×
Mobilā versija
+13.4°C
Visvaldis, Nameda, Ritvaldis
Otrdiena, 24. aprīlis, 2018
28. novembris, 2017
Drukāt

Gunāra Kroļļa nepārejošā grafika

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Izstādē "Kontrastviela" apskatāmie Gunāra Kroļļa darbi ne tikai palīdz uzskatāmi izgaismot mākslinieka būtiskākos daiļrades posmus, bet arī "diagnosticē" to unikālo esenci.

Latvijas Nacionālajā māk­slas muzejā līdz 21. janvārim apskatāma Gunāra Kroļļa izstāde “Kontrastviela”.

Savu 85. jubileju māk­slinieks Gunārs Krollis šogad atzīmē jau ar trešo izstādi. Divas iepriekšējās bija Jūrmalā un Daugavpilī, bet tagad Rīgā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā skatītājiem tiek piedāvāta vēl arvien jaunā versija par izcilā grafiķa daiļradi. Katra no šīm izstādēm ir atšķirīga, bet visām ir viena kopēja pazīme – atstāj skatītāju ar mazuma pēcgaršu. Arī izstāde “Kontrastviela” LNMM ir tikai ātrs pārskrējiens pāri Gunāra Kroļļa neaptveramajam mākslas laukam, kas, iespējams, prasītu vēl kādas piecas sešas līdzīga izmēra izstādes, lai varbūt ne izsmeļoši, bet vismaz vispusīgi parādītu meistara radošo spektru.

Viens no pirmajiem epitetiem, kas nāk prātā, domājot par Kroļļa darbiem, ir poēzija. Grafiski izteikts, emocionāli romantisks vai racionāli filozofisks dzīves redzējums, bet vienmēr kā dzejas, eklektiskās simbolikas un dokumentālu iespaidu savienojums. Protams, arī izstāžu nosaukumi vienmēr piemeklēti ar atbilstošu noskaņu. It kā sajūtot romantisma garšu, izstāžu autori sacenšas oriģinālāku nosaukumu sacerēšanā – “Notikumu arēnas. Pārdomas krāsās”, “Vienotais laika tarifs”, “Kontrastviela” utt. Tomēr nosaukumos iekodētā poētiskā intonācija ļoti organiski saplūst ar pašu darbu noskaņu, un, piemēram, “Kontrastvielā” izstādītie darbi var ne tikai palīdzēt uzskatāmi izgaismot mākslinieka būtiskākos daiļrades posmus, bet arī “diagnosticēt” to unikālo esenci, kas mājo visos Kroļļa darbos.

Izstāde hronoloģiski sākas ar 60. gadu linogriezumiem, kuros pilnā mērā atspoguļojas gan Latvijas Mākslas akadēmijā Pētera Upīša un Artura Apiņa vadībā iegūtā fundamentālā skola, kas balstās augstā tehniskā varēšanā pārvaldīt dažādus augstspieduma un dobspieduma grafikas veidus, gan neapslāpējami avangardiskā tieksmē meklēt atbilstošu formu iecerētajam saturam. Šeit uzreiz var ieraudzīt gan “skarbā stila” estētikā veidotu ciklu “Pļaviņu HES šoferi”, kur katra cilvēka figūra noslīpēta līdz statujas stāvoklim, gan, iespējams, vienu no slavenākajiem cikliem “Mana Rīga”, kurā mākslinieka dzimtās pilsētas tēls izteikts alegoriskās figūrās – Juglas mikrorajons kā mazs bērniņš, Vecrīga kā vecs bārdains atslēdznieks, Jūrmala kā zvejnieka sieva vai Rīgas tilti, kā mīlnieku pāris sadevušies rokās virs Daugavas. Protams, ņemot vērā darba tapšanas laiku, uz to var paskatīties caur patētisku padomju ideoloģijas prizmu un saskatīt jauneklī proletāriešu Pārdaugavas simbolu, bet jaunavā – jauno Rīgu. Tikai spēlēt šo spēli nebūs tik aizraujoši kā pakļauties divu feju – kompozīcijas un līnijas – burvestībai un sekot viņu pašpietiekamajiem stāstiem.

Par to, ka Krollis ir pāris simtu grāmatu ilustrāciju autors, izstādē atgādina neliels guašas darbu cikls, kas ilustrē 1967. gadā “Liesmā” izdoto latviešu dzejas krājumu “Mēs: dzejas izlase Oktobrim” (1967). Neskatoties uz to, ka darbi veltīti boļševiku revolūcijas jubilejai, jebkurš izstādes apmeklētājs var pats pārliecināties, ka “ars longa, vita brevis” – politiskais konteksts ar laiku stipri izbalē, bet grafiskais skaistums paliek nemainīgs. Grāmatu grafikai kaut kā izdevās iemantot šo īpašo statusu, savā ziņā kļūstot par tēlotājmākslas augsto matemātiku. Visiem intuitīvi bija skaidrs, ka glezniecība, kas attēlo, teiksim, Ļeņinu uz tribīnes – ir prostitūcija, bet grāmatu gravīrā tas pats sižets ir kaut kas pavisam cits, jo gan meistarība, gan ēnas, līnija, figūras siluets utt. aizrauj un ļauj aizmirst par saturu, koncentrējoties tikai uz formas meistarību.

Virzoties tālāk uz 70. – 80. gadiem, kopā ar poētiski sirreālistiskām noskaņām ienāk vairāki oforta tehnikā darinātie cikli, kuros tēlainā formā parādās iespaidi no mākslinieka neskaitāmajiem braucieniem gan uz Padomju Savienības republikām, gan uz Rietumeiropas un Āzijas valstīm. Bez šiem ceļojumiem, visticamāk, Kroļļa valoda veidotos pavisam savādāk. Māk­slinieku savienības radošie komandējumi ļāva viņam ieraudzīt Mongolijas stepi, Vīnes jūgendstilu, Sīrijas, Jordānijas un Libānas vēl neizpostītos seno civilizāciju pieminekļus un Otrā pasaules kara traģēdijas sekas Hirosimā un Nagasaki. Īpaši spēcīgi mākslinieku ietekmējis Japānas apmeklējums, pēc kura viņš ne tikai sācis rakstīt haikas, bet arī kopā ar Raimondu Paulu un grupu “Credo” ierakstīja dziesmu albumu “Melnais kliedziens” (1986).

Kosmonauti uzskata, ka cilvēks, kurš ieraudzījis mūsu planētu no orbītas kā vienu veselumu, vairs nekad nevarēs to uztvert kā sadrumstalotu valstu mozaīku. Līdzīgi arī tādi mākslinieki kā Gunārs Krollis savā pieredzē ir spējīgi pacelties virs ikdienas un ieraudzīt to ar tikai viņiem pieejamo kontrastvielu, pasaules mūžīgo struktūru, kur pirmatnējo civilizāciju primitīvie zīmējumi, seno Austrumu kultūru grandiozie arhitektūras ansambļi, viduslaiku apgarotie gotiskie torņi atrodas vienā telpā un vienā laikā nepārtrauktā mijiedarbībā. Par to varam pārliecināties, apskatot gan estampa tehnikas, gan lielformāta tušas un grafīta zīmējumus, kuros Gunārs Krollis joprojām turpina strādāt.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+