“Latvijas Avīze” sāk publicēt Lindas Šmites romānu “Pilna upe”. Lasi arī internetā! 2
Sākam publicēt Lindas Šmites romānu “Pilna upe”, kas māca novērtēt vecvecāku valodas skanējumu, saklausīt tajā jauninājumu, atdzimšanas iespējas.
Par romāna “Pilna upe” tapšanas motīviem autore Linda Šmite pēcvārdā raksta: “Romānu rakstīju, dziļi ieklausīdamās pati savā bērnībā, precīzāk, dažās ļoti agras bērnības vasarās, kas pagāja, neielīksmojušas uz svešpusi atvesta bērna dvēseli. Mana dvēsele nespēja dziedāt vietā, kur bieži iztālēm zvanīja Vecpiebalgas kapu zvans. Nebiju laimīga vietā, kur klusi pār zaļi noglumējušiem akmeņiem plūda cilpu metoša upīte Balga, kas it kā nogrieza veco Veļķu muižas māju no jaunās un dzīvīgās ārpasaules. Šajā vietā svešādi paloja vecvārdiem un svešiem apvidvārdiem pilna vecvecāku valoda.”
Romānā Veļķu muiža mainījusi vienu burtu, pārtopot Neļķu muižā, un tā galvenajai varonei Velēdai vecvecāku māja ir dubults ieslodzījums – ne tikai senlaicīgi skanošajā valodā un savdabīgajā dzīvesveidā, bet arī gluži fiziski – aizliegumā iziet ārpus upes līkuma, kas ietver māju. Bērns, kuram līdz ar vecākiem šķiet zudusi, kājām sagriezusies gaisā visa dzīve, šādu ieslodzījumu izjūt īpaši asi. Velēdu biedē vecmāmiņas savdabīgā vidzemnieciskā valoda, kurā pienīns, kalnīns, brille un strēķītis, kurā Velēda kļūst “pats”, “bērns”, ne vairs meitene. Pie vecpapa un vecītes neviens nenāk, un arī Velēdai nav vēlēts nekur iet. Tik ļoti tas viss viņu sāpinājis, ka, savā dzīvē pēc vecvecāku nāves aizejot, Velēda paņem līdzi tikai vienu zilgana stikla glāzīti – un arī to tikai pēc labākās draudzenes mudinājuma.
Jāpaiet daudziem gadiem, līdz Velēda iemācīsies novērtēt vecvecāku valodas skanējumu, saklausīt tajā jauninājumu, atdzimšanas iespējas. Jautāta, vai pati izgājusi līdzīgu transformāciju, Linda Šmite atbild: “Jā, Velēda precīzi pauž manu attieksmi pret latviešu dažādo valodu. Ļoti agrā bērnībā nedzīvoju pie vecmammas, un, aizbraucot ciemos uz Vecpiebalgu, man bija grūti sarast ar tiem vārdiem, kas vecvecāku valodā atšķīrās no manējiem. Izskaņa -īna (olīna, kūtīna, donīna) visizteiktāk dūrās ausīs, tāpat visi “krāģīši”, “porūži”, “stiķenes”, “sakumi”. Tagad, kad ar Vecpiebalgu mūs saista vien vecvecāku kapiņi, saprotu, ka ir vēl kas ļoti īpašs – atmiņā iznirstošie vecmammas un vecātēva lietotie vārdi. Tos uztveru kā lielu dārgumu, atšķirības zīmi. Tieši vecvārdi, vārdu savienojumi un īpatnēji izrunātās vārdu formas kļūst par laipām, pa kurām man atgriezties vietā un laikā, kuru nepratu novērtēt uzreiz. Tikai tagad saprotu, ka vecāsmammas un vecātēva nams, ko ielenca upīte, bija īsta miera, bezsteigas un bezstresa sala.
Sāku pierakstīt izteicienus, vārdu formas, grupēt pa vārdšķirām. Un tieši vecvecāku valoda bija tas pamats, uz kura būvēju romānu “Pilna upe”.”
Autore atzīstas, ka valodu nācies gluži kā bitei vākt un lipināt kopā pa ziedputeksnim vien, pa drīksniņai, jo vairāku gadu desmitu laikā, kopš tā nav lietota, vārdi piemirsušies, nākuši atmiņā pa vienam vien, reizēm pat nakts vidū gadījies celties un kādu vārdu pierakstīt, lai līdz saullēktam atkal nepiemirstas.
Mazās Velēdas dzīvē ir viens mierinājums: katru rītu upes krastā viņa atrod ziediņu kā zvaigznīti. Zvaigžņu varavīksne – tikai tā meitēnam sniedz mierinājumu, viņa to uztver kā kalnos bojā gājušo vecāku lūgumu piedot, ka atstājuši meitiņu bāreņos. Liels ir Velēdas pārdzīvojums, kad viņa atklāj – dāvinātājs ir kaimiņmājas zēns Austris. Un Austrim ir sapnis – uzdāvināt Velēdai pilnu upi baltu ziedu, pilnu upi baltu neļķu: ja reiz Neļķu muiža Velēdu tur gūstā, neļķes var viņu atbrīvot.
Nedrīkst jau atklāt grāmatas sižetu, tādēļ nestāstīšu, cik neparastā veidā viņš savu apņemšanos beidzot īsteno, bet to gan rakstniecei pajautāju, kādi ziedi viņai pašai vistuvākie. “Man nav tādu ziedu, kas nepatiktu. Ikkatrs zieds šķiet neatkārtojams Dieva meistardarbs, brīnumdarbs. Cits fascinē ar smaržu, cits ar formu vai krāsu,” atbild romāna autore. “Neļķes ir īpaši ziedi. Tās atgādina nagliņas, ar kurām iespējams pienaglot skumjas un sāpes, izmisumu, bēdas. Savukārt orhidejas ir tik vieglas, krāsainas un draiskas kā taurentiņi, kas uzrāpušies savos garajos kātos, sitas manos un romāna Dārzniekmājas siltumnīcu logos. Un tā Neļķu muižas upe kļūst pilna baltu ziedu, pilna ar atmiņām, emocijām, pilna nožēlas un jaunas atklāsmes.”
Aizbēgot, noraidot bērnībā piedzīvoto, Velēda apzināti veido pilnīgi atšķirīgu dzīvesveidu. Viņa izvēlas tikai jaunu, tikai labāko, izmetot visu, kur jūtams lietojums. Nu, neilgi pirms četrdesmit gadu robežas, nākas atzīt – tāpat viņa atteikusies arī no attiecībām, mīlestības, bērniem un pat draudzības. Vai nokavēto vēl var atgūt? Vai ir kas tāds, ko dzīvē nevajadzētu, nedrīkstētu nokavēt? Linda Šmite domā, ka ir gan: “Tikko iznāca manu redzējumu grāmata par Vecbebru tēlnieku Voldemāru Jākobsonu. Grāmatas atvēršanas svētkos daudz runājām par to, kā nepalaist vējā bijušo. Paliekošs ir ar vārdu, ar krāsu, ar fotozibsni apstādinātais mirklis. Vecbebru “Galdiņos” tika vēlēts pierakstīt dzimtu, savu mīļo stāstus, steigties to darīt, jo mēs visi aizejam. Žēl tikai, ka to saprotam tad, kad mūžs jau pusē, bieži vien tad, kad nav vairs kam pajautāt. Arī man saviem vecvecākiem būtu ko vaicāt. Tagad to varu prasīt atmiņai un, kā izrādās, arī valodai.”
INTERNETĀ LASĪT ROMĀNU IESPĒJAMS ŠEIT!
