Viedokļi
Komentāri

Agris Liepiņš: Nepilsoņu lamatas 37


Agris Liepiņš
Agris Liepiņš
Foto – Timurs Subhankulovs

Valsts prezidents Raimonds Vējonis ir nācis klajā ar iniciatīvu izbeigt nepilsoņu statusa piešķiršanu Latvijā dzimušajiem nepilsoņu bērniem, sākot ar 2018. gada 1. jūniju. Prezidents uzsver: “Mēs dzīvojam demokrātiskā un mūsdienīgā Eiropas valstī, Latvijas pilsonības piešķiršana jaundzimušajiem nepilsoņu bērniem ļautu mūsu sabiedrībai daudz lielākā mērā saliedēties un veltīt spēkus valsts attīstībai.”

Atjaunojot Latvijas Republiku, nepilsoņa statuss bija iecerēts kā pagaidu risinājums, lai izvairītos no tā saucamā nulles varianta, kas paredzēja pilsonības automātisku piešķiršanu visiem tobrīd Latvijā mītošajiem. Tolaik naivi cerējām, ka nepilsoņi nevēlēsies ilgstoši atrasties nenoteiktā statusā un relatīvi īsā laikā – divos līdz piecos gados – izšķirsies, kuras valsts pilsonību vēlas iegūt. Šodien ir skaidri redzams, ka tā bija kļūda, un šīs kļūdas sekas jūtam vēl divdesmit piecus gadus pēc neatkarības atgūšanas. Mūsu toreizējā naivā alošanās ir ievedusi Latviju sava veida juridiskās lamatās. Reiz radītu, likvidēt nepilsoņa statusu nav nemaz tik vienkārši – pretī jādod kādas valsts pilsonība. Latvija citas valsts pilsonību piešķirt nevar, tātad, likvidējot nepilsoņa statusu, mēs varam piešķirt tikai Latvijas pilsonību. Tas pats “nulles variants”, grozies kā gribi! Kļūda jālabo, bet, to darot, nevajadzētu pieņemt nākamo kļūdaino lēmumu, kura sekas jutīsim vēl turpmākos divdesmit piecus gadus. Pilsoņu loka paplašināšana vienmēr ir ar ļoti tālejošām sekām.

Drīzāk būtu jādomā par pasākumu kompleksu, kas nepilsoņa statusu padarītu mazāk ērtu un motivētu nepilsoni kļūt par Latvijas pilsoni. Šobrīd nepilsoņi dzīvo kā niere taukos – darbs ir, mājvieta ir, Krievijas televīzijas propagandas kanāli ir, medicīniskā aprūpe ir, izglītība bērnudārzos un skolā nodrošināta krievu valodā, uz ielas, sabiedriskajā transportā, visur, kur nepilsonis dodas, ar viņu sarunājas un viņam atbild krievu valodā, un, ja nepilsonim slinkums vai dziļa iekšēja nepatika izteikt vēlmi kļūt par Latvijas pilsoni, prezidents viņa bērniem pilsonību uzdāvinās! Mūsu iecietība pret nepilsoņiem ir atdarināšanas parauga vērta – nepilsonis Lindermans Latvijā varēja noorganizēt pat referendumu par krievu valodu kā otro valsts valodu, neviens viņam neliedza! Toreizējais prezidents pat izteicās, ka neesot nekādu iespēju referendumu aizliegt. Šo stulbuma piemēru vajadzētu stāstīt visiem, kuri apgalvo, ka mūsu valstī apspiež nepilsoņus. Kas vainas būt par nepilsoni Latvijas Republikā?

Diezgan muļķīgi ir argumenti, ka šogad Latvijā nepilsoņiem piedzimuši vien kādi pārdesmit mazuļi, vai tad mēs baidīsimies no kusliem bērniņiem? Bērniņi vispār jāliek mierā, zīdainītis patiešām ne pie kā nav vainīgs. Jautājums ir par Latvijas valstij būtisku juridisku normu, kuras tālejošās sekas nebūt nav izvērtētas. Pilsonības jautājumi ir līdzvērtīgi valsts teritoriālās neaizskaramības jautājumiem. Mēs taču negribam dzirdēt – lai tak kaimiņam tiek pārdesmit kvadrātkilometri mūsu teritorijas, vai tad nu dažu zāles kušķīšu dēļ iesim strīdēties? Taisnības labad jābilst – risinot robežjautājumus ar Krieviju, kopā ar Abreni kaimiņvalsts dabūja arī Puduru dzelzceļa staciju, kas pat padomju okupācijas kartēs bija iezīmēta kā Latvijas PSR teritorija.

To, cik reiz pieņemtām juridiskām normām ir tālejošas sekas un cik grūti tās apturēt, varējām pārliecināties nesenā pagātnē. Trīs gadus Latvijas valsts tirgoja uzturēšanās atļaujas apmaiņā pret investīcijām vai nekustamā īpašuma iegādi. Arī toreiz politiķu argumenti bija ļoti līdzīgi – mēs esam demokrātiska, moderna Eiropas valsts, no investīcijām nav jābaidās, tās veicinās mūsu valsts izaugsmi utt. Trīs gadu laikā tika saņemti 2893 investoru un 3990 viņu ģimenes locekļu iesniegumi, pārsvarā no Krievijas un Aizkaukāza republiku pilsoņiem. No tiem apmierināja 97,9 procentus pieprasījumu! Šobrīd izskan aizdomas, ka atļaujas tirgoja dažu ekspolitiķu savtīgu interešu vārdā. Nav nevienas ticamas analīzes, kāda bijusi investīciju atdeve un ko ieguvusi Latvijas tautsaimniecība, toties ir skaidri signāli no drošībnieku puses – uzturēšanās atļauju tirgošana Latvijai ir radījusi papildu slogu nacionālajai drošībai, tiesībsargājošo institūciju rīcībā nav pietiekamas un korektas informācijas par visām personām, kuras atļaujas ieguvušas apmaiņā pret investīcijām. Tāpēc labāk tomēr simtreiz nomērīt un tikai tad griezt!

LA.lv