Mobilā versija
Brīdinājums -0.4°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
31. janvāris, 2013
Drukāt

Nepazīstamie un nepamanāmie kaimiņi


Foto - Aleksejs KuročkinssFoto - Aleksejs Kuročkinss

Mūsu nezināmie kaimiņi, kas nebūt nevēlas ar mums iepazīties tuvāk… Bet arī šogad Latvijā mums būs iespēja par dažām sugām uzzināt vairāk un būt par vairākiem iespaidīgiem dabas skatiem bagātākiem.

 

Ja vien nebūsim slinki, tad uzzināsim, kā sauc par gada simboliem izvēlētos dzīvniekus. Vērīgākie var uzņemties misiju tos neuzkrītoši novērot, lai par to atrašanās vietām ziņotu dabas pētnieku biedrībām.

 

Jūras un tundras putns kākaulis

Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB) par šī gada putnu ir izvēlējusies nelielu pīli kākauli (Clangula hyemalis), kas no novembra līdz maijam uzturas Baltijas jūrā, bet ligzdo Krievijas tundrā. Pērn Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība (IUCN) atzinusi kākauļu skaita sarukumu Baltijas jūrā par 65% pēdējo 16 gadu laikā. Par iemesliem, kāpēc iznīkuši divi miljoni putnu, ir tikai versijas. Iespējams, putnu skaitu mazinājis fakts, ka pēdējā laikā tundrā nav lemingu pieauguma lēciena gadu un lapsām un citiem plēsoņām grauzēju deficīts ir jākompensē ar pīlēniem, stāsta LOB pārstāve Antra Stīpniece. Ligzdošanas vietās kākauļus apdraud biotopu pārmaiņas un zudums gan klimata, gan naftas un gāzes ieguves dēļ, savukārt Baltijas jūrā – piesārņojums, barības konkurenti un zvejnieku tīkli. “Baltijas jūrā ir ieviesies apaļais jūrasgrundulis, kas pie Polijas krastiem krietni notiesājis ūdens gliemenes, kas garšoja arī kākauļiem. Gliemenes pēdējos gados sliktāk vairojas arī organiskā mēslojuma mazināšanās dēļ jūras ūdenī, taču ir pieaudzis naftas piesārņojums. Mēs nezinām visus šos iemeslus, bet kākauļu skaita sarukums novērojams arī Latvijas teritoriālajos ūdeņos,” saka A. Stīpniece.

Martā kākauļi Rīgas līča rietumu piekrastē veidos pārus, lai lidotu perēt uz tundru. Šiem putniem ir raksturīgs sauciens “kā-kau-lit, kā-kau-lit”, un jūra, it īpaši rietumu piekrastē, šais dienās skanēs. Savdabīgo balsi cilvēki ir ievērojuši vairāk nekā pašu putnu. “Šo pīli, kas ir nedaudz mazāka par mežapīli, daudzi neievēro. To parasti pamana tikai beigtu, kad tā sapinas zvejnieku tīklos. Bet tas ir mūsu putns!” piebilst A. Stīpniece.

Akcijas laikā LOB centīsies panākt, lai pēc iespējas vairāk iedzīvotāju atpazīst vēl pagaidām mūsu valstī bieži sastopamo sugu un lai tiek izstrādāts šīs sugas aizsardzības plāns.

 

Mazs Latvijas krokodils

gada_rupucis_Mihails_Pupins_13

Latvija ir Eiropas purva bruņurupuču izplatības areāla ziemeļu robeža.

Šie mazulīši tiks izlaisti Latvijas dabā.

Foto – Mihails Pupiņš

Eiropas purva bruņrupuča (Emys orbicularis) atzīšana par 2013. gada dzīvnieku tomēr bija pārsteigums, atzīst Latgales zoodārza un Daugavpils Universitātes zinātnieks Mihails Pupiņš, kurš sācis pētīt šos dzīvniekus jau 1985. gadā, kad viņa tagadējas sievas un kolēģes bioloģes Aijas rīcībā nonāca kāda 50 – 60 gadus veca bruņurupuciene no Daugavpils. “Pie mums ar Aiju tā nodzīvoja 23 gadus un bija apmēram 20 cm liela,” stāsta M. Pupiņš. Abi biologi arvien vairāk pārliecinājušies, ka Latvijā šis dzīvnieks mīt ne tikai nostāstos, bet arī realitātē gan Kolkasraga apkārtnē, gan pie Jelgavas, gan Daugavpils un Krāslavas pusē. “Rupuči dzīvo nelielās noslēgtās populācijās, un tiem nav vēlmes sevi reklamēt. Tie Latvijā ir kā mazie purva krokodili, kas tumši un nepamanāmi sildās saulē un ieslīd dīķa vai purva ūdenī, ja kāds tiem tuvojas, klusi apēd kādu kurkuli, kukaini, tārpiņu vai zivteli. Cilvēki visbiežāk pamana mātītes, kad tās iet dēt olas,” skaidro M. Pupiņš. Viena ceturtdaļa īpatņu biologu rokās nonāk ar transportlīdzekļiem veidotām plaisām bruņās, bruņurupučiem traucē purvu un dīķu nosusināšana, ķimikālijas, olas bieži notiesā jenotsuņi. “Lai gan bruņurupuči spēj nodzīvot 80 – 120 gadus, dabā tas notiek reti. Tie mēdz norīt makšķernieku sliekas ar visiem āķiem un vēlāk mirst, bet lielu daudzumu izķer cilvēki, kuri tos aiznes mājās kā mīļdzīvnieciņus, taču tie pēc kāda laika nomirst,” par šīs sugas apdraudētību teic M. Pupiņš.
Dienvidu zemēs Eiropas purva bruņurupucis dēj olas pat 2 – 3 reizes gadā, bet Latvijā, kas ir šo dzīvnieku izplatības areāla ziemeļu robeža, mātītes dēj olas labi ja reizi divos gados. Par Eiropas purva bruņrupuču pētīšanu, aizsardzību un pavairošanu jau gadiem rūpējas Daugavpils Universitāte un Latgales zoodārzs ar “LIFE-Herpeto Latvia” atbalstu, un jau nākamgad pirmie rupucīši tiks izlaisti brīvā dabā. Tas notiks Latgalē, bet citus gadus 20 – 50 dzīvnieki nonāks to dzīvesvietās visā Latvijā. Par ikvienu dabā atrastu vai ieraudzītu bruņurupuci M. Pupiņš lūdz zvanīt pa tālruni 29621191.

 

 

 

 

Tik necila, tik pacietīga un… tik skaista!

Gada_kula_Solvita_Ruusinna_12

Vilkakūlas zālājs ar tumšzilo drudzeni Baltinavas novadā.

Foto – Solvita Rūsiņa

Tā par Latvijā vēl samērā bieži sastopamo stāvo vilkakūlu (Nardus stricta) saka Latvijas Botāniķu biedrība.

Šogad līdz maijam var pieteikties uz bioloģiski vērtīgo zālāju noteikšanu agrovides maksājumiem (vairāk informācijas Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra rajonu filiālēs). Stāvā vilkakūla ir viens no indikatoriem, kas liecina par bioloģiski vērtīgu zālāju. Tā ir neliela graudzāle ar blīvu ceru, sarveidīgām, raupjām lapām, kas atgādina vilka kažoka asos akotmatus. Ja vilkakūla paliek nenopļauta vai nenoganīta, tā veido biezu kūlu. Noziedējušai vilkakūlas ziedkopai ir raksturīgs ķemmei līdzīgs izskats.

“Šo augu labi pazīst gados veci cilvēki, jaunieši zina mazāk. Samērā bieži vilkakūlas zālāji sastopami Ziemeļkurzemē no Ventspils līdz Kolkai, Alsungas novadā un ap Jūrkalni, kā arī Austrumlatvijā Viļakas, Balvu un Alūksnes novadā. Pavisam reti tie ir Zemgalē, jo parasti aug neartās un nemēslotās, nabadzīgās un skābās smilšainās augsnēs,” skaidro botāniķe Solvita Rūsiņa. Viņa piebilst, ka līdzās vilkakūlai aug citas tikai dabiskiem zālājiem raksturīgas sugas, piemēram, matainā vēlpiene, pļavas vilkmēle, parastais vizulis jeb blusiņsmilga, ārstniecības augi stāvais retējs, raspodiņš, ziepenīte un īpaši aizsargājamas sugas – tumšzilā drudzene un naktsvijole.

Šos zālājus mēdz saukt par tukšainēm – zelmenis veidojas zems, ar nelielu barības vērtību, tomēr tie līdzās pārējām dabiskajām pļavām un ganībām ir nozīmīga dabas un kultūrvēsturiska bagātība, jo šie augi spējuši augt tikai gadsimtiem ilgā saskarsmē ar cilvēku. Pārtraucot pļaušanu un ganīšanu, pļavas aizaug ar krūmiem, bet iekultivēšana (mēslošana, piesēja) iznīcina lielāko daļu augu sugu, un paliek tikai ražīgās graudzāles.

Vilkakūlas zālāju platības sarūk, tāpēc visā Eiropas Savienībā tie ir iekļauti aizsargājamo biotopu sarakstā.

Latvijas Botāniķu biedrība aicina ziņot par gada auga atradnēm portālā www.dabasdati.lv.

 

Unikāli Latgalei


gada_stiglava_Andris_Griinbergs_13

Vairākos atsegumos redzamas nelielas nišas un iedobes.

Andra Grīnberga foto no www.petroglifi.lv

Par 2013. gada ģeoloģisko objektu ir izvēlēti Stiglavas atsegumi, kas pirmo reizi atrodas Latgalē, Viļakas novada Šķilbēnu pagastā – ap 240 km uz austrumiem no Rīgas, 22 km no Balviem un 10 km no Krievijas robežas. Tādi atsegumi ir vairāk tipiski Vidzemei un Kurzemei, ne ezeru zemei Latgalei, saka dabas pētnieks Andris Grīnbergs. Stiglavas (Styglovas) upīte Šķilbēnu pagastā veido divus kilometrus garu gravu, kurā atrodas vairāk nekā 10 atsegumi, tostarp arī piecus metrus garā Stiglavas ala. Stiglavas krastos atsegtie slīpslāņotie devona smilšakmeņi ir veidojušies ūdens straumju ietekmē seklas jūras apstākļos pirms aptuveni 375 miljoniem gadu, skaidro Latvijas Petroglifu centra informācija.

Jau sen šim dabas skaistumam uzmanību veltījuši vietējie iedzīvotāji, kuri izveidojuši dabas taku, bet par īpaši aizsargājamu dabas teritoriju atsegumi kļuvuši tikai pēdējos divus gadu desmitus, piebilst A. Grīnbergs. Paredzams, ka šogad Stiglavas gravu apmeklēs un pētīs ģeologi un citi speciālisti un tiks iegūta jauna zinātniskā informācija par Stiglavas atsegumiem. Tradicionālais pasākums pie 2013. gada ģeoloģiskā objekta tiek plānots maija vidū.

 

 

 

 

Lidojumā viens no skaistākajiem

Gada_sisenis_Kristaps_Vilks_13

Raibspārnu smiltājsisenis ir pusotru līdz trīs centimetrus garš.

Foto – Kristaps Vilks

Latvijas Entomoloģijas biedrība (LEB) par gada kukaini ir izvēlējusies raibspārnu smiltājsiseni (Oedipoda caerulescens). Nekustīgi uz zemes sēdošs kukainis ir gandrīz nepamanāms. Bet lidojumā kļūst labi redzami tā koši zilie pakaļspārni, kuru dēļ raibspārnu smiltājsisenis ir uzskatāms par vienu no skaistākajiem Latvijas taisnspārņiem.

Latvijas siseņu un sienāžu faunu savulaik ir pētījis jau pasaulslavenais lībiešu izcelsmes entomologs Kārlis Princis (1893 – 1978), kuram šogad aprit 120 gadu jubileja. Taču, neskatoties uz to, joprojām ir pieejama tikai fragmentāra informācija par raibspārnu smiltājsiseņa izplatību un sastopamību. Tādēļ ikviens ar saviem novērojumiem var sniegt būtisku ieguldījumu šīs interesantās kukaiņu sugas izpētē. LEB aicina šogad ziņot par novērotiem siseņiem, ievietojot informāciju dabas novērojumu dienasgrāmatā dabasdati.lv vai nosūtot to tieši biedrībai pa e-pastu: kristaps.vilks@lu.lv.

 

 

 

 

 

 

 

Gada godā – matonis

Gada_matonis_Voldemaars_Spunnggis_12

Pieaugušus matoņus varam novērot lēni peldam ūdenī.

Parasti to garums ir 10 – 15 cm, ķermeņa diametrs nepārsniedz 1 mm.

Foto – Voldemārs Spuņģis

Latvijas Entomoloģijas biedrība par šī gada bezmugurkaulnieku izvēlējusies matoni (Gordius aquaticus Linnaeus, 1758) jeb zirga matus, kas cilvēkiem izraisa nepamatotas bailes. Patiesībā matoņi cilvēkam ir pavisam nekaitīgi, jo parazitē dažādos kukaiņos. Un tur to dzīvīte ir nežēlīga un sarežģīta.

Piemēram, matoņa kāpurs var izlīst no cistas plēsīgo kukaiņu zarnās un izlauzties tā vēdera dobumā, stāsta entomologs Voldemārs Spuņģis. Matonis pakāpeniski izēd sava saimnieka iekšējos orgānus, saimniekam vēl dzīvam esot. Kad matonis ir izaudzis, tad tas izdala olbaltumvielas, kas iedarbojas uz kukaiņa smadzenēm, izmaina tā uzvedību un liek tam doties ūdenī un noslīkt. Tad pieaugušais matonis var izlīst no mirušā saimnieka ķermeņa un atrasties sev labvēlīgā vidē.

LEB aicina ziņot par novērotiem matoņiem, ievietojot informāciju dabas novērojumu dienasgrāmatā www.dabasdati.lv vai nosūtot to tieši biedrībai pa e-pastu: adalia@lanet.lv.

 

 

 

 

 

 

 

Arī brants ir sēne

Gada_brants_Ilze_Irbe_12

Īstā mājas sēne aug, ja gaisa temperatūra ir no plus 3 līdz 26 grādiem,

bet optimālais koksnes mitrums 30 – 40%. Foto – Ilze Irbe

Par 2013. gada sēni Latvijas Mikologu biedrība izraudzījusies īsto mājas sēni (Serpula lacrymans) jeb brantu. “Protams, šī sēne cilvēkiem nodara tikai ļaunu, bet arī zaļā mušmire (Amanita phalloides), kas tiek uzskatīta par Latvijas indīgāko sēni, nekādas pozitīvas emocijas neraisa. Mūsu mērķis ir pastāstīt par brantu plašāk, iemācīt to atpazīt un informēt par sēnes novēršanas iespējām. Ka tas nepieciešams, sapratām pēc aizvadītās mitrās vasaras,” saka Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta doktore Ilze Irbe. Pēc Latvijas Mikologu biedrības informācijas, sēne ir visbīstamākā koka ēku noārdītāja Latvijā. Dabā tā atrasta tikai dažos kalnu reģionos – Himalajos, Šasta kalnā Kalifornijā un Morāvijas kalnos Čehijā.

Brantu veicina koka konstrukciju apmūrēšana, jaunas mūra piebūves vecām mājām, augsts gruntsūdeņu līmenis, ūdens uzkrāšanās pie ēku pamatiem, bojātas notekcaurules, vecās mājās ievilkti ūdensvadi, slapji pagrabi, nepiemēroti celtniecības materiāli, inficētu būvmateriālu izmantošana, tekoši jumti.

Lai izvairītos no sēnes ieviešanās ēkā, tā pastāvīgi jāuztur sausa, bet koksnes mitrumam jābūt zem 20%.

 

 

 

 

 

 

Sausā dīķī nav kur sprukt

Gada_gliemis_Meldra_Rudziite_12

Dižā bezzobe izvirzīta dabas simbola statusā, lai pievērstu uzmanību

ūdens dzīvniekiem saudzīgām dīķu nolaišanas metodēm.

Foto – Meldra Rudzīte

Latvijas Malakologu biedrība par savu 2013. gada dabas simbolu izvēlējusies dižo bezzobi (Anodonta cygnea). Dižā bezzobe ir izmēros lielākā saldūdens gliemene Latvijā, tās čaulas garums var sasniegt 20 un vairāk centimetru. Tā sastopama ezeros un vecos dīķos.

Suga Latvijā nav ne reta, ne aizsargājama, taču malakologu biedrība gribējusi vērst uzmanību uz dīķu u. c. ūdenstilpju apsaimniekošanu, ūdens līmeņa strauju izmaiņu ētisko pusi un katastrofālo ietekmi uz ūdens iemītniekiem – šī gliemene jau ir tikai viena no tām un viena no redzamākajām, ko šad tad nākas redzēt sausajos dīķos, skaidro gliemju pētnieks Māris Rudzītis un piebilst: “Un, ja kāds lieku reizi padomās par gliemeni, tad labāk klāsies arī citiem dzīvniekiem, dabai un varbūt arī mums.”

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Godā čūskegle

Gada_egle_Dabas_dati_12

Parastās egles īpatnējā forma – tā sauktā čūskegle.

Foto no www.dabasdati.lv

Latvijas Dendrologu biedrība par 2013. gada koku izvēlējusies parasto egli, kā īpaši izceļamas atzīmējot šīs sugas formas ar īpatnēji izlocītiem un mazzarotiem dzinumiem – tā sauktās čūskegles, aģentūru LETA informē dendrologs, Nacionālā botāniskā dārza direktors Andrejs Svilāns.

Čūskegles nav kāda īpaša egļu suga, gluži otrādi – dažādām egļu sugām dabā atrastas formas ar savdabīgu skraju zarojumu un parupjām skujām, kas nereti atgādina izlocījušos čūsku, skaidro Svilāns. Vienu no iespaidīgākajām patlaban zināmajām čūskeglēm Žīguru Katlešos atradusi pazīstamā mežkope Anna Āze.

 

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+