Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
15. aprīlis, 2013
Drukāt

“Nepieradināmie” vulkāni
 (1)

Foto - AP/Scanpix, Reuters/Scanpix un no www.wikipedia.org un www.wikimedia.orgFoto - AP/Scanpix, Reuters/Scanpix un no www.wikipedia.org un www.wikimedia.org

Neviena cilvēka spēkos nav pilnībā precīzi paredzēt vulkāna izvirdumu. Mūsdienās vairs nav noslēpums, kāda ir vulkānisko procesu iedaba. Ikviens skolēns zina, ka tieši zem mūsu kājām nepārtraukti risinās tektonisko platformu nobīde, un tad gluži dabiskā kārtā atbrīvojas ceļš līdz sarkankvēlei nokaitētās magmas izplūdei.

 

Civilizācijas vēsturē vulkānu izvirdumu dēļ bojā gājuši simtiem tūkstoši cilvēku, iespējams, pat vēl vairāk. Vulkānu izvirdumi spējuši iznīcināt pat veselas civilizācijas.

 

Ārēji miermīlīgā Etna

Patiešām leģendāru vulkānu pasaulē nemaz nav tik daudz – Vezuvs, Fudzi, Popokatepetls, Krakatau, Monpeljē, Sufrijers, Halungungs, Elhihons, varbūt vēl kāds. Bet vispazīstamākais jau kopš senatnes tomēr ir Etna.

Arī šodienas vulkāniskā aktualitāte ir tieši Sicīlijas Etna, kas atkal par sevi draudīgi atgādinājusi. Jau Empedokls rakstījis par korintiešu un atēniešu uzbrukumiem Apenīnu pussalai 7. gadsimtā pirms Kristus, kuri tad arī atklājuši Sicīliju ar kūpošo Etnu, par to pavēstot pasaulei.

Etna ar vairākiem krāteriem ir vislielākais aktīvais vulkāns Eiropā un visaugstākais Itālijas kalns lejpus Alpiem. Tā krāteru zona atrodas aptuveni 3300 m augstumā, un tas aizņem kopumā 1250 km2 lielu teritoriju. Tādējādi Etna savu tuvāko “sāncensi” Vezuvu pārsniedz vismaz 2,5 reizes. Etna atrodas Sicīlijas austrumu piekrastē, netālu no Mesīnas un Katānijas pilsētām. Interesanti, ka Etnas augstums pēc katra izvirduma mainās. Piemēram, mūsdienās kalns ir par 21,6 metriem zemāks, nekā tas bija 1865. gadā. 20. gadsimtā vairāki izvirdumi neilgā laikā kalna virsmu dažviet “pieaudzēja” pat par 200 metriem. Tas šo vulkānu padara īpašu, jo tā ārējā veidola pārmaiņas var novērot pat vienas paaudzes laikā.

Sengrieķu mitoloģijā vulkāns simbolizē uguns un visu kalēju aizgādni dievu, bet tieši Etna – milzīgu darbnīcu, kurā, eļļainā skotelē tērpies, stāv pats uguns pavēlnieks un kopā ar saviem palīgiem ciklopiem kaļ ieročus un ķiveres dievu armijai un uguni šaujošās zibenšautras Zevam. Arābu valodā Etnu dēvē par “Ugunskalnu”.

Lai gan vēsturiski šķiet, ka Etna ir visnotaļ miermīlīgs vulkāns, tomēr pēdējos gadu desmitos tajā novēroti četri nopietni magmas izvirdumi: 1971., 1983., 2001. un 2002. gadā, nelielā apjomā aktivizējoties arī 2011. gadā. Tagad tas atkal sācis draudīgi rūkt. Un tas patiešām ir draudīgi, jo pēdējā – 2002. gada – izvirdumā dažu dienā laikā lavas straume pilnībā iznīcināja vairākas tūristu stacijas.

 

Etnas “bālie” viduslaiki un trauksmainās mūsdienas

Jāpiebilst, ka atšķirībā no antīkajiem laikiem viduslaiku zinātniekus un dzejdarus Etna principā atstājusi vienaldzīgus. Vēl vairāk – daudzi pat nemaz nenojauta par tā eksistenci. Nav atrasts neviens nopietns šā laikposma manuskripts, kurā vismaz kaut kas būtu minēts par Sicīlijas vulkānu. Ar lielām grūtībām izdevies konstatēt tikai to, ka kāds mūks fiksējis Etnas kārtējo izvirdumu 1069. gadā. Bez jebkādām detaļām. Tiesa, vēl kāds dokuments vēsta par 1164. gadā šajā apvidū notikušu postošu zemestrīci, kuras dēļ sagruvusi visa Katānija un bojā gājuši vismaz 15 000 cilvēku. Vienlaikus šī kataklizma lika no turienes aizvākties brašajiem vikingu iekarotājiem. Pētnieki uzskata, ka hronisti varbūt sajaukuši zemestrīci ar kārtējo Etnas izvirdumu.

Citādi ir ar Etnas aktivitāšu fiksēšanu, piemēram, pēdējo 100 gadu laikā. Šodienas kontekstā ir svarīgi atcerēties, kā Etna tad uzvedusies. Spēcīgs izvirdums notika 1928. gadā, iznīcinot Maskālijas pilsētu. No tā daudz neatpalika divi viens otram sekojoši izvirdumi 1950. un 1951. gadā, kad lava sasniedza Milo un Fornaco, kā arī jaudīgs lavas izvirdums 1964. gadā, kas līdz nepazīšanai pārmainīja augšējo krāteru ārējo veidolu un sekmīgā kārtā visvairāk skāra mazapdzīvoto rietumu pakāji.

Daudzkārt ievērojamāks izvirdums notika 1971. gadā, kad aptuveni 3000 m augstumā vienlaikus atvērās vairākas īsas, paralēlas plaisas. Trijās no šīm plaisām parādījās vairākas dziļas atveres, no kurām ar ļoti lielu spiedienu izlauzās gāzes un izdedžu produkti, kas neilgā laikā ap katru atveri izveidoja atsevišķus konusus – ap 20 metrus augstu gredzenveida sienu. Lavas straumes sāka noplūst lejup un sasniedza 3 km attālumu, savā ceļā aprijot seno observatoriju un speciāli ierīkoto tauvu ceļu.

Bet tas vēl nebija viss. 1971. gada izvirduma pirmā stadija ilga divus mēnešus. Tad pēkšņi atvērās jaunas plaisas, kas jau stiepās vairāku kilometru garumā. Magmatiskās gāzes ar vēl lielāka spiediena jaudu izlauzās virszemē, taču lava šoreiz aizplūda “tikai” līdz 1800 m atzīmei, lielāko daļu sava ceļa veicot pa jaunām pazemes plaisām, bet tad, saglabājot vismaz 1000 grādu temperatūru, negaidīti iznira meža masīvā vulkāna pakājē. Tas jau bija reāls apdraudējums apdzīvotajām vietām mazliet zemāk, taču šoreiz ar to arī viss izbeidzās.

Nākamo reizi Etna pamodās 1983. gada 8. martā. Tas bija noticis arī iepriekšējos gados, taču šoreiz jau pašā sākumā bija skaidrs, ka pasākums būs nopietns, jo lava bija izlauzusies dienvidu nogāzes vidusdaļā, kur ārpilsētas mājas un tūristu mītnes “uzrāpušās” kalnā augstāk nekā citās zonās.

Parādījusies 2300 m augstumā, lava divu stundu laikā veica vismaz 400 m attālumu, pāršķēla šoseju, sagrāva vairākus namus, restorānus, karabinieru hospitāli un dažas tūristu mītnes.

Arī tā ir Etnas sevišķā īpatnība, ka katrs jauns izvirdums teju vai pilnībā atšķiras no visiem iepriekšējiem. Katra lavas straumes mēle allaž uzvedas neparedzami, gan plūstot atsevišķi, gan saplūstot kopā un atkal sadaloties, gan kopā veidojot sarežģītus savijumus. Tas vienmēr sarežģī vulkānu pētnieku darbu un iespējas izdarīt nākotnē noderīgus secinājumus.

Piemēram, 1983. gada izvirdumā viena no lavas mēlēm virs zemes pacēlās piecstāvu nama augstumā (aptuveni 15 m biezumā), uz priekšu lienot ar ātrumu dažus centimetrus sekundē. Aculiecinieki vēsta, ka tas noticis tik klusiņām, ka bijis iespējams dzirdēt, kā ceļā gurkst lejup slīdošo akmentiņu straumītes. Tikai retu reizi novēlās arī pa kādam lielākam akmens vai izdedžu gabalam, kuru spoži sārtā nokrāsa liecināja, ka lavas temperatūra kārtējo reizi nav mazāka par 1000 grādiem. Jāpiebilst, ka šāda bieza un lēni plūstoša lava ir daudzkārt bīstamāka par ātrām un plānām straumēm, jo sevī slēpj pēkšņa un postoša sprādziena draudus. Par laimi, šoreiz tādu seku nebija.

 

Vulkāni neguļ, tikai snauž
Eijafjallajokull-scan

Viens no svaigākajiem piemēriem ir 2010. gada 21. martā no 200 gadus ilga miega pamodies Islandes vulkāns Eijafjadlajegidls. Izvirdums bija tik jaudīgs, ka valstī izsludināja ārkārtas stāvokli un evakuēja apkārtnes iedzīvotājus. Šis Islandes vulkāns ir gigantisks konusveida ledājs, sestais lielākais Islandē. Tā augstums ir 1666 m, krātera diametrs 3 – 4 km, ledus segums – aptuveni 100 km2. Jāpiebilst, ka Islande atrodas virs Vidusatlantijas grēdas, kur regulāri notiek vulkāniskie izvirdumi, un šajā valstī pārstāvēti visi uz Zemes sastopamie vulkānu tipi.

14. aprīlī notika jauns izvirdums, kam sekoja gigantiska daudzuma pelnu izmešana atmosfērā. Jau nākamajā dienā lielākā daļa Eiropas valstu bija spiestas pilnībā vai daļēji slēgt gaisa telpas, jo lidmašīnu satiksme kļuva neiespējama.

Iepriekšējais Eijafjadlajegidla izvirdums notika 1821. gadā, un tas ilga līdz 1823. gadam, izraisot draudošu ledāja kušanu. Turklāt ārkārtīgi lielais fluora daudzums izmešos nopietni apdraudēja cilvēku veselību, konkrēti – kaulu struktūru. 2010. gada Islandes notikumi skaidri apliecināja to, cik postoši visai cilvēcei var būt vulkāna izvirdumi.

 

Parastie un neparastie vulkāni

Speciālisti uzskata, ka Etna formāli ir “parasts” vulkāns, kuram aktivitātes periodi ir īsāki par miera periodiem, iepretim tiem vulkāniem, kuri darbojas nepārtraukti. Šajā gadījumā ar “parasts” jāsaprot, ka patiesībā Etna ir viens no neparastākajiem un reti sastopamajiem vulkāniem, kuri darbojas nepārtraukti vai gandrīz nepārtraukti, un vairāku tūkstošu mūsdienās potenciāli aktīvo vulkānu saimē tādu labākajā gadījumā būs ne vairāk par diviem desmitiem. Turklāt bieži mēdz gadīties tā, ka “neparastais” vulkāns kļūst visnotaļ “normāls”, gluži tāpat, kā iepriekš ne ar ko neizcēlies vulkāns var pēkšņi pārkvalificēties par “neparasto”, proti, pastāvīgās darbības vulkānu kategorijā.

Šajā skaitliski nelielajā kategorijā ietilpst vulkāni, kuriem piemīt nepārtraukta, bet mērena eksplozīvā aktivitāte, un vulkāni, kuru krāteros ir pastāvīgs lavas ezers, kā arī vulkāni ar tā dēvēto nepārtraukto efuzīvo (izlijumieži) darbību. Tāds, piemēram, ir tas pats Vezuvs, kas bija īpaši aktīvs no 1631. līdz 1944. gadam, bet tagad “snauž”. Bet par pirmo zināmo vulkānu ar pastāvīgu lavas ezeru kļuva 1823. gadā Havaju salās atklātais Kilauea, taču 1924. gada izvirdumā to zaudēja. Tieši tāpat 1938. gada izvirdumā savu lavas ezeru zaudēja Njamlagiri vulkāns Zairā (tagad Kongo Demokrātiskā Republika). Turpat netālajā vulkānā Njiragongo lavas ezeru atklāja 1948. gadā, bet jau 1977. gadā 20 minūšu laikā tas pilnībā izzuda pēkšņi izveidojušos plaisu labirintā, lai… 1982. gadā tikpat pēkšņi atkal atgrieztos tā, it kā nekādas prombūtnes nebūtu bijis. Līdzīgi lavas ezeru vulkāni ir arī Japānā, Etiopijā un Antarktīdā.

Un katrs no tiem līdzīgi Etnai ik dienu sola kaut ko jaunu, pilnībā negaidītu. Ar ko Etna pārsteigs šoreiz?

 

Desmit grandiozākie Zemes vulkāni

10. Lamingtons

Šis 1680 m augstais vulkāns atrodas Papua Jaungvinejā. Pirmo reizi apzinātajā vēsturē tas izvirda 1951. gada 18. janvārī. Vispirms no virsotnes sāka pacelties biezi dūmi un izplūda lava, bet pēc trim dienām sekoja apdullinošs sprādziens, kā dēļ gaisā uzlidoja gigantiskas vulkānisko masu straumes. Izvirdums intensīvi turpinājās vairākus mēnešus, bija jūtami jaudīgi pazemes grūdieni, izvirduma produkti aizlidoja un izplūda 15 kilometru rādiusā ap vulkāna centru. Bojā gāja aptuveni 3000 cilvēku.

9. Papandaijans

Šis krātera tipa vulkāns atrodas Indonēzijas Javas salā. 1772. gada vasarā viena no vulkāna malām pēkšņi uzsprāga un ar lavas straumēm pārklāja 40 ciematus vulkāna pakājē, pilnībā tos iznīcinot. Bojā gāja aptuveni 3000 cilvēku. Arī mūsdienās šo vulkānu uzskata par bīstamu, jo tas joprojām turpina kūpēt, dzirdami regulāri pazemes grūdieni un redzami samērā nelieli izvirdumi, no kuriem lielākie konstatēti 1923., 1942. un 2002. gadā, turklāt pēdējā tie bijuši vairāki neilgā laika posmā. Vislielākās bažas raisa fakts, ka katrs jaunais izvirdums kļūst aizvien jaudīgāks.

8. Keluts

Arī Keluts atrodas Javas salā, tikai pretējā pusē. Jaudīgākais fiksētais tā sprādziens noticis 1919. gada 19. maijā, kad lavas, ūdens un vulkānisko pelnu straumes apraka visas apkaimes apdzīvotās vietas, paņemot aptuveni 5000 cilvēku dzīvību. Pēdējo lielākā lavas izplūde no Keluta notika 2007. gadā, ko speciālistiem izdevās laikus prognozēt, tāpēc varas iestādes paspēja evakuēt vismaz 30 000 iedzīvotāju. 2008. gadā atkārtojās kaut kas līdzīgs. Keluts nav nomierinājies.

7. Unzens

Šis vulkāns atrodas Japānā Kiušu reģionā, un to veido vairāki tā dēvētie stratovulkāni. Tā augstums ir 1500 m, un tas joprojām ir aktīvs. Vērienīgākais izvirdums noticis 1792. gada 21. maijā. Tas sākās ar spēcīgu zemestrīci, kā dēļ atvērās vulkāna augšējā daļa. Gigantisks izplūdušo iežu apjoms strauji nokļuva okeānā, tas izraisīja jaudīgu cunami, kas paņēma aptuveni 15 000 cilvēku dzīvību. Taču šis vulkāns arī mūsdienās turpina nogalināt cilvēkus. 1991. gadā pēkšņā izvirdumā gāja bojā 40 cilvēki, ieskaitot trīs vulkanologus, lielā rādiusā ap sevi sagraujot visas ēkas.

6. Ruīzs

Atrodas Kolumbijā un pilnā vārdā to sauc Nevado del Ruīzs. Šis vulkāns allaž izceļas ar ļoti strauju lavas izplūdi – tās ātrums sasniedz 60 kilometrus stundā. 1595. gadā līdz sarkankvēlei nokaitētas magmas un dubļu straumes iekļuva Guali un Laguniljasas upju ūdeņos, bojā gāja 635 cilvēki. Nākamā lielākā katastrofa notika 1845. gadā, kad cilvēku upuru skaits jau pārsniedza tūkstoti. Bet, neskatoties uz šiem vēstures brīdinājumiem, jaunlaiku cilvēki Ruīza tuvumā tomēr uzbūvēja Armero pilsētu. Līdz lielākai nelaimei nebija nemaz ilgi jāgaida, tā atnāca 1985. gadā, kad sekoja kārtējais straujais izvirdums, paņemot aptuveni 23 000 dzīvību, kas bija visas Armero pilsētas iedzīvotāju kopējais skaits…

5. Peli

Šis vulkāns atrodas Karību baseina franču Martinikā, kas savas īpatnējās ainavas dēļ ir tūristu ļoti iecienīta vieta. Bet ainavu veidojusi nāvējoša katastrofa 19. gadsimta pašā sākumā, paņemot aptuveni 28 000 cilvēku dzīvību. 1902. gada 8. maija rītā vispirms bijuši sajūtami draudīgi pazemes grūdieni, kalna galotne sākusi dūmot, tad jau gaisā izplūduši pelni, bet pēc mēneša sekojis gigantisks sprādziens un izvirdums. Pirmais mirklis vispār bijis šaušalīgs – vairāk nekā tūkstoš grādu karstas lavas straumes izplūdušas ar ātrumu 800 (!) kilometri stundā. Acumirklī bojā gāja būtībā visi tuvējās Sentpjēras pilsētiņas iedzīvotāji. Izņemot divus laimīgos, no kuriem viens bija uz nāvi notiesāts ieslodzītais, kam spriedumu bija paredzēts izpildīt tieši tajā rītā. Pēc katastrofas viņu apžēloja.

4. Krakatau

Krakatau2010-decŠis vulkāns atrodas Indonēzijā, Zunda šaurumā starp Javas un Sumatras salām. 1883. gada augustā tas pēkšņi sarīkoja pēc kārtas vairākus sprādzienus, kas 13 000 reižu pārsniedza Hirosimā amerikāņu uzspridzinātās atombumbas jaudu. Zīmīgi, ka šīs katastrofas atbalsis bija sadzirdamas pat Austrālijā 4000 kilometru attālumā. Gaisā uzlidoja vairāk nekā 21 kubikkilometrs sakarsētu iežu, pelnu un pumeka, dūmu stabs pacēlās aptuveni 100 km augstumā, kur stratosfērā palika vairākus gadus. Turklāt tādējādi izveidojās arī postošs cunami vilnis. Oficiāli vēstīts, ka bojā gājuši aptuveni 37 000 cilvēku, lai gan, visticamāk, bijis krietni vien vairāk.

 

 

 

 

3. Tambora

Tambora ir viens no 130 mūsdienās draudīgi rūcošajiem Indonēzijas vulkāniem, atrodas Sumbavas salā, tā augstums ir 4300 m. Tas īpaši izcēlies 1815. gadā no aprīļa līdz jūnijam, kad tā izvirduma sekas sajuta vai visa planēta. Vulkāniskie produkti tik spēcīgi piesārņoja atmosfēru, ka Eiropā un Amerikā iestājās neraža un tam sekojošais vislielākais bads 19. gadsimtā. Izvirdumā brīvībā izlauzās tik milzīgs līdz sarkankvēlei nokaitētas lavas daudzums, ka pilnībā iznīcināja visas tuvējās apdzīvotās vietas. Gaisā nokļuva gigantisks karstu pelnu daudzums un izraisīja skābo lietu, kas salā iznīcināja visu augu valsti. Bojā gāja vismaz 71 000 cilvēku. Šis izvirdums kļuva par iemeslu tā dēvētajam “Gadam bez vasaras” (1816), kad Eiropā un Ziemeļamerikā sniegs nokusa tikai jūnijā, bet augustā jau uzkrita atkal. Visu vasaru temperatūra mēdza pazemināties pat zem nulles grādiem.

2. Vezuvs

Šā vulkāna upuru skaits sasniedz 25 000 cilvēku. Tā leģendārajā izvirdumā 79. gadā gāja bojā Pompeji vulkāna pakājē un vēl citas apdzīvotas vietas, par kurām vēstīts mazāk. Vēsture saglabājusi aculiecinieku vēstījumus par to, ka gigantiskas kolonnas formā 30 kilometru augstumā gaisā pacēlusies izvirduma produktu masa un nepārtraukti grūdieni turpinājušies aptuveni 20 stundas. Kopš tā laika nopietni Vezuva izvirdumi bijuši vēl vismaz 10 reižu. Pēdējā lielākā katastrofa notika 1944. gadā, atkal pilnībā iznīcinot vairākas tuvējās apdzīvotās vietas.

 

1. Laki

Šis ir leģendārākais Islandes vulkāns, kas mūsdienās draudīgi snauž kopš pēdējā lielākā izvirduma 1783. gadā. Tā augstums ir samērā neliels – 1725 m, taču tas izraisīja globāla mēroga katastrofu, ļoti neilgā laikā iznīcinot pusi valsts iedzīvotāju. Cilvēki gāja bojā, galvenokārt ieelpojot indīgos dūmus, ko veidoja fluors un sēra dioksīds. Iznīka lielākā daļa augu valsts, kas izdzīvojušajiem nozīmēja bada nāvi . Turklāt sekas bija sajūtamas visā pasaulē. Saindēti mākoņi izplatījās visā Eiropā, bet gaisā nokļuvušais lielais aerosolu daudzums izraisīja katastrofisku temperatūras pazemināšanos planētas ziemeļu puslodē. Pēkšņā aukstuma dēļ, piemēram, Britānijā tajā ziemā gāja bojā vismaz 8000 cilvēku. Bet ASV Ņūdžersijas štatā 1784. gada ziemā konstatēts absolūtais uzkritušā sniega daudzuma rekords, pie Ņūorleānas aizsala Misisipi upe, bet visu Meksikas līča virsmu klāja ledus…

 

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Ļoti labs darbs! Izklāstoši!

Draugiem Facebook Twitter Google+