Viedokļi
Komentāri

Atis Klimovičs: Nepieciešama saite starp Baltijas un Melno jūru 16


Atis Klimovičs
Atis Klimovičs
Foto- Ieva Lūka/LETA

Deviņdesmitajos gados kolēģis no radio “Svoboda” ukraiņu redakcijas reizēm atgādināja pēc PSRS sabrukuma dzirdēto par nepieciešamību izveidot Melnās–Baltijas jūras valstu organizāciju. Idejas līmenī tā šķita laba iecere ar mērķi veicināt vairāku Krievijai rietumos esošu valstu savstarpējo sadarbību, kas mazinātu to atkarību no bijušā centra Maskavas un nepieciešamības gadījumā nodrošinātu saskaņotu darbību Kremļa agresijas gadījumā. Kā redzams, tas bija nereāls sapnis, tāpat kā mēģinājumi pirms Otrā pasaules kara izveidot valstu savienību ar Somijas, Baltijas valstu un Polijas dalību. Iemesli tam tāpat kā pagātnē meklējami visdažādākie. Kā pirmais jāmin nacionālā ziņā visvājākais, vislielākā mērā rusificētais posms jeb Baltkrievija, kas pēc brīvās vēlēšanās iegūtā prezidenta Aleksandra Lukašenko mērķtiecīgi izkrita no demokrātisko valstu loka. Var pieņemt, ka situācija tuvējā reģionā no Baltijas līdz Ukrainai būtu ievērojami atšķirīga, ja Baltkrievijā pie varas atrastos Rietumu politiskajai kārtībai simpatizējoši spēki kā tagad Ukrainā. Tad nebūtu iespējamas draudīgās uzbrukumu imitējošās kara mācības “Zapad-2017”, arī liels Ukraiņu ziemeļu robežas posms atrastos drošībā. Turklāt nav garantiju, ka Baltkrievijas “batjka” ultimatīvas prasības gadījumā no Kremļa nepiekāpsies un neļaus palielināt krievu militāro klātbūtni šajā valstī, bet pēc tam arī izdarīt ārēju armijas invāziju.

Par otru vājo posmu, lai gan ievērojami atšķirīgu no Baltkrievijas, kļuva Ukraina. Ar lielu teritoriju un dabas resursiem apveltītā valsts nespēja atrast sekmīgu ekonomisko modeli, noteicošā loma piederēja vietējiem oligarhiem. Viņu valdīšana izraisīja gadsimta ceturksni ilgušo stagnāciju, kas biedēja jebkuru normālu iespējamo ārzemju sadarbības partneri. Iekšpolitikā valdošā neskaidrība un savtīgais aprēķins pārcēlās uz ārpolitiku, kam eksperti deva nosaukumu – daudzvektoru ārpolitika. Tas mulsināja gan Rietumus, gan Maskavu. Viens prezidents pasludināja kursu uz NATO, nākamais to atcēla. Tas pats norisinājās attiecībā uz Eiropas Savienību, bet tad galavārdu pateica pati sabiedrība, apstiprinot Ukrainas otrā prezidenta Leonīda Kučmas teikto, ka Ukraina nav Krievija. Tā nebija Krievija tik ļoti, ka Kremlis uzsāka militāru agresiju, ko visu laiku pavadīja norādes, ka tādas ukraiņu nācijas nemaz nav.

Nav jāizdara neiespējamais, varbūt patiesai informācijai par Ukrainas vēsturi jākļūst par pirmo ietekmīgāko zināšanu vēsti Baltijas valstīs, lai zustu iespējas nekritiski klausīties Kremļa “akadēmiķu” melos. Tam ir pamats, jo kara sākumā nereti nācās dzirdēt jautājumu, vai tad ukraiņi un krievi nav viena tauta, kas nespēj kaut ko sadalīt Donbasā?

Lai arī Latvijas, Lietuvas un Igaunijas ceļš bijis pilnīgi atšķirīgs, pievienojoties NATO un ES, bet ideja par valstu apvienību no Melnās jūras līdz Baltijai reālas aprises diezin vai iegūs, iemeslu savstarpējo saišu nostiprināšanai netrūkst. Un galvenais no tiem ir drošība (Ukrainas un arī mūsējā), par ko ukraiņi maksā ar savām asinīm, bet mēs ar dažādu speciālistu darbu un padomiem Ukrainā, ar humānās palīdzības projektiem. Būtiski ir tas, ka kara gados ir uzlabojusies ukraiņu un baltiešu savstarpējā uzticēšanās un izpratne vienam par otru. Sarunājoties mums arī nav nepieciešams gari un plaši izskaidrot, ko, piemēram, nozīmēja represīvais padomju režīms un “attīstītais” sociālisms. Un tas ir tikai neliels pamats Baltijas un Melnās jūras tautu kontaktu paplašināšanai.

LA.lv