Uldis Šmits: Samīdītais Budapeštas memorands 5
Toreiz pirms divdesmit gadiem netika pievērsta pārāk liela uzmanība tam, ka 1994. gada 5. decembrī ASV, Apvienotā Karaliste, Krievija, kā arī Ukraina parakstīja Budapeštas memorandu. Ukraina piekrita atteikties no kodolvalsts statusa, savukārt lielvalstis apņēmās garantēt Ukrainas neatkarību, suverenitāti un esošās robežas. Klintons, Meidžors, Jeļcins un Kučma parakstīja minēto dokumentu Budapeštā rīkotās Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes jeb EDSA valstu vadītāju tikšanās laikā, un neviens nedomāja, ka memorands kādreiz vēl tiks īpaši piesaukts. Turklāt Kijeva pēc pāris gadiem pievienojās Līgumam par kodolieroču neizplatīšanu un bez sevišķām raizēm atteicās no vairāk nekā tūkstoš kodolgalviņām.
Tāpat Budapeštā lēma ar 1995. gada janvāri EDSA pārdēvēt par EDSO – Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju, kurai bija jāpielāgojas jaunajai situācijai pēc PSRS sabrukuma. Svarīgākais uzdevums bija konfliktu atrisināšana Piedņestrā un Kaukāzā, bet Maskavas attiecības ar Kijevu likās esam uz drošiem pamatiem, ko šķietami vēl nostiprināja vēlāk 1997. gadā parakstītais abu valstu Līgums par draudzību, sadarbību un partnerību – tas atkārtoti izslēdza jebkādu spēka vai pat spēka draudu lietošanu pret Ukrainu no Krievijas puses.
Tagad EDSO ir novesta līdz eksistenciālai krīzei, kā sacījis organizācijas Parlamentārās asamblejas priekšsēdētājs soms Ilka Kanerva. Viņa teikto var attiecināt arī uz Ukrainu, kurai Krievija atņēmusi Krimas pussalu un arī Ukrainas austrumdaļu. Eiropā tik klaja kādas valsts teritorijas okupācija un aneksija nebija piedzīvota kopš Otrā pasaules kara. Krievijas agresija neizbēgami lika atcerēties jau aizmirsto Budapeštas memorandu un pārējos it kā spēkā esošos, bet zaļo vīriņu braši samīdītos līgumus. Krievijas Ārlietu ministrija 2014. gada maijā paziņoja, ka “Ukrainas teritoriālās vienotības zaudējums ir nevis ārējas iedarbības, bet sarežģītu iekšēju procesu rezultāts”, kuriem nav nekāda sakara ar Krieviju un tās saistībām, ko uzliek Budapeštas memorands. Pats Putins tomēr atzina Krievijas specvienību iesūtīšanu Krimā un to iesaistīšanos varas sagrābšanā. Taču, protams, runa šoreiz nav par vienas atsevišķi ņemtas, lai gan ārkārtīgi svarīgas vienošanās pārkāpšanu, jo tiek grauts viss Eiropā darbojošos starptautisko tiesību normu kopums, un, piemēram, ANO Harta. Ukrainas iekšējie procesi nevar būt attaisnojums tam, lai cita valsts anektētu daļu tās teritorijas. Maskavā itin labi saprot, ka no juridiskā viedokļa nav iespējams noformēt ne Krimas anšlusa starptautisku atzīšanu, ne Ukrainas pārklāšanu ar “tautas republikām”. Tāpēc parādās arī iracionāli skaidrojumi, ko caurvij Putina prātojumi par krievu pasauli, tai raksturīgo ģenētisko kodu (pareizāk – opozicionārā rakstnieka Akuņina vārdiem, “impērijas gēnu”) vai par Krimu kā Krievijas Jeruzalemi.
Baltijas valstīm tas atgādina, ka nav tādu līgumu, ko Maskava nebūtu gatava lauzt. Eiropa un pirmām kārtām “eksistenciālajā krīzē” iedzītā EDSO apzinās savas visnotaļ ierobežotās iespējas. Tāpat Rietumu vadošie politiķi, kurus pazīstamais analītiķis Andrejs Piontkovskis asprātīgi, bet varbūt drusku pārspīlēti sauc par “Rietumu kolektīvo Čemberlenu” – ja atceramies, šis britu premjers bija Hitlera nomierināšanas un neitralitātes politikas sludinātājs. Noteiktas līdzības ar 30. gadu beigām pastāv, un, piemēram, Latvijā daudzi apgalvo: mums jāraugās uz Ukrainas sašķelšanu vēsi un neitrāli. Bet pastāv arī atšķirības, jo neesam gluži vakarējie, un jācer, ka arī nebūsim.
