Mobilā versija
Brīdinājums +0.2°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
18. septembris, 2014
Drukāt

Nepieradināmā kostīmu māksliniece
 Liene Dobrāja par dzīvi citā valstī un attiecībām

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

– Ja mani nodēvē par karjeras sievieti, es to uztveru kā komplimentu, jo esmu mērķtiecīgi un ar mīlestību to veidojusi, – teic kostīmu māksliniece LIENE DOBRĀJA, kura patlaban Latvijas Nacionālajā operā veido kostīmus topošajam jaunuzvedumam “Rigoleto”. Operas pirmizrāde notiks 18. septembrī, bet drīz vien pēc tās Liene dosies atpakaļ uz Ņujorku, kur jau aizvadījusi iepriekšējos trīs dzīves gadus.

Ieraugot Lieni, nodomāju, ka viņa izskatās pēc ģimnāzistes, jo mugurā ir melna kleita ar baltu krādziņu un aprocēm. Kad kostīmu māksliniece vēlāk pastāsta, ka oktobrī viņai būs trīsdesmitā dzimšanas diena, paužu savu izbrīnu, sakot – nevar būt. Liene lietišķi paskaidro, tāds iespaids man esot radies viņas izvēlētā tērpa dēļ. Saprotams, ka tērpu māksliniece zina, kas jāvelk mugurā. Viņa visu garo dienu pavadījusi Operas teātrī, tāpēc ierosina doties parunāties uz kafejnīcu, kas atrodas pāri ielai.

– Man vienmēr bijis sapnis veidot kostīmus operas izrādēm, un tagad tas ir īstenojies. Šajā darbā varu brīvāk izpausties, nav jāiekļaujas noteiktos kanonos. Opera ir pārlaicīga māksla, tāpēc varēju veidot kostīmus, balstoties gan uz renesanses laikiem, gan izmantojot stilizēto augsto modi, – pastāsta Liene.

Joka pēc pavaicāju, vai šādā kostīmā cilvēks varētu arī iziet pilsētas ielās?

– Kāds drosminieks to arī varētu izdarīt. Tāds, kurš nebaidītos izskatīties izaicinoši, nesatrauktos, ka kāds var parādīt uz viņu ar pirkstu vai arī apskaust. Taču citiem jau izaicinoši liekas tas, ja svārki ir nedaudz virs ceļa. Patīkami, ka Latvijā iespējams apmeklēt Operu ļaudīm ar dažādiem ienākumiem, ne tikai turīgajam slānim. Ņujorkā trīs mēnešus jākrāj nauda, lai aizietu uz mūziklu, par operu nemaz nerunājot. Verdi savu operu “Rigoleto” radīja ļoti smagā dzīves posmā, kad viņam bija nomirusi sieva un meita, tāpēc šis darbs ir dramatisks, emocionāli dziļš, bet līdzās izmisumam vīd arī uzspēlētā vieglprātība, tāpat arī netrūkst superhitu, – to sakot, Liene nodungo kādu fragmentu no pazīstamas ārijas.

Viņa piekrīt, ka nebūtu nokļuvusi Ņujorkā, ja pirms tam nerastu atspēriena punktu Latvijā. Par sirdij vistuvākajiem darbiem Liene min kostīmu veidošanu Nacionālā teātra izrādēm “Čīkstošais klusums” un “Māsa Kerija”, kā arī Teātra observatorijā tapušajam “Ilgu tramvajam”. Šīs izrādes viņai nebūtu kauns skatīties arī pēc desmit gadiem.

– Esmu pašnodarbināta, nevienam nepiederu, kur darbs mani sauks, turp arī braukšu. Pagaidām nevēlos būt piesaistīta kādai konkrētai valstij vai pilsētai. Gribētos pastrādāt Dienvidamerikā, teiksim Čīlē. Man ir draudzene čīliete, arī kostīmu māksliniece. Patlaban viņa dzīvo Austrijā, biju uz kāzām un tur iepazinos ar draudzenes radiem. Viņi ir ļoti silti cilvēki, un saprotu, ka Čīlē mani uzņemtu ar atplestām rokām. Kostīmu mākslinieki visā pasaulē runā vienā valodā, un man nav grūti pārslēgties no vienas valsts uz otru. Ņujorkā es trīs gadus mācījos Tiša mākslas skolā, kur ieguvu maģistra grādu. Tā ir viena no labākajām skolām, kurā iespējams apgūt kostīmu dizainu. Mani fascinē lielas pilsētas, kurās var pazust. Ņujorku vai nu mīl, vai arī to nevar ciest. Citiem šī metropole liekas nogurdinoša daudzo ļaužu dēļ, bet var jau arī šo pūli ignorēt.

Atgriezusies Ņujorkā, strādāšu par asistenti savai kolēģei, veidojot pilnmetrāžas filmu, un februārī mēs dosimies uz Senegālu. Ņujorkā cilvēki ir ļoti steidzīgi, jo laiks ir nauda. Tur visu veic ātrā tempā, tāpēc ir cits dzīves ritms, taču, ja uz ielas uzrunā steidzīgos ņujorkiešus, viņi apstājas un laipni atbild. Bet nesteidzīgu cilvēku šajā pilsētā nav. Dzīve Ņujorkā nelīdzinās filmai “Sekss un lielpilsēta”, kur draudzenes var caurām dienām dīki sēdēt krodziņos un apspriest savas sirdslietas. Iztikšana ir dārga, tāpēc jākustas. Lai būtu vieglāk samaksāt par mitekļa īri, daudzi apmetas uz dzīvi vienā mājoklī. Ja es nevarētu samaksāt par īri, tad būtu ar mieru piestrādāt arī par viesmīli, bet pagaidām to nav nācies darīt.

Kad man bija sešpadsmit gadu, pateicoties kultūras apmaiņas programmai, nokļuvu Berlīnē un tad īrēju vienu dzīvokli kopa ar svešiniekiem, bet tā rīkojas daudz kur pasaulē. Berlīne man ļoti patika, tas bija bezrūpīgs laiks un kalpoja kā āķis lūpā, lai rastos vēlme iepazīt citas zemes. Es jau uzaugu ar citas zemes elpas klātbūtni. Kad man bija četri gadi, vecāki izšķīrās un mamma apprecējās ar amerikāni, kurš mani arī uzaudzināja. Mamma tolaik strādāja Labklājības ministrijā, un Rīgā no Amerikas ieradās Boriss, kurš bija saistīts ar kādu humānās palīdzības projektu. Boriss iemīlējās manā mammā un pārcēlās uz dzīvi Latvijā. Viņa māte ir francūziete, bet dzimtas saknes arī spēcīgi saistītas ar Krieviju. Man ar patēvu izveidojās ļoti labas attiecības, taču tagad fantastiski saprotos arī ar savu bioloģisko tēvu. Starp viņiem abiem neesmu jutusi lielu atšķirību, tāpēc esmu laimīga, ka man ir divi tēvi, – atzīst Liene.

Pavaicāju, kā viņai pašai veidojusies personiskā dzīve, vai ir līdzās kāds sirdij un dvēselei tuvs cilvēks?

– Mana sirds, kā jau visiem, pāris reižu ir bijusi salauzta, taču tas mani nav skāris ārkārtīgi iznīcinoši. Tas bijis pārejoši, un esmu ar to tikusi galā. Partnerattiecībās uzskatu – labāk, lai otra pietrūkst, nekā paliek pāri. Man Ņujorkā ir draugs Masaki, viņa tēvs ir japānis, bet es draugu saucu par Džoni. Mums abiem ir līdzīga humora izjūta, kas ir ļoti svarīgi dzīvē, tāpat arī līdzīgs dzīvesveids. Viņš gan nav saistīts ar mākslas pasauli, Džons ir konsultants ekonomikas jautājumos. Mēs iepazināmies Amerikā, izmantojot interneta iepazīšanās portālu. Kā gan lai citādi sastop otru, ja cilvēki visu laiku cirkulē tikai pa savu noteiktu trajektoriju. Man nebija ne laika, ne vēlmes mēģināt iepazīties bārā vai klubā. Uz ielas sastaptajiem cilvēkiem es neuzticos. Šķiet, ka viņi nav psihiski stabili un nespēju noteikt, vai gadījumā nav bīstami. Neuzticos svešiniekiem, lai dotu savu tālruņa numuru vai ietu uz randiņu. Ar Džonu esam pazīstami jau divus gadus, taču kopā nedzīvojam. Man tas nav saistoši. Es pārāk mīlu savu darbu, un ir fantastiski, ja var nodarboties ar to, kas vislabāk patīk. Manuprāt, laulība kā institūcija ir novecojusi. Vienīgi, ja vēlas sarīkot ballīti, var svinēt kāzas. Neesmu ticīga, tāpēc došanās baznīcā pie altāra man nespīd. Varbūt vienīgi ballīte jūras krastā, taču tagad es par to vēl nedomāju. Neticu vienīgā īstā cilvēka pastāvēšanai, tikai kādam ir vieglāk pielāgoties, kādam – neiespējami. Nu neticu mistiskajai ābola otrajai pusītei, tam nav loģiska pamatojuma, vien romantiskas iedomas. Uzskatu, ka kāzas ir dzīves svinēšana, nekas vairāk. Kādu gan drošības sajūtu apprecēšanās var sniegt, ja puse no pāriem izšķiras. Tāda statistika vērojama gan Latvijā, gan Amerikā. Cik esmu dzirdējusi, Amerikā ar precēšanos nesteidzas, lielākoties par ģimenes veidošanu sāk domāt pēc trīsdesmit pieciem gadiem. Zinu, ka noteikti nevarētu būt kopā ar rasistu un homofobu. Civilizētajā sabiedrībā katram ir brīvība būt tādam, kāds viņš ir, vienalga, kāda ādas krāsa un seksuālā orientācija. Bet es neko sliktu par vīriešiem nevaru teikt. Dzīvē no tā esmu bijusi pasargāta. Man ir labi piemēri – patēvs, brālis. Latvijā esmu satikusi fantastiskus vīriešus, bet negodīgi, slinki tipi ir visur, tā nav tikai kaut kāda mūsu valsts epidēmija.

Interesanti, vai Lienei Ņujorkā iznāk laiks ļauties arī mākslinieciskajai bohēmai?

– Tas ir mīts, ka radošie ļaudis aizraujas ar dzīves baudīšanu. Amerikā ir jaudīgi jāstrādā, tur ir garākas darbadienas nekā Latvijā. Naudu es lielākoties pelnu, strādājot par kostīmu mākslinieku asistenti. Šis darbs trenē pacietību un paklausību, jo es nespēlēju galveno vijoli. Taču piedalos arī mazākos projektos, kuros gūstu radošo piepildījumu, bet par tiem mazāk maksā. Reizēm darbojos vienlaikus pie vairākiem projektiem, citreiz gadās tukšāks periods, tāpēc man finansiāli jāplāno sava dzīve. Bet es neteiktu, ka Amerikā nauda nāk vieglāk nekā šeit, – stāsta Liene.

Kad vaicāju, kas viņai pietrūkst no Ņujorkas, uzturoties Latvijā, māksliniece atbild – taizemiešu ēdieni, kas Ņujorkā nopērkami uz katra stūra, un tautību daudzveidība. Vienīgi koru olimpiādes laikā Rīga kaut iztālēm varēja līdzināties metropolei.

– Ņujorkā man pietrūkst biezpiena un sarunu latviešu valodā. Vienīgais glābiņš tad skaipā sarunāties ar manu superīgo omīti, kura dzīvo Ogrē, un citiem tuviniekiem. Man saka, ka pirmajās nedēļās pēc atgriešanās mājās manā runā nedaudz jaušams angļu akcents, jo ikdienā nākas nodarbināt šīs valodas muskuļus. Taču ļoti ceru, ka nekad neiegūšu angļu akcentu, jo tas parasti veidojas līdz četrdesmit gadu vecumam, – spriež Liene.

Uz vaicājumu, vai viņai patīk saimniekot mājās, Liene atbild: – Tagad lomas mainījušās un sieviete nav vienīgā atbildīgā par ēdiena gatavošanu un kārtību mājās. Man nepatīk gatavot, lieki virtuvē neeju, lai to dara profesionāļi. Bet tīrībā dzīvot gan man patīk, un jūtu arī dekoratīvas tieksmes.

Pievienot komentāru

Gribi pilnībā mainīt stilu? Kā spert pirmo soli, iesaka stiliste Una BernatovičaLūdzu, pastāstiet, kas jādara, lai sieviete pilnībā mainītu savu stilu! Kā panākt efektu, lai neviens viņu vairs nepazīst? ILONA KULDĪGĀ
Pieci sejas kopšanas rituāli pārejai uz "ziemas laiku"Mainoties gadalaikiem, jāmaina sejas kopšanas paradumi.
Draugiem Facebook Twitter Google+