Mobilā versija
+7.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
27. janvāris, 2012
Drukāt

Nepaliksim savās vietās

Gadu simteņiem latviešus ir centušās pakļaut lielās nācijas, uzspiežot mums svešu valodu un svešu kultūru. (..) Daži piemēri no vēstures.


 

Mans tēvs skolā gāja cara laikā, kad skolēniem skolā bija jārunā krieviski. Kuru pieķēruši runājam latviski, tam tikusi piekārta plāksnīte ar uzrakstu : ”Viņš runāja latviski.”

Es pats skolu beidzu 1946. gadā, tātad vienu gadu pēc kara. Uz atestāta redzams šāds priekšmetu uzskaitījums: 1. latviešu valoda, 2. krievu valoda, 3. svešvaloda. Pavērosim: latviešu valoda un krievu valoda atrodas blakus – gluži kā līdztiesīgas māsas, un tikai pēc tam seko svešvaloda.

Pēckara gados, pēc latviešu masveida izsūtīšanas uz Sibīriju, Latvijas laukos strauji veidojās kolhozi un padomju saimniecības, un tur pārsvarā par vadītājiem iecēla krievus, ar kuriem latvieši bija spiesti sazināties krieviski. Latvijas pilsētās sacēla vairākas lielas rūpnīcas, to apkalpošanai iebrauca viesstrādnieki un direktori no austrumiem. Latvijā atradās Baltijas Kara apgabals ar daudziem garnizoniem un kara objektiem, saradās tūkstošiem padomju armijas virsnieku ar ģimenēm. Visi šie iebraucēji tika apgādāti ar dzīvokļiem un nodrošināti ar krievu skolām.

Pēckara Latvijas priekšnieki (Pelše, Voss u. c.) nepretojās pārkrievošanai, tāpēc iebraucēju saradās tik daudz, ka, piemēram, Rīgā latvieši jau palika mazākumā, un sveštautieši varēja pilnīgi iztikt bez latviešu valodas zināšanām.

Apetīte rodas ēdot, un iebraucēji, starp kuriem ir prāva daļa nepilsoņu, nosprieda, ka Latvijā krievu valodai jāpanāk valsts valodas statuss.

Labi, ka Saeima nekādiem “kompromisa variantiem” par latviešu valodu nepiekāpjas un vadās pēc latviešu sakāmvārda: “Neatdod Nelabajam ne mazo pirkstiņu – viņš tev paņems visu roku!” Četras latviskās Saeimas partijas aicina visiem piedalīties referendumā un balsot pret krievu valodu kā otro valsts valodu. Arī es piekrītu tādai nostājai, jo manās rokās ir spēcīgs ierocis – viena balss.

Bet. Tagad uzrodas tādi likumu zinātāji, kuri saka, ka referendumam neesot jēgas, tāpēc paliks mājās ”savā vietā”. Līdzīgas domas par valsts valodu ir arī Valsts prezidentam. Man neklājas pamācīt Valsts prezidentu, es tikai atceros Kārļa Ulmaņa savā laikā teikto: “Es palikšu savā vietā…”. Nu nepalika Ulmanis savā vietā, bet nonāca Vorošilovskā. Arī es nepaliku savā vietā, mani kopā ar 43 tūkstošiem “latviski runājošajiem” vienā dienā aizsūtīja uz Sibīriju.

Ņemot vērā vēstures mācības un apzinoties situācijas nopietnību, referenduma dienā 18. februārī nepaliksim pasīvi mājās “savā vietā”, sēžot uz silta dīvāna, bet celsimies visi – no Daugavas līdz Gaujai – kājās un dosimies aizstāvēt savu valodu, balsojot pret krievu valodu kā otru valsts valodu.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+