, tās parlaments vēlāk noregulēja ar atsevišķiem likumiem. Satver-smes kritizētājs Ādolfs Klīve 60. gadu sākumā gan rakstīja: “Satversmes lielākais trūkums bija tas, ka deputātu un viņu vēlētāju starpā nebija nekādas, ne kulturālas, ne saimnieciskas, ne sabiedriskas, ne dzīves vietas, ne tradīciju saskares, deputāti palika par sevi un vēlētāji par sevi. Tas radīja nemieru, atsvešināšanos, savstarpējo neuzticību, kamēr beidzot deputāts no “sava cilvēka” palika par svešnieku un zobgalības priekšmetu.” PSRS okupētajā Latvijā aptuveni tajos pašos gados savas piezīmes slepus rakstīja arī Fricis Menders, un viņa atzinums skanēja: “Ja būtu kādreiz jāizstrādā jauna Latvijas demokrātiska Satversme, tā, protams, būtu citāda, bet pamata principi nevarētu būt citi, kā tie, ko likām Latvijas pirmajā Satversmes sapulcē laikā no 1920. līdz 1922. gadam.”

 

Fakti par Satversmi

– Jaunvārdu “satversme” svešvārda “konstitūcija” vietā radījis Atis Kronvalds.

– 1920. gada aprīlī ievēlētajā Satversmes sapulcē bija 150 deputāti. LSDSP piederēja 57 vietas, LZS – 26; Latgales zemniekiem – 21, jaunsaimniekiem – 5, liberālā latviešu pilsonība bija pārstāvēta ar 20 vietām, pārējām latviešu partijām – 4, minoritātēm – 17 vietas.

– Satversmes sagatavošanas komisijā bija 25 personas. Viņu vidū Fricis Menders, Jānis Goldmanis, Oto Nonācs, Jānis Rainis, Pauls Kalniņš, Marģers Skujenieks, Fēlikss Cielēns, Arveds Bergs.

– Satversmi tās I daļas formā pieņēma 1922. gada 15. februārī, un tā stājās spēkā 7. novembrī.

 

 

Pievienot komentāru

Aukstums šoziem paņēmis jau 29 cilvēku dzīvības; sestdien stindzinās pat -16 grādu salsAukstums šoziem paņēmis jau 29 cilvēku dzīvības, bet vēl vairāki simti ar ķermeņa atdzišanu nonākuši slimnīcā, piektdien vēstīja raidījums “LNT Ziņas”.
Draugiem Facebook Twitter Google+