Mobilā versija
Brīdinājums +5.9°C
Urzula, Severīns
Piektdiena, 20. oktobris, 2017
10. maijs, 2017
Drukāt

Par nepareizu apģērbu galvu necērt, bet cilvēku vērtē

Foto - Ilze PētersoneFoto - Ilze Pētersone

Vectēva drēbju skapis
Jūrmalas pilsētas muzejā no 10. līdz 28. maijam skatāma Latvijas Mākslas akadēmijas modes dizaina septiņu studentu darbu izstāde “Kolektīvā atmiņa”. Tā veidota kā konceptuāla telpa, kurā tērpos, objektos, fotoizdrukās, gleznās un videodarbos studenti attēlo sava veidotā tērpa vēsturi, atmiņas un pieredzi. Līdzās bērnības laika stāstiem arī pārdomas par mūsdienām. Izstādē piedalās bijušās un esošās studentes: Sigita Sniegs, Laima Ūdre, Simona Veilande, Karīna Krista Līkanse, Santa Aulmane, Ieva Mežule, Sanda Feldberga.

Nedomājiet, ka tā būs izstāde tikai ar manekeniem, jau iepriekš brīdina Jūrmalas muzejā. Septiņas jaunas modes mākslinieces ar saviem tērpiem stāsta par kino vērtu traģisku mīlestību, vecātēva drēbju skapi, bērnības “sekretiņiem” un mūsdienu deformēto informācijas telpu. Katram apģērba gabalam – sava vēsture, atmiņa un pieredze.

Vēl nebijis notikums Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) modes dizaina studentiem. Parasti viņi savu jaunradi demonstrē skatēs ar modeļiem, šoreiz ir citādi – muzeja ekspozīcijā tērps izdzīvo stāstu caur fotoattēliem, gleznām, videoprojekcijām, bet Muzeju naktī 20. maijā no plkst. 18 izstādes veidotāji rīkos instalāciju ar skatītāju iesaistīšanos.

Fotogrāfijā – sieviete, kas ģērbta vīrišķīgās drānās. “Mans vecaistēvs līdz jūnijam parasti staigāja žaketē, kurai apakšā bija pavilcis džemperi. Skapī viņam karājās viens mētelis, divi krekli, divas bikses. Drēbes novalkāja līdz pēdējam.” Māksliniece Sigita Sniegs tērpos, kuri sākotnēji darināti bakalaura diplomdarbam, atainos bērnības atmiņas par savu vecotēvu Robertu, kas strādājis Arakstes kaltē, mūžu pavadījis lauku sētā Rūjienas pusē. Viņai paticis veids, kā vectēvs valkājis apģērbu, taisījis lietas, taupīgi izmantojot katru pieejamo materiālu. Sigitas istabā joprojām stāv viņa darinātais galds, kam kājas tapušas no griestu dēļiem.

Kā māksla mākslā, piebilst Santa Aulmane, akadēmijas otrā kursa studente, kuras tamborētā jaka nokļuvusi draudzenes Elīnas Zālītes gleznā. Viens mākslinieks ar savu darbu iedvesmojis otru – tā ir kā ķēde, kurā top kopdarbs. Arī viņas izstādes tērps ir bērnības nospiedums – kā spīdīga un koša lieta, kuru gribas aptaustīt, prieks un sajūsma par saņemtu dāvanu. “Laukos man bija šūšanas kastīte ar lellīti, kas iestrādāta vāciņā zem stikla – man tā gribējās tai pieskarties!” tērpa izcelsmi skaidro Santa. Paslēptus “dārgumus” bērni kādreiz sauca par “sekretiņiem” – tā bija rotaļa, kad ziediņus, lapas vai kādus citus nelielus priekšmetus ieraka zemē un apklāja ar stikliņu un augsnes kārtu, lai pēc tam ik pa laikam apbrīnotu savu slepeno mākslas darbu.

Traģisks un reizē romantisks ir Laimas Ūdres iedvesmas avots. Maģistra darbam nepieciešamais pētījums aizvedis līdz ģimenes ciltskoka līkločiem, un viens no tiem pārtapis kolekcijā. Laima uzzinājusi, ka viņas vecvecvectēvs izstumts no ģimenes tikai par to, ka, saimnieka dēls būdams, apprecējis ne savas kārtas jaunavu. Kā daudzi latvieši 19. gadsimta nogalē ar sievu aizceļojis uz Urāliem, kur varēts dabūt īpašumā zemi. Sadzimuši bērni, taču ģimeni piemeklējusi nelaime – tīfa epidēmijā no kuplās saimes palikusi dzīva tikai viena atvase – Laimas vecvectēvs. Mākslinieces tērpu krāsās atblāzmo Urālu kalni, kurus autore pagaidām iepazinusi tikai fotogrāfijās, pītais audums atgādina par Krievijas latviešu izplatītākajiem apaviem un arī peļņas avotu – lūku vīzēm. Simboliski tās norāda, ka šo brīdi veido viss, kas ar mums noticis, savijoties dažādiem apstākļiem.

Tērpu ideja Simonai Veilandei radusies no nejaušai noskatīta televīzijas raidījuma Krievijas televīzijā, kurā Tatjana Ždanoka cildināta par disidenti Eiropas Savienībā. “Pirms tam man likās, ka tie ir brīvības cīnītāji, kas nebaidās runāt patiesību. Izrādījās, par disidentu var nodēvēt jebko, sapratu, ka gribu šo tēmu izpētīt.” No brīvības cīnītājiem politikā, kara laika mantojuma un krāsainiem 60. gadu ķitelīšiem Simonai radās maģistra diplomdarbs ar disidentu portretiem apdrukātiem tērpiem un nosaukumu – “Cilvēks, kurš runā patiesību”. No auduma atgriezumiem speciāli izstādei viņa gatavo krūšutēlu “Es atceros” ar vēstījumu – neticiet visam, ko jums stāsta, domājiet līdzi un šķirojiet informāciju.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+